Fragments no Ilmāra Šlāpina intervijas ar Miloradu Paviču

Izdevniecībā “Jāņa Rozes apgāds” iznācis Milorada Paviča romāna “Hazāru vārdnīca” tulkojums latviešu valodā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“Šīs grāmatas tagadējais sarakstītājs apsola, ka cilvēks, to izlasījis, nenomirs, kā tas notika ar viņa paša priekšteci, kam piederēja “Hazāru vārdnīcas” pirmā autora 1691. gada izdevums, un piedāvā lasītājam vienošanos. Lai viņš iedomājas, ka šis teksts ir rakstīts, gaidot vakariņas, bet tiek lasīts tūlīt pēc pusdienām. Rakstītājs alkst remdināt izsalkumu, tāpēc ir lakonisks, turpretī sātajam lasītājam pat šis ievads var likties pārmēru garš.”

Šādi lasītāju uzrunā grāmata, kas jau no sākta gala ir fikcija un meli. Tās autors, Belgradas rakstnieks Milorads Pavičs kļuva slavens, pateicoties blefam. Uzrakstot pirmo grāmatu pašizdomātā žanrā, viņš uzreiz kļuva par klasiķi. Bet romāns jau sākas ar to, ka stāsta par sevi, stāsta par “Hazāru vārdnīcas” tapšanu.

Vasarā, kad tulkojums vēl bija tikai pusē, mēs centāmies sazināties ar autoru un rast iespēju satikties intervijai. Pavičs atbildēja lēni un negribīgi – viņš esot pārāk vecs, lai sniegtu intervijas klātienē, pilnīgi pietikšot ar saraksti internetā.

Rīgas Laiks: Jūs bijāt rakstnieks jau kādus piecpadsmit gadus, pirms uzrakstījāt “Hazāru vārdnīcu”, vai ne? Kāpēc tad tā ir kļuvusi par svarīgāko darbu jūsu dzīvē? Vai tas, ka šī grāmata ir visvairāk pārdotā, nozīmē to, ka tā ir jūsu labākā grāmata?

Milorads Pavičs: Pirms “Hazāru vārdnīcas” es biju rakstnieks jau apmēram 200 gadus. 1768. gadā viens no maniem vecvectēviem publicēja dzejoļu grāmatu. No šī brīža mēs esam rakstnieku ģimene paaudzi pēc paaudzes. “Hazāru vārdnīca” bija mans pirmais publicētais romāns un jāatceras, ka romāns mūsu dienās ir literāro žanru karalis, maniem stāstu krājumiem un dzejai nebija tādu iespēju kā “Vārdnīcai” vai citiem Paviča romāniem.

RL: Cik reizes jūs mēdzat pārrakstīt grāmatu pirms tās publicēšanas? Un cik reiz jūs to vēlaties izdarīt pēc tam, kad grāmata jau ir izdota?

Pavičs:Kādreiz, pie mazākās izdevības, es centos rakstīt ar melnu tinti, taču mūsdienās labu tinti, it īpaši – melnu, nav iespējams nopirkt, visas tintes kļuvušas kaut kādas šķidras. Turklāt lidmašīnās tintes pildspalvas bieži vien kabatā uzsprāgst. Rodas iespaids, ka jums iešauts sirdī ar lodi, kas pārvērš asinis tintē. Labos rakstāmlietu veikalos, kur tiek pārdotas ļoti dārgas pildspalvas, pārdevēji iesaka nopirkt speciālu metālisku futrāli, kas spētu aizsargāt jūs no šādiem sprādzieniem. Taču labas tintes vairs nav. Tikai reiz, ieraugot mākslinieka Ļubas Popoviča Parīzes dienasgrāmatu, es no pirmā acu skatiena pazinu labu tinti. Es pajautāju, kur viņš to pērk, bet viņš iesmējās un atbildēja, ka tinti gatavo pats. Tāpēc paliek vienīgi zīmuļi. Tie jūs nepievils, to pēdas neizbalēs pēc pāris gadiem, kā tas mēdz gadīties ar lodīšu pildspalvu. Es rakstu ar zīmuli un visbiežāk daru to gultā. Tā top pirmais rokraksta variants.

Tad es pārceļu uzrakstīto datorā un turpinu strādāt. Pēc publicēšanas es dažkārt mēdzu izdarīt nebūtiskus labojumus otrajā izdevumā, un tas ir viss. Pēc tam es pilnībā aizmirstu par šo grāmatu. Tagad es labprātāk vispār nelasu savas grāmatas un vienīgi mēģinu saprast, kura no tām būs pēdējā, ko es savā mūžā izlasīšu.

RL: Kā jūs jūtaties, zinot, ka lasītājs vienmēr sapratīs jūsu grāmatu citdi – viņam tā var patikt vairāk nekā jums pašam vai arī mazāk. Vai jūs mēdzat domāt par savu lasītāju?

Pavičs: Jā, es vienmēr domāju par savu lasītāju. Es viņam dodu izvēles iespēju – miljoniem lasīšanas taku. Un, jo vairāk viņa uztvertais atšķiras no manis uzrakstītā teksta, jo labāk es esmu izpildījis savu uzdevumu. Šodien es sevi daudz mazākā mērā jūtu kā “Hazāru vārdnīcas” autoru, salīdzinot ar vakardienu, bet vēl jo mazāk - salīdzinot ar to laiku, kad es šo romānu rakstīju. Bez tam, ja tu vēlies uzrakstīt jaunu grāmatu, ir jāaizmirst iepriekšējā. Lūk, kāpēc es aizvien mazāk esmu savu grāmatu sarakstītājs, bet pienāks tāda diena, kad es vispār tas pārstāšu būt, jo atradīšos no saviem daiļdarbiem daudz tālāk, nekā jebkurš no tās lasītājiem. Es domāju, kas tas ir brīnišķīgi, un tas mani priecē.

RL: Jums ir izdoti vairāki dzejoļu krājumi. Vai jūs esat pārtraucis rakstīt dzeju? Kāpēc?

Pavičs: Pirmajās recenzijās par “Hazāru vārdnīcu” cita starpā bija rakstīts, ka tā ir dzejoļu grāmata. Un viņiem bija taisnība – es drīzumā izdošu “Vārdnīcas” lirisko vietu izlasi ar nosaukumu “Princeses Atehas dzejoļi”. Esmu pārstājis just atšķirību starp žanriem. Savā prozā es izmantoju dzeju, ja jūtu, ka tā tur iederas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form