Ilmārs Latkovskis: Piedzēris brits operā un LTV misija

Šobrīd jebkura oriģinalitāte sabiedriskās TV misijas definējumos ir vērā ņemama, jo LTV joprojām maļas starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses ir kaut kāda nacionālā pasūtījuma misija, no otras - bikstīšana, ka LTV reitingos atpaliek no komerctelevīzijām. No vienas puses ir valsts budžets, no otras - cīkstēšanās reklāmas tirgū atkal ar tām pašām komerctelevīzijām.

Kamēr vieni apgalvo, ka LTV šodien nav ko skatīties, tikmēr vēl ir liela sabiedrības daļa, kas teiks, ka tieši LTV joprojām ir labākās filmas un raidījumi, neskatoties uz problēmām programmā kopumā. Šis, manuprāt, ir tas trumpis, tā tradīcija, pie kuras LTV vajadzētu turēties, ko vajadzētu izkopt un attīstīt. Tajā pašā laikā, jau ieejot vien LTV augstceltnē, tu tīri vizuāli jūti iestagnējušus septiņdesmitos gadus. Cik tas jūtams arī tehnikā un tehnoloģijās, lēmumu pieņemšanas elestīgumā u.c. organizatoriskajos jautājumos, lai paliek dziļākas izpratnes lietpratēju kompetencē. Skaidrs ir viens - jāmainās. Bet kurā virzienā?

Gribu vērst uzmanību uz atsevišķām manipulatīvām konstrukcijām diskusijās par LTV virzību.

Kāda jēga esot misijai, ja tos raidījumus neviens neskatās? Vispārīgā veidā grūti apšaubāma konstrukcija. Skaidrs, ka raidījumam vajag skatītājus. Tikai jautājums - ar ko viņus piesaistīt? Un cik liels ir tas skaits, kad varētu teikt "pietiekami"?

Ar izklaidi skatītāju piesaiste padodas ātrāk un lētāk. No fiksā biznesa viedokļa tas ir vispareizākais piegājiens. Nopietnās programmas prasa daudz lielākus resursus, lai radītu kvalitatīvu produktu, lai piesaistītu jaunu skatītāju. Maz cerību, ka pie izklaides radinātie vienā brīdī vairumā varētu mesties uz nopietno raidījumu un filmu skatīšanos. Šis skatītājs vairāk jāmeklē tajā grupā, kas no TV kā medija ir novērsusies vai arī skatās ļoti izvēlīgi. Te ir tā līdzība ar mēģinājumu britu tūristu pa vidu starp dzeršanu un čurāšanu pievērst latviešu gara bagātībām. Maza varbūtība, ka izdosies. Jāmeklē citas potenciālo tūristu grupas.

Ir vēl viena manipulatīva konstrukcija: piesaistīsim ar izklaidi, bet tad iebarosim arī kultūru un zinātni. Nē, tas pats britu tūrista variants. Šim domu gājienam ir arī sava biznesa konstrukcija: ar izklaidēm nopelnīsim naudu, lai varam veidot nopietnas programmas. Nē, tā veiksmīgs bizness nerullē. Arī kravu pārvadājumu bizness saies tūtā, ja uz tā rēķina mēģinās balstīt pasažieru pārvadājumus. Rezultātā būs ne šis, ne tas. Tādā gadījumā LTV riskētu pārgrupēt resursus uz jomām, kur citiem jau ir priekšrocības ar līdzšinējām iestrādēm. Bez tam komerctelevīzijas teiks: jūs paņemat budžetu kā handikapu negodīgai konkurencei ar komerctelevīzijām, ja reiz gribat iesaistīties mūsu tirgus un satura konkurencē. Un kāpēc komerctelevīzijām arī neprasīt valsts budžetu vai abonentmaksas gadījumā, ja sabiedriskā televīzija virzītos uz komerciālajām nišām?

Par skatīšanās reitingiem. Te, protams, jāņem vērā arī mērījumu precizitāte, pašreklāma u.c. parametri, kas reitingus ietekmē ne mazāk būtiski kā produkta kvalitāte. Bet, lai nebūtu spekulācijas, kas ir daudz, kas ir maz, varbūt vajag noteikt ari kādus izmērāmus kritērijus. Piemēram, Igaunijas sabiedriskā TV par panākumu uzskata, ja var paņemt 10 % no visiem, kas tajā brīdī skatās TV. Bet viņi nespēlē reklāmas tirgū. Pretējā gadījumā, protams, tirgus pātaga viņus dzītu reitingu koka virsotnē.

Reitingu novērtējums arī būtu novērtējams punktā starp divām galējībām. Viena, galvenais, lai maksimāli daudz skatās vienalga ko. Otra, sabiedriski nozīmīgi jautājumi ar vienalga cik skatītājiem. Vai, piemēram, ja šodien zinātnisku vai kultūras raidījumu objektīvi ir gatavi skatīties tikai kādi 40 000 cilvēku, vai tam ir jāatvēl labs raidlaiks? No reitingu viedokļa tas ir neliels skaitlis. Bet ir cerība, ka labā laikā skatāms raidījums ar kvalitāti un pašreklāmu pāris gadu laikā savu skatītāju daudzumu var trīskāršot. No biznesa viedokļa tas nebūtu prātīgs solis. No sabiedrības ilgtspējīgas attīstības perspektīvas ir pavisam cits skatījums.

Vācijas sabiedriskās televīzijas ARD un ZDF visskatāmākajos laikos atļaujas rādīt ļoti nopietnas lietas, kas ir tālās no izklaides vieglās piesaistes valgiem. Oponenti man teiks, bet tās nopietnās lietas viņiem ir kvalitatīvas. Piekrītu. Tās ir lietas, kas patiešām prasa labas investīcijas, lai kāds tās arī skatītos. Tāpat oponenti piesauks arī pretējus komerciālākus piemērus no citu sabiedrisko televīziju pieredzes. Tāpēc jau diskusija.

Katram sava patiesība. Katram kokam divi gali. Tā ir nozīmīga diskusija. Diskusija ir plašākas sabiedriskās nozīmes vērta. Vēl jo vairāk laikā, kad tiek aizsākta arī diskusija par Latvijas nākotnes attīstības modeļiem. Virspusēji televīziju vairāk uztveram kā izklaides instrumentu. Bet patiesībā tas joprojām ir cilvēku visietekmējošākais medijs. Kāda būs televīzija, tāda būs nācija. Es nedaudz pārspīlēju. Bet tikai pavisam nedaudz.