Pusi lasītāju prātīgs autors nedrīkst neņemt par pilnu, bet arī otra puse neļaus man samelot – teksts, ko pilnīgi visi saprot vienādi, labākajā gadījumā ir atrodams zāļu lietošanas instrukcijās.
Sāpīgi vērot tos, kas arī nelasījuši zina – lai vai ko tas aktieris tur pēc tam taisnojies, bet žņaudzis viņš esot, to taču visi runā. Muļķīgi, ka jubilejas intervijās Imantam Ziedonim nākas nepelnīti daudz laika tērēt, pārrunājot „incidentu ar Ojāru Vācieti”.
Muļķīgi, ka viņam nākas pazemoties līdz versijai par politisko pasūtījumu. Sarunā ar Arti Sveci viņš saka:
„Šodien arī, nu teiksim, Ojāra Vācieša kritiķis pārstāv attiecīgu partiju. Tā tomēr nav nejaušība, ka viņš savā kritikā divreiz piesauc citas partijas ministri. Tad man uzreiz rodas jautājums par konjunktūru, konformismu. Kā tad Ojārs skatītos uz Šlāpinu šādā situācijā? Un kā galu galā būtu, ja būtu citas partijas kultūras ministre? Vai tad Ojāra Vācieša vārds vispār tiktu minēts, vai viņš šeit nav izmantots tikai kā tāds iegansts, un vēl, ja grib bezkaunīgs būt, vai maz Šlāpins ir Ojāru Vācieti lasījis?”
Atklāti sakot, nebiju pamanījis, ka Vācieša apoteozi ir piesavinājusies kāda konkrēta politiskā partija, patiesību sakot, arī kultūras ministri nekad neesmu uztvēris kā partejisku politiķi. Un nezinu, ko Ziedonis domājis ar „attiecīgo partiju”, kuru „pārstāv Ojāra Vācieša kritiķis”. Nekad neesmu centies pārstāvēt kādu partiju. Neesmu bijis nevienas partijas biedrs.
Un šajā sakarā ar Ojāru Vācieti man ir pavisam personiski rēķini. Kopš skolas gadiem esmu viņu uztvēris ļoti personiski un nopietni. Atšķirībā no Imanta Ziedoņa, kura rotaļīgais ģēnijs ļāvis spēlēties ar vārdiem kā ziedu vītnēm, Vācietis pat satīriskajā dzejā bijis līdz skudriņām mugurā nopietns. Viņš bija sirdsapziņas cilvēks un viņš bija komunists – pa īstam, nevis joka pēc vai konformisma ērtības meklējot. Būtu bezkaunīgi tagad teikt, ka viņš rakstījis komunistiskos dzejoļus tikai tāpēc, ka „toreiz tā vajadzēja”. Ja man būtu jāpieņem šī versija, es viņu tiešām pārstātu cienīt.
Man Vācietis ir svarīgs kā cilvēks, kura rakstītais ir jālasa un jāņem vērā viss. Un mani personiski neinteresē tik ļoti tas, vai viņš ar savu dzeju ir stiprinājis iekārtu. Man ļoti svarīga savulaik bija viena rindiņa: „par visu vairāk es baidos būt bezpartejisks” – tajā precīzi pausta pavisam noteikta, maksimālistiska dzīves pozīcija. Tolaik tas nozīmēja – vai nu tu esi komunists vai antikomunists. Remdenos Vācietis izspļāva ārā, gluži kā Bībeli lasījis. Un viņš prata to uzrakstīt tā, lai es tam noticētu.
Es nepaspēju iestāties PSKP, taču, ja būtu to izdarījis, Ojāra Vācieša diktētā izvēle būtu bijis viens no svarīgākajiem iemesliem to darīt. Un tas nav tikai jaunības maksimālisms. Šodien es redzu, ka tās ir divas radikāli atšķirīgas metodes dzīvot. Viena ir totalitarā „vai nu tu esi karsts vai auksts”. Otra – saprast, ka galējības ir mentāls strupceļš, ka virzība uz priekšu iespējama tikai vidusceļā, tikai tad, ja pietiek spēka šaubīties par visu, tajā skaitā – arī par šo vidusceļa tēzi. Un arī par tautas svētumiem.
Un arī par nepieciešamību, piemēram, izvēlēties, kurā pusē mēs esam ASV karā pret Irāku – atcerieties, Vaira Vīķe-Freiberga ar martīnistu brālības cienīgu patosu atcirta televīzijas žurnālistam: „Pietiek skaldīt matus, mums ir jāsaprot, kurā pusē mēs esam!”. Un nav pat svarīgi, kuras reliģiskās skolas dibinātājs ir runājis par vidusceļu, tikpat labi šo ideju iemieso krievu rakstnieks Sergejs Dovlatovs, kurš 80. gados emigrēja un bieži atkārtoja: „Pēc komunistiem man visvairāk riebjas antikomunisti.”
Es varētu turpināt – pēc partejiskajiem visvairāk man riebjas bezpartijiskie, pēc ticīgajiem visvairāk man riebjas neticīgie, pēc Ojāra Vācieša dievinātājiem visvairāk man riebjas viņa noliedzēji. Jo arī tas ir totalitārs dalījums. Tāds, kas sarunu padara par neiespējamu. Vienīgais arguments, kas liktu man nerunāt par Ojāru Vācieti, ir vecais labais „par mirušiem tikai labu vai neko”. Taču uz Ojāru Vācieti tas neattiecas. Dzejnieks kļūst par līķi tikai tad, kad viņam pieliek punktu. Kad viss, ko par viņu var pateikt, ir izlasāms skolas hrestomātijas divās rindkopās. Kad par viņa dzeju pārstāj strīdēties.
1983. gada vasarā Ojārs Vācietis vēstulē Vijai Kaņepei rakstīja: „Galīgi nosprāgt (manai ārstei par brīnumu pat) man neizdevās. Tagad draud nosacīti mūžīga dzīvošana.” Un te nu viņam, izrādās, bijusi taisnība.