Pēdējā laikā ir nācies piedzīvot vairākus gadījumus, kad līdz tam kosmopolītiski liberāļi pēkšņi izslienas stingras nacionālās stājas pozā. Mēģinu vilkt šos uz zoba. Juku laikos tu, nebūdams muļķis, prati ieraut nāsīs valsts mantu, bet tagad kopā ar veciem muļķiem stāvi un krīti par šo valsti un tās svētajiem simboliem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Par tādiem jokiem dabūju pamatīgi atrauties. Arī cienījamais politiķis dramaturgs kļūst nīgrs par maniem pagrimušajiem tikumiem. Es viņam esmu nihilists, kas apņirdz valsti un nāciju. Paul, godīgais un naivais cilvēk, arī tu pieņem, ka derdzība un ironija pret atsevišķām VIP personām ir vēršanās pret valsti un nāciju.

Kad Kalvītis bija pēkšņi sadomājis valstiski paregulēt degvielas tirgotājus, tad patiešām gribējās ironizēt: vecīt, tu ko?... gadiem tautai ir skalotas smadzenes, ka valstij nav jājaucas brīvajā tirgū, ka visu vajag privatizēt.

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre savu svētku uzrunu balstīja uz trīs šķietami neapstrīdamām vērtībām – nacionālā valsts, ģimene un demokrātija. Svētku runai tas piedien. Bet ikdienā tieši šo lietu svētulības aizsegā tiek pastrādātas vissavtīgākās nekrietnības. Neviena no šīm lietām nav Dieva dota. Tās ir radušās kopā ar industriālo sabiedrību. Piesaucot ģimeni, es domāju nukleāro ģimeni, bet demokrātijas gadījumā – pārstāvniecības, politisko partiju demokrātiju. Šodien industriālo sabiedrību strauji nomaina informācijas sabiedrība, un līdz ar to valsts, ģimenes un demokrātijas pastāvēšanas līdzšinējie nosacījumi piedzīvo dramatiski straujas pārmaiņas, no kurām, savukārt, izriet arī visas kaislības ap svētajām vērtībām.

Globālās attīstības tendences ir graujošas līdz šim ierastajai nacionālās valsts vērtību sistēmai. Tā ir visā pasaulē, un mēs neesam izņēmums. Tiesa gan, mūsu gadu desmitiem lolotais sapnis par nacionālo valsti ir piepildījies pavisam nesen, un tāpēc latviešiem šajā konfliktā ir daudz jūtīgāki, un viņu balsis ir pavisam viegli nozvejojamas. Uz mūsdienu politiskās skatuves norisinās nacionālā traģikomēdija ar daudziem un dažādiem dalībniekiem. Skan nacionāli saukļiem, bet ne mazākās spējas vai pat gribas, lai nacionālo izdzīvošanu pielāgotu mainīgajām globālās attīstības tendencēm.

Mums ir stingrs pilsonības un valsts valodas likums. Valoda izdzīvos, bet iedzīvotāju skaits sarūk tik katastrofāli strauji, ka pašu latviešu drīz virs nebūs. Vecie mirst, jauni nedzimst, bet darbaspējīgie aizbrauc uz Īriju. Kur tad ir tā valdības prioritāte vietējam darbaspēkam? Ak, jā, valdība iedeva naudu latviešu skolai Īrijā. Tā nu ir tāda vāja cerība, ka varbūt šie emigranti reiz vēl spēcinās Latvijas valsti. Bet drīzāk nē, jo pasaules telpa sadalās metropolēs, kur viss notiek, un nīkulībai nolemtā provincē. Patlaban zaudējam konkurenci pat Baltijas reģionā. Nekāds cēlais nacionālisms trūcīgos tautiešus neattur no iepirkšanās lētajās lietuviešu pārdotuvēs.

Nesen intervijā “Viss notiek” advokāts Andris Grūtups lika noprast, ka latviešiem būtu ko pamācīties no ebrejiem. Protams, no kultūrvēsturiskās pieredzes jāmācās vienmēr. Bet līdzīgos gadījumos der arī apdomāt pretjautājumu: Vai mēs gribam piedzīvot to pašu, ko piedzīvojuši ebreji? Bez tam, ja par paraugu stādām ebrejus vai musulmaņus, tad jāņem vērā, ka tas pirmām kārtām ir nevis nacionālais, bet gan ticības jautājums. Varbūt jāizsludina jaunas latviešu ticības projektu konkurss? Varbūt pievērsties jūdaismam vai islāmam?

Kamdēļ šī rūgtā ironija?

Latvijā patlaban tiek izspēlēta Blaumaņa “Indrānu” modernā versija. Pirms vairāk kā simts gadiem līdzīgā kārtā kapitālisms grāva latviešu zemnieka patriarhālās vērtības. Arī tas bija laiks, kad vecās vērtības gruva , bet jaunās nebija izveidojušās. Tāpat arī tagad balsu zvejnieki vārdos turas pie vecajām pārbaudītām nacionālajām vērtībām, bet viņu biznesā un politiskajos darījumos nacionālais aci nepamirkšķinot tiks nodots par labu merkantilismam. Te nu tad gribas ironizēt par hiēnām, kas pārtop nacionālajos svētuļos.

Domājams, ka nekādas globalizācijas tendences cilvēkos neizdeldēs nostalģiju pret vidi, no kuras viņš nācis – zemi, pilsētu, valodu, tautu, tradīcijām utml. Tas ir patriotisms. Šodien bez liekulības to apliecina gan hokeja fani, gan lepnums par pasaules atzinību Latvijas māksliniekiem. Kultūra šobrīd rādās vienīgā daudzmaz cerīgā joma, ka Latvijā patiesi kaut kas notiek.

Šogad valsts svētki garām. Līdz nākamajiem politiķi varētu pieklust ar nacionālo vērtību sludināšanu. Vairāk jāpievēršas darbiem. Vēlēšanas taču nāk.

Viss notiek nākamajā raidījumā pirmdien 21.55 LTV 1 – par straujā laika pārmaiņām priekšstatos par vīriešu un sieviešu darbiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form