Jau ilgāku laiku esmu novērojis, ka latvieši diez ko nemīl politiskās partijas. Politika vispār tiek uzskatīta par neglītu nodarbošanos, bet partijas iemieso sevī visu to netīrāko, kas vien politikā var būt. Dīvainā kārtā šī nepatika mazinās, kad jānovērtē konkrēti cilvēki – daudzi joprojām uzskata, ka viens cilvēks var būt nācijas glābējs, bet tad, kad viņi apvienojas „likumā paredzētajā kārtībā”, lai kandidētu vēlēšanas un vāktu naudu no sponsoriem, tad notiek kāda noslēpumaina pārvērtība.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Domāju, ka vārda etimoloģija („dalīt” nevis „vienot”) te nav vainīga, arī nepatīkamās asociācijas ar vienas partijas režīmu varētu būt aizmirsušās. Varētu apgalvot, ka vainīgas ir pašas partijas, taču tas būtu pārāk vienkāršs izskaidrojums („Kāpēc mani neviens nemīl?” „Tāpēc, ka tu esi maita, dēliņ!”). Lai arī cik sliktas, partijas mums tomēr ir dažādas un vairāk kā sešdesmit. Labas nevienas.

Kāpēc?

Notiek kaut kādi procesi, kuru rezultātā latviešu vērtību sistēmā viena pēc otras tiek diskreditētas tradicionālās demokrātiskās tiesības (it īpaši, ja par tām cīnās tikai „svešie”: Eiropas komisāri, okupantu advokāti vai homoseksuāļi). Tiesības biedroties politiskās organizācijās (tikai nesmejaties) ir grūtā darbā izcīnītas Rietumu demokrātijas valstīs pirms vairākiem gadsimtiem un ir vienas no svarīgākajām cilvēka un pilsoņa tiesībām.

Ne velti tieši politiskajām partijām ir dotas tiesības strādāt parlamentos un veidot valdības. Tieši politisko partiju programmas kļūst par pamatu valdību deklarācijām un valstu attīstības plāniem. Un ne jau tāpēc, ka partijām ļaudis kaut kā automātiski uzticētos. Tieši otrādi – nemitīgais risks zaudēt šo uzticību un konkurence ar citām partijām, liek „uzturēt formu”: strīdēties, diskutēt, izvirzīt piedāvājumus un jaunas idejas. Darīt partiju iekšienē to, ko vienam cilvēkam (lai arī cik harizmātisks viņš nebūtu) ir pagrūti darīt pašam ar sevi vai stila konsultantiem. Ne velti valstis, kurās partiju iespējas piedalīties politikā zūd, tiek dēvētas par diktatoriskām, lai arī cik labi tajās neklātos „tautai”.

Latvijā partijām neuzticas principā – partiju sponsori tiek pārbaudīti kā potenciālie noziedznieki, piederība kādai partijai tiek uztverta kā diagnoze, bet kandidēšana kādas partijas sarakstā sabojā cilvēkam CV uz visu atlikušo mūžu (nesen dzirdēju to kā argumentu, kas liegtu cilvēkam ieņemt noteiktu amatu).

Rezultāti šādai attieksmei ilgi nebūs jāgaida – partijās stāsies tikai tie, kuriem reputāciju sabojāt vēl vairāk nav iespējams. Jau šogad var just viedokli, ka rudenī nebūs par ko balsot, jo „tie paši vēži vien tur ir”. Un tie retie dārgakmeņi, kurus izdodas atrast mācītāju-bokseru un baņķieru-lidotāju šaurajās aprindās vienā acumirklī zaudē vismaz pusi sava pārliecināšanas spēka, tiklīdz ir spiesti izveidot partiju. Vēlēšanu likums kļūst par smagu nastu, kas tikai bojā garastāvokli vēlētājiem un reputāciju – politiķiem. Un tas jau, manuprāt, nav tik smieklīgi.

Jau tagad vispārēju cieņu iemanto tas mītiskais varonis, kurš nostāda sevi iepretim „partijām” (reiz tas bija Šķēle, tad – Vaira Vīķe Freiberga, tagad mēģina Repše), taču ar katru mēģinājumu tas valdzinājums zūd un nākas meklēt jaunus, radikālākus paņēmienus. Pirmais solis latviešu mazohisma apmierināšanai būtu Visas Tautas Vēlēts Prezidents.

Pēdējo pāris gadu laikā bieži dzirdēti inteliģenti aicinājumi „nepiedalīties”, faktiski - nesadarboties ar pastāvošo iekārtu. Rodas pārliecība, ka tikai tā var saglabāt kaut ko līdzīgu tīrai sirdsapziņai. Var, protams, atgādināt likuma normas par sodu, kas pienākas nozieguma lieciniekam par „neziņošanu” vai palīdzības nesniegšanu cietušajam, taču zīmīgāka šeit man šķiet kāda cita nianse - inteliģences nevēlēšanās kļūt par politiskiem dzīvniekiem. Divarpus tūkstošus gadus pēc Aristoteļa mēs teiktu - kļūt par cilvēkiem.

Neesmu partijas biedrs un neciestu par tādu būt, taču esmu gatavs cīnīties par citu politiskajām tiesībām. Es piekrītu, partijas nevajag mīlēt, taču ne jau tāpēc, ka viņi ir zagļi un slepkavas, partijas nevajag mīlēt tāpat, kā nevajag skūpstīt spoguli. Partijas nav varoņu un ciltstēvu pjedestāls. Partijas ir elementārs instruments ikdienas lietošanai. To es jau reiz esmu rakstījis, taču atkārtošu: „Demokrātijas formula ir vienkārša līdz nelabumam: jo mazāks skaits cilvēku nodarbojas ar politiku, jo lielāks ir neliešu īpatsvars tajā. Un otrādi.”

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form