Skaidrs, ka nekā tur tāda nav — pa vidu diviem cipariem, kas eksistē vienīgi kolektīvajā priekšapziņā (ja iedomājamies apziņu kā košļājamo gumiju, kas ieķērusies garāmgājēja rievainajā kurpju zolē, tad reljefā virsma ir tas priekšapziņas slānis, kurā saskatāms matricas spoguļattēls).
Avīžu, televizoru un runājošo automašīnu paneļu balsis šoreiz diezgan juceklīgi mūs sagatavo “astoņsimtgadei” — dažbrīd uzbudinot kādu dīvainu gaidīšanas orgānu, dažbrīd vecišķā kreisumā atgādinot, ka “šitie organizatori” vai “šitā dome”, citiem vārdiem sakot — “šitā valdība” kā parasti visu sabojās. It kā kaut kam noteikti būtu jānotiek. Un cilvēku attieksmē pret mītisko valdību atklājas ne tikai pārliecība, ka viņiem pienākas asfaltētas ielas un pensionāru biļetes, bet arī svētki.
Paradokss (vai patiesā jēga) ir tajā, ka pilsētas svētkus izsenis savām mārketinga vajadzībām izmanto arī personas, kuras mēs ne tikai neesam ievēlējuši, bet arī tā īsti nemaz nemīlam — tie, kuri mēģina mums pārdot savu preci. Sporta čību, alus, mašīnu vai desiņu tirgotāji ik gadu pulcina parkos un krastmalās cilvēku pūļus un rada viņiem svētku sajūtu. Kaut kādā ziņā pat nesavtīgi. Tikai lai pārdotu vairāk čību un desiņu. Savukārt, valdības rīkoti svētki vienmēr rada nelāgu sajūtu — it īpaši tad, ja viņiem nav ko pārdot. Rodas sajūta ar nosaukumu “Tagad visiem jāsmaida!”, sajūta “Kas, viņiem naudu nav kur likt?” vai sajūta “Cerams, ka to neredzēja ārzemnieki.” Profesionāli svētku rīkotāji tādās reizēs cenšas rīkoties pēc iespējas formālāk, jo aizkustināt masas tik un tā neizdosies. Viens no krāšņākajiem formālisma elementiem ir rituālās upurēšanas publiskās izrādes. Tas izskaidro, kāpēc tik interesanta sarunu tēma ir naudas daudzums, kas tiks iztērēts astoņsimtgades laikā — jo dārgāks dažādās nozīmēs ir upuris, jo veiksmīgāks ir rituāls. Zemē ierakta nauda tikai priekšvēlēšanu apmelošanas kampaņā var tikt uzskatīta par bezjēdzīgi iztērētu, kamarina namu sienās iemūrētie arhitektu sapņi turpina pildīt svarīgu lomu sabiedriskās kārtības, drošības un uzticības veicināšanā, uguņošanas laikā debesis piepildīs nevis 300 vai cik tur tūkstoši, bet gan vīrišķās enerģijas sublimētā attīrošā uguns. Ejakulācijas lielums ir tieši proporcionāls nācijas kā tāda nordiskā karotāja pašapziņai un pārākumam, mūsdienās sauktam par konkurētspēju.
Iepriekšējais teikums gan var tikt saprasts kā zināma nodeva (arī upuris) DELFI komentētāju taisnvirziena interesēm, taču informācijas laikmetā jebkurš upuris var iegūt jaunas izpausmes. Ik dienas saņemot vairākas ziņu aģentūru vēstis par varmācīgā nāvē mirušiem, noslīkušiem, dūmos nosmakušiem vai uz ielas nosalušiem rīdziniekiem, rodas nosodāma vēlme sakrāt 800 mirušos un izdot publiskas datu bāzes veidā — ar attēliem, dzīvesstāstiem un, protams, nosaukumu “Rīgai 800”. Tiesa, pastāv risks, ka to sapratīs kā ņirgāšanos vai politisku akciju. Varbūt, rīkoties tieši otrādi — uzbūvēt kapsētu ar 800 glītām kopiņām, zem kurām nebūtu neviena nomiruša cilvēka. Uzdāvināt 800 cilvēkiem iespēju vēl kādu laiku dzīvot. Bet arī tas, protams, ir tikai rituāls. Kā jautāja Rabinovičš kādā ebreju anekdotē: “Vai tad tā ir dzīve?”