Ilmārs Rimšēvičs: Latvijas tautsaimniecība krustcelēs: ja ne tagad, tad kad?
Foto: LETA

Šajās politisku izvēļu un satraucošu pasaules ziņu piesātinātajās nedēļās mums visiem vērts paturēt prātā, ka jaunās krustcelēs atrodas arī Latvijas tautsaimniecība. Pareizāk pat būtu teikt – nevis krustcelēs, bet iesākta taisna un grūta ceļa beigu posmā. Pirms divarpus gadiem valsts savu finanšu sakārtošanā izvēlējās iet nevis mānīgi vieglajā malduguņu virzienā, bet pa ceļu, kur smags darbs var dot augļus ilgam laikam. Lai arī līkumi ir mesti, pašlaik jau sasniegta caurskatāma mežmala, un kļūst arvien skaidrāk redzams, ka katra vilcināšanās vai nepareizs solis dārgi maksātu tautsaimniecībai.

Pārnesot atpakaļ budžeta realitātēs - priekšā ir iespējama ātra, izlēmīga budžeta deficīta mazināšana, mazinot izdevumus par 100-130 miljoniem latu. Un otra iespēja, es gan teiktu - mazspēja - ir vilcināties, celt nodokļus, bremzēt uzņēmējdarbību, tādējādi tā saukto konsolidāciju palielinot līdz piesauktajiem 150-180 miljoniem latu. Reizē nonākot pastāvīgas stagnācijas un neziņas stāvoklī un vienlaicīgi "nodrošinot", ka Latvijā šī nebūtu pēdējā budžeta konsolidācija - tās turpinātos arī 2013. un 2014. gadā.

Tātad 2012. gadā ir jāpieliek punkts izdevumu un ieņēmumu samērošanai, to apliecinājis arī valdības vadītājs. Un labā ziņa ir tā, ka šobrīd ir visas iespējas to paveikt savlaicīgi, neskatoties uz iespējamām vēlēšanām - tātad vēl šogad. Un ir arī visas iespējas to paveikt tālredzīgi - tātad neceļot nodokļus. Arī lielākais vairums sabiedrības - 91% (!)i - uzskata, ka valsts ieņēmumi ir jāsamēro ar izdevumiem, valsts nedrīkst tērēt vairāk nekā nopelna. Lai pakāpeniski varētu pie tā atgriezties pēc "trekno gadu" pārmērības, valsts aizņēmusies - tās parāds trijos krīzes gados četrkāršojies no miljarda līdz apmēram pieciem miljardiem latu. Vairums ekonomistu ir vienisprātis - tālāk tā turpināt nedrīkst. To atbalsta arī sabiedriskā doma: tikai 12% aptaujāto valsts parādu 45% apmērā no iekšzemes kopprodukta uzskata par pieņemamu, bet 74% - par pārāk augstu.

Tā ir mērķtiecīga izvēle: vai vēlamies dzīvot valstī, kura ievēro drošas saimniekošanas ceļazīmes - Māstrihtas kritērijus, kurai ir labs novērtējums jeb reitingi un kura stāv uz savām kājām un spēj pati aizņemties pasaules finanšu tirgos? Lieki piebilst, ka Grieķijas problēmas (uz ko dažs norāda kā piemēru, mudinot Latvijai uz eiro zonu nedoties) - tās nav izraisījusi kopējā valūta, bet kļūdaina budžeta saimniekošana; turklāt šīs Dienvideiropas valsts problēmas saasinājusi piņķerīga un lēna to risināšana. Par laimi eiro nākotni noteiks Vācija, Francija, Austrija, Somija, Nīderlande un citas valstis, kas veido eiro zonas kodolu. Eiro nākotni noteiks arī mazāki, bet priekšzīmi rādoši ES dalībnieki kā Igaunija, kas demonstrē, ka, saprātīgi saimniekojot, valsts kļūst imūna pret Grieķijas stila problēmām, vienlaikus baudot visas eiro dotās iespējas un priekšrocības, tās ekonomikai augot un bezdarbam krītot visstraujāk Eiropas Savienībā.

Lai gan Latvija ir tuvu budžeta sakārtošanas noslēgumam un eiro ieviešanai, mums vēl līdz galam netic un mūsu valsts reitingi joprojām ir ļoti zemi - par 2 līdz 5 pakāpēm zemāki kā pārējās Baltijas valstīs. Ar pašreizējo reitingu par katru aizņemtu latu maksāsim divreiz vairāk nekā Igaunija un parāda procentos ik gadu pārmaksāsim apmēram 100 milj. latu. Un, ja Latvija nevēlas un negatavojas ieviest eiro, negatavojas konsolidēt budžetu, kā paredzēts gada sākumā, tad desmit gados - miljardu latu. Ar ko tad mēs maksāsim? Budžeta nauda kokos neaug, un maksāsim ar tiem nesniegtajiem izglītības, veselības aprūpes un citiem pakalpojumiem, ko nevarēsim atļauties no valsts budžeta. Un turpināsim tērēt nenopelnītu naudu, loku noslēdzot arvien ciešāk.

Kredītreitingi nav abstrakcija. Latvijas uzkrātais parāds ir realitāte, un ar to būs jātiek galā - jāmaksā procenti, jāatmaksā pamatsummas, un valsts ienākumi to tuvākajos gados diemžēl neļaus. Tāpēc sabalansētu budžetu un eiro 2014. gadā, kas noteikti nozīmēs solīdus valsts kredītreitingus, finanšu tirgi Latvijai aizdos par mazākiem procentiem un reizē mūsu uzņēmumi, tautsaimniecība augs ātrāk. Mūsu kaimiņvalsts Igaunija ir mērķtiecīgi un ātri sakārtojusi budžetu un ieviesusi eiro. Un jau šī gada pirmajā ceturksnī uzskatāmi redzam, kāda ir atšķirība starp Igauniju, kur tās iekšzemes kopprodukts auga par 8%, un Latviju, kurā tas diemžēl pieauga tikai par 3.5%.

Tautsaimniecībai stāvot izaugsmes vai stagnācijas krustcelēs, izšķirīgs ir 2012. gada budžets, bet, lai sakārtotu to, puvi nedrīkst ielaist jau šī gada budžetā, palielinot 2011. gada budžeta izdevumus uz lielāka deficīta rēķina. Tas palielinātu apjomu, par kuru nākamajā 2012. gadā vajadzēs konsolidēt budžeta izdevumus un pietuvinātu šo skaitli manis jau nosauktajiem 150-180 milj. latu.

Viegla aizņemtas, nenopelnītas naudas sadalīšana - un pēc manis kaut ūdens plūdi - vai pacietīga un tālredzīga saimniekošana? Tādas izvēles rezultātus viegli protam saskatīt zemnieka tīrumā - vienā pēc pāris gadiem zied usnes, otrs ar katru gadu kļūst iekoptāks un ražīgāks. Tikpat vienkārši un acīmredzami šis likums attiecas arī uz veselām valstīm - nu jau vairs nevajag zinātniskas vai vēstures grāmatas, lai to saskatītu, pietiek paraudzīties apkārt Eiropas kartē. Ja Latvija neizvēlēsies būt par īstu saimnieku tagad, tad kad?

i SIA "Factum" veikta sabiedrības aptauja 2011. gada maijā - jūnijā.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form