Ilmārs Mežs: Vienotības spice pret demogrāfiju...
Foto: LETA

Kopš NA pirms nedēļas rosināja koalīcijas partnerus pilnvērtīgi atspoguļot demogrāfijas prioritāti jau 2013.gada budžetā, tam pievienojās arī Reformu partija un neatkarīgie deputāti. Diemžēl Vienotības vadošie politiķi izvēlas pretoties, iebilst, un meklēt ieganstus to nedarīt, nevis meklēt kompromisu starp demogrāfijas prioritātes vajadzībām un valsts budžeta iespējām. Publiskā telpā savus iebildumus demogrāfijas ”pārlieku prioritizēšanai” ir minējuši Valdis Dombrovskis, Ilze Viņķele, Andris Vilks, Jānis Reirs, Dzintars Zaķis un Solvita Āboltiņa. Pārējie pakļaujoties partijas disciplīnai klusē, kaut neformāli esmu dzirdējis atbalstu no vairākiem parlamentāriešiem un pat ministriem. Vai tiešām visi pārējie Vienotības biedri tā arī neuzdrošināsies atbalstīt mūsu programmā uzsvērto demogrāfijas prioritāti?

Kādi tad ir argumenti pret demogrāfijas prioritātes īstenošanu budžetā? Pirmais pasteidzās frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, iebilstot, ka ”tā jau nekad nav, kad ir tikai viena prioritāte”. Tātad papildus 30 miljoni, jeb 0,6% no valsts budžeta vienai no neskaitāmajām prioritātēm ir laikam par daudz prasīts. Jānis Reirs ar Solvitu Āboltiņu, saņemot Saeimā slaveno budžeta portfeli, tūlīt steidzās mierināt aizdomīgus kļūstošos vēlētājus, stāstot, ka turpat vai viss budžets ir veltīts demogrāfijas prioritātei – gan ekonomikas izrāviens un ceļu labošana, gan slimnīcas, izglītība un pat algu palielināšana ierēdņiem – tas viss taču pozitīvi iespaidošot arī demogrāfiju. Diemžēl tā ir demagoģija. Demogrāfijas politikas instrumenti ir tikai tie, kuri attiecas tieši uz jaunajiem vecākiem – bērnudārzu rindas, māmiņalgas un neapliekamais minimums par bērniem, utml. Pārējais, kas attiecas uz visām iedzīvotāju grupām, nav attiecināms uz demogrāfiju.

Gan Zaķis, gan Reirs klāstīja savas domas, ka vispār neesot labi palielināt iedzīvotāju atkarību no pabalstiem – tādējādi raksturojot jaunos vecākus kā tādus liekēžus, kas negrib strādāt, bet tikai dzīvot no pabalstiem. Šāds viedoklis ir amorāls – jaunie vecāki taču vēlas strādāt un paši apgādāt savus bērnus – lūdzu, dodiet mums beidzot šādu iespēju un likvidējiet bērnudārzu rindas! Arī neapliekamais minimums par bērniem stimulēs tieši strādājošos vecākus, un vienlaikus arī mazinās aplokšņu algas. Visbeidzot Reirs mēģina pretstatīt demogrāfijas pasākumus gaidāmam algu pielikumam – tās varēšot palielināt tikai tad, ja demogrāfijai nebūs papildus nauda un turpināsies jauno vecāku diskriminācija, jo valsts nevēlas palīdzēt viņiem nodrošināt pieejamus bērnudārzus, lai varētu strādāt. Žēl, ka mums tādi politiķi ir tik augstos amatos – viņi varbūt ir noderīgi kādā finanšu uzņēmumā, kur jādzenas pēc maksimālas peļņas, taču ne kā valsts atbildīgas amatpersonas, kas eksperimentē ar cilvēku un valsts likteņiem.

Ilze Viņķele brīžiem, šķiet, joprojām esam Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre, nevis Labklājības ministre. No viņas dzirdami iebildumi, ka jau tagad budžetā ir iestrādāts viss iespējamais, ko Latvijas valsts var savā veiksmes stāsta lappusē atļauties, un jebkuri papildus pasākumi ir vispirms jāpēta un jāpierāda, vēlams vismaz gadu vai pat ilgāk. Protams, nevar taču valsts naudu šķērdēt uz apšaubāmiem pasākumiem – ir jābūt autoritatīviem pētījumiem ar neapgāžamiem pierādījumiem. Cita lieta, ka ministre uz ātru roku iekļāva savā budžeta variantā pavisam nepētītu un nepierādāmu pasākumu 7,6 miljonu latu apjomā, kas saucas pieskatīšanas pabalsts. Tas ir radies pēkšņi atsakoties no pavasarī solītajiem 23 miljoniem bērnudārzu rindu likvidēšanai, to pārveidojot uz kaut kādu demogrāfijas politikas surogātu – nauda tiks tērēta, bet problēma – bērnudārzu rindas – paliks.

Uz šāda fona Andris Vilks un Valdis Dombrovskis neiebilst tik ļoti – viņi ir uzmanīgāki, un, šķiet, bez maz vai būtu ar mieru kaut ko vairāk demogrāfijas prioritātei dot, ja vien jau nebūtu par vēlu – budžets taču esot jau sagatavots, jo vajagot to apstiprināt agrāk, nekā citus gadus. Premjers arī labprāt palielinātu demogrāfijas atbalstu – ja vien Kultūras un Tieslietu ministri atradīs tam līdzekļus paši savā daļā. Un kā nu ne – tur taču ir tik lieli tēriņi paredzēti kaut kādiem Dziesmusvētkiem – bez kuriem mierīgi var iztikt. Bez tam finanšu ministram esot aizdomas, ka tajās Eiropas valstīs, kas nopietni atbalsta jaunās ģimenes un kurās dzimstība ir daudz augstāka, to panāk galvenokārt nesenie iebraucēji, nevis vietējie. Protams, nedrīkst naudu tērēt kaut kādiem migrantiem. Bet varbūt tad der salīdzināt dzimstības līmeni tautībām - igauņiem tas ir 20-25% augstāks par pārējiem, latviešiem par 30% augstāks par citiem valsts iedzīvotājiem. Mums taču pagaidām vēl nav ievērojamas jauno imigrantu kopienas, kuras uzsēstos uz latviešu nodokļu maksātāju pleciem, ražojot savus neskaitāmos bērnus. Pagaidām vēl nav, bet, ja šāda bezbērnu politika Latvijā turpināsies, tad vienīgais veids, kā nākotnē īstenot mūsu ekonomisko izrāvienu, būs radikāli mainīt imigrācijas politiku. Ko tas nozīmēs Latvijas valsts eksistencei pēc pāris paaudzēm, to mēs labi saprotam. Tikai – kuram gan interesē, kas notiks pēc 50 vai 100 gadiem ar Latviju?

Source

Tags

Andris Vilks (Vienotība) Demogrāfija Dzintars Zaķis Ilze Viņķele Jānis Reirs Solvita Āboltiņa Valdis Dombrovskis Vienotība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form