Gaismas bruņinieka Lato Lapsas pašaizliedzīgā cīņa ar valdošā helikoptera vējdzirnavām jau ir aizkustinājusi daudzus “Delfi” portāla lasītājus. Vieni stalto žurnālistu dievina, citi saukā par maitasbērnu, taču gan vieniem, gan otriem ir pilnīgi skaidrs, ka uzsāktā cīņa ir, maigi izsakoties, vairāk bezjēdzīga nekā auglīga.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šādā situācijā būtu interesanti noskaidrot, ko tad Lato Lapsa īsti vēlas panākt, un kāda ir viņa darbības maksima. Droši vien, tas nav cēlais mērķis saknē izskaust korupciju un kukuļņemšanu. Droši vien, viņs saprot, ka tam ir nepieciešami citi instrumenti un arī sakne droši vien ir citur. Arī tautas neatgriezeniska labklājība un tūlītējs taisnīguma triumfs nav viegli sasniedzams apvāršņa punkts. Tas, ko, manuprāt, Lato Lapsa grib panākt, ir tāda varas elementu ikmirkļa piepūle, kuras aprakstam krievu lingvisti izdomājuši terminu "atbildēt par tirgu". Citiem vārdiem sakot, turēt diskursu. Tāds elementārs godīgums valodas līmenī - ja tu esi pateicis, ka A=A, tad, gulies kaut šķērsām, mūs neinteresē runas par C un D ietekmi uz M un N.

Diemžēl, šībrīža valdības diskurss peld atkarībā no savārīto ziepju daudzuma. Ir kļuvis nepārprotami skaidrs, ka valdības rīcības nosacījumi nav atkarīgi no programmas, kas publiskota pirms gada, bet gan no iepriekšējās dienas un, atsevišķos gadījumos, pat NRA publikācijām. Ir skaidrs, ka priekšvēlēšanu solījumi JĀAIZMIRST kā šķira - pat tad, kad nejauši izdodas kādu no tiem izpildīt, jāsaprot, ka tā ir tikai apstākļu sakritība. Liela daļa pasākumu un pat likumdošanas iniciatīvu notiek testa dūrienu režīmā. Ideja X tiek pamesta gaisā. Ja prese un eksperti to nospārda, valdība atgriežas pie idejas X mīnus 1. Ja nenospārda, X klusītēm tiek realizēta. Piemēru ir pārāk daudz, lai tos sāktu uzskaitīt. Skumjākais, ka visbiežāk tiek izmantots variants "nosauksim to savādāk". Piepeši acīs ielēkušais gadījums ar ziedojumu, kurš vienos sarakstos parādās kā ziedojums “Jaunajam Laikam”, bet citos - kā ziedojums Enāram Repšem, ir simptomātisks. Kas tad tas īsti ir - ziedojums, vai samaksa? Vai kukulis? Vai honorārs? Vai rokasnauda? Vai dāvana? Vai kas? Ja tas nav likumā paredzēts, tad tas var būt jebkas? Atkarībā no tā, kā to nosauc, notiek arī rīcības modeļa izvēle - atdot vai neatdot? Man, gluži tāpat kā Lato Lapsam, ir skaidrs, ka jebkura nosaukuma jēga kļūst redzama tikai tā lietojumā, taču, ja reiz tu esi kaut ko nosaucis, varbūt var sarunāt šo nosaukumu nemainīt jau nākamo ziepju iespaidā?

Nesen kādā aptiekā pārliecinājos par lietu nosaukumu maģisko raksturu pavisam uzskatāmā veidā. Vēlējos nopirkt analgīnu un, saņēmis gluži pamatotu atbildi, ka šis medikaments pieejams tikai tiem pircējiem, kas uzrāda ārsta izsniegtu recepti, gatavojos doties prom. Tajā brīdī pārdevēja piebilda: "Taču jūs varat nopirkt nealgīnu, tam recepti nevajag, bet sastāvs ir tieši tāds pats." Jāsaka, es no tiem sastāviem neko daudz nesaprotu, bet to, ka farmācijas biznesā vienu un to pašu ķīmisko vielu pārdod ar daudziem un dažādiem nosaukumiem, zināju. Maģiskais šajā gadījumā ir nosaukumā apspēlētais noliegums, kas te ir, te nav pakļauts receptūras sāpju slieksnim. Ko mēs no tā varam mācīties (pareizāk sakot, jau sen esam iemācījušies)? Pietiek nosaukt kādu lietu vai parādību citā vārdā un tai ir garantēts pavisam cits stāsts un liktenis.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form