Vudija Alena humoristiskās piezīmju grāmatiņas sākas ar piebildi (tulkojums aptuvens): “Publicēt tikai pēc autora dzīves beigām vai arī pēc nāves, atkarībā no tā, kas nāk pa priekšu.” Valodas izjokotajiem cilvēkiem tā nu ir sanācis, ka ļoti daudzas lietas ir ‘pēc-‘.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
It sevišķi tagad, kad postmodernās un posttotalitārās situācijas aprakstiem ir pievienojusies vesela gūzma vēl joprojām nesagremotu terminu: postmanhetenisms, postatakisms, postvienpadsmitseptembrisms (angliski tas padodas vieglāk). Šķiet, jau pirmajās traģisko notikumu minūtēs televīzijas komentāros parādījās apgalvojumi: “Pasaule vairs nekad nebūs tāda pati, kā līdz šim.” It kā līdz šim pasaule kaut reizi būtu bijusi tāda pati.

Ir pagājis gandrīz mēnesis. Viena no amerikāņu dzīves jaunajām problēmām joprojām ir jautājums, kā iespējams dzīvot pēc 11. septembra. Nu, ne jau tikai amerikāņiem; man arī šis tas nav saprotams. Piemēram, kas tad īsti ir mainījies? Tādi sīkumi kā Holivudas filmu plāni, dolāra kurss, naftas cenas un aviokompāniju pasažieru skaits gan jau atgriezīsies vecajās sliedēs. NATO paplašināšanās, starpvalstu koalīcijas veidošanās un jaunās pasaules kārtības atjaunošana nav nekas jauns – tas vienmēr ir bijis formāls jautājums: “Vai tajā pusē, kurā mēs esam nostājušies vai ieskaitīti, ir mazāk līķu?”

Man gribētos zināt, vai tas, ko cilvēki iedomājas par izmaiņām savā domāšanā, patiešām ir izmaiņas. Laikrakstā “USA Today” pirms pāris dienām bija nopublicēta karikatūra – sieviete grāmatu veikalā jautā: “Vai jums ir kāda postvienpadsmitāseptembra humora literatūra?” Amerikāņu skatuves komiķi ir šokā – pirmo reizi viņu dzīves laikā kļuvis neiespējami jokot par prezidentu. Kāds parodiju meistars, kam bija stabils iknedēļas raidījums par Bušu, ir palicis bez darba. Nav vairs smieklīgi joki par policistiem, ugunsdzēsējiem, ātrās palīdzības ārstiem un lidmašīnām.

Toties ir atgriezušies joki par svešajiem – par tiem, kas bārdaini, turbāniem galvās, tiem, kas baidās no sievietēm peldkostīmos. “Aizsūtiet pie tā bin Ladena Annu Nikoli Smitu, viņa nedēļas laikā iztērēs tā puiša 300 miljonus un pašu nobeigs.” Joki par svešajiem vienmēr ir jēlāki, tie izraisa zviegšanu uzreiz, vai arī neizraisa nemaz. Šī tipa joki nav no tiem, kas pielec, kad esi pārnācis mājās – par tiem jāsmejas barā. Viens no vecākās paaudzes amerikāņu humoristiem, atceļot savu uzstāšanos, teicis: “Labāk aizbrauciet uz Ņujorku un aizejiet uz kādu pornofilmu kinoteātri!”

Pragmatisms bez humora izjūtas ir riebīgs radījums. Līdzās jau pieminētajai karikatūrai tajā pašā avīzē izlasīju eseju par to, kas ir morāls karš un kas – amorāls. Izrādās, karš kļūst amorāls tad, ja tam nav praktiskas jēgas. Piemēram, ebreju iznīcināšana 2. Pasaules kara laikā bija amorāla, jo vāciešiem no tā nebija nekāda praktiska labuma (tā domā esejas autors). Toties Drēzdenes un Hirosimas bumbošana bija izdevīga, tā apturēja agresiju pret amerikāņu tautu. Pasaules Tirdzniecības centra sagraušana bija amorāla, jo teroristi no tā neko neieguva. Un otrādi (jūs jau paši varat iedomāties secinājumus). Un tas tiek rakstīts pilnā nopietnībā.

Strīdi par morāles jautājumiem reti ir bijuši auglīgi. 1946. gada 26. oktobrī kādā Kembridžas istabiņā uz 10 minūtēm satikās Ludvigs Vitgenšteins un Karls Poppers. 30 liecinieku klātbūtnē sākās nikns strīds par to, vai eksistē kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par filozofisku jautājumu. Viss beidzies ar to, ka, vicinot krāsns kruķi, Vitgenšteins esot uzbrucis Popperam, kliegdams, lai tas min kaut vienu morālā likuma piemēru. Poppers esot atbildējis: “Nu, vismaz – nesist vieslektoram ar kruķi.” Tāda versija pieminēta Poppera autobiogrāfijā. Izmantojot milzīgu arhīvu krājumus, aptaujājot visus vēl dzīvos lieciniekus un veicot detektīvu cienīgu darbu, Deivids Edmonds un Džons Eidinovs šogad sarakstījuši 270 lappušu biezu grāmatu “Vitgenšteina krāsns kruķis”, mēģinot saprast, kas īsti noticis šo 10 minūšu laikā.

Kāpēc es to pieminu? Tas vieš cerības, ka saprašana, lai arī reizēm prasa daudz ilgāku laiku par izdarīšanu, tomēr ir iespējama. Vismaz, teorētiski.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form