Reizēm taču ir tā, ka gribas kaut ko atstāt. Atstāt nevis tajā nozīmē kā pamest, bet tajā, kurā pēc mums kaut kas paliek. Nē, ne tikai izbalējušas fotogrāfijas, bērni, no mums ģenētiski pārmantotās slimības un mutācijas, atmiņas vai iesaldēti spermatozoīdi, bet kaut kas īpašs. Nu, tāds, lai kāds cits vēlāk paņemtu to rokās, pagrozītu un ar dziļdomīgu nopūtu teiktu: “Paskat! Dzīvoja taču reiz šitāds te cilvēks!” Un it kā jau mēs paši to nopūtu nekad nedzirdēsim, nekad neuzzināsim, ko par mums pateiks kāds nākotnes iemītnieks, bet tomēr gribas kaut ko tādu atstāt. Nezinu, no kurienes tāds pārcilvēcisks instinkts.
Reizēm mēs atrodam kādas vecas mājas pamatos iemūrētu pudeli ar vēstuli vai kādu aizlodētu kapsulu. Reizēm tas ir vienkārši uzraksts uz akmens vai kolonnas, kāds uzraksts, kas stāvējis tuksnesī vairākus tūkstošus gadu, bet mēs to atrodam un kāds zinātnieks ņem un izlasa, kas tur rakstīts. Un izrādās, ka tur ir rakstīts: “Es, [tāds un šitāds], esmu atstājis šo uzrakstu [lai paliktu mans vārds zināms mūžīgi mūžos vai vismaz kādu laiciņu].” Lielākā daļa no arheologu atrastajām seno rakstu zīmju paliekām satur tieši tādus, patiesībā, nevienam nevajadzīgus uzrakstus. Augšējās un Lejas Ēģiptes valdnieka Ahtoja Uahkara pamācībās savam dēlam Merikaram teikts: “Cilvēku paaudzes aiziet... Uzraksti uz akmens saglabā tavu vārdu, Dievs zina to, kurš dara viņa dēļ.”

Nojausma par to, ka “cilvēku paaudzes aiziet” parādās reizē ar vēsturisko domāšanu, lai gan tiešā veidā tās nav saistītas. Sava vārda un piemiņas iemūžināšana ir vienlīdz uztraukusi cilvēkus gan tajās civilizācijās, kas vēsturi uztvēra kā ciklisku atkārtošanos, gan tajās, kas skaitīja laikmetus lineāros periodos. Varbūt tam ir kāds sakars ar ideju par Dievu? Tās klātbūtnē cilvēks sāk apzināties savu mirstīgumu un īslaicīgumu. Bet varbūt pie vainas ir cilvēka īpaši māņticīgā attieksme pašam pret savu vārdu? Zināms taču, ka uz vienu no vissarežģītākajiem jautājumiem “Kas tu esi?” pirmā atbilde, kas ienāk prātā, ir nosaukt savu vārdu un uzvārdu. Un mazā cilvēka vēlme sevi iemūžināt, vēlme paziņot kādam “tur augšā”, ka es eksistēju, ka es arī esmu svarīgs, šī vēlme vienmēr grauž mūsu apziņas zemākos slāņus, liekot visu mūžu darīt kaut ko tādu, kam no praktiskā viedokļa nav īpašas nozīmes. Nu ja, bet tad mēs saprotam, ka “lielos vilcienos” jau nekam nav īpašas nozīmes un galīgi zaudējam savaldīšanos.

Viens no aizkustinošākajiem cilvēces izaicinājumiem, patiesībā — šīs pašas slēptās vēlmes izpausme, ir mēģinājums kaut ko uzrakstīt vēstulē, kas tiek sūtīta Kosmosa dzīlēs. Slavenās cēlmetālu sakausējuma plāksnes ar tekstiem dažādās Zemes valodās un Bēthovena 9. simfonijas noslēguma taktis nez kāpēc ir pirmais, kas tādā brīdī nāk prātā. Un interesanti — ko lai īsti sūta adresātam, kurš nav zināms? Vai, nedod Dievs, vispār neeksistē. Var mēģināt savākt pašu skaistāko, kas mums ir, bet - paši saprotat, vēstījums no tā nekļūs ne par matu saprotamāks. Mēs varam aizsūtīt Andromēdas miglāja iedzīvotājiem jaunākā realitātes šova sēriju ierakstus vai Vecās Derības izdrukas senebreju valodā; gan vienā, gan otrā gadījumā mums netiks dota iespēja paskaidrot, kas ar to domāts. Situācija ir tieši tāda pati, kā tad, ja atrodam nesalasāmu ķīļu rakstu plāksnītes, kuru autors, piemēram, gribējis pajokot. Vai - atzīties mīlestībā. Vai parunāt par Dievu.

Vēstures dziļumos iepakotiem vēstījumiem nav konteksta, izņemot to, kas jau ir atrasts un izlasīts pirms tam. Un laika nogriežņa garums, kas mūs šķir no adresāta, ir relatīvs lielums. Desmit tūkstoš gadu vai simt piecdesmit atšķiras tikai ar paskaidrojošās informācijas apjomu, bet ne kvalitāti. Nav taču iespējams tāds paskaidrojums, kas būtu galīgs. Iespējams, tieši tāpēc arī nav jēgas rakstīt uz tiem akmeņiem neko vairāk par savu vārdu, varbūt, pilnīgi pietiktu arī tikai ar uzrakstu “Te biju es.” Pasaulē ir desmitiem kompāniju, kas nodarbojas ar jūsu vēstuļu iemešanu jūrā. Nē, tie nav parastie pastnieki, jūs varat nosūtīt tekstu, ko vēlaties, lai viņi ievieto pudelē un tad iemet jūrā. Varat pat izvēlēties sev simpātiskāko pudeles formu un stikla krāsu. Nav zināms, cik daudz šādu bezadresāta vēstījumu šobrīd peld pasaules okeānā, bet arī tad, ja kāds to atrod un izlasa, nav nekādas garantijas, ka viņš to sapratīs. Ja nu vienīgi to, ka cilvēks savā būtībā ir vientuļš un mirstīgs. Un jebkura vēstule ir mēģinājums pierādīt pretējo — mēģinājums pateikt kādam: “Te biju es”. Mūsdienu tehnoloģijas ir radījušas vēl kādu jocīgu saziņas veidu - elektroniskā pasta vēstules, ko iespējams nosūtīt jums nepazīstamam cilvēkam. Turklāt nosūtīt tā, ka saņēmējs nekad neuzzinās, kas šo vēstuli ir sūtījis. Teorētiski iespējams, ka šo vēstuli saņem pats sūtītājs, bet praktiski viņš arī ir vienīgais adresāts.

Lielām jaunbūvēm pamatos mēdz iemūrēt vēstuli, ko izlasīt iespējams tikai tad, ja šo ēku nojauc. Te ziņojums nākamajām paaudzēm apaug ar vēl kādu ritualizētu motīvu — radītājs uzraksta vēstuli iznīcinātājam, šādi noslēdzot vienu noteiktu vēsturisku ciklu, pabeidzot vēsturi un pieliekot punktu. Dziļākā nozīmē tā ir viena un tā pati mistiskā persona, vēl vairāk — saprast to, ko darījis cilvēks, kas uzcēlis māju, var tikai tad, ja šo māju nojauc. Tas ir, sapratne vienmēr ir saistīta ar izziņas objekta iznīcināšanu. Bet nemirstība ir iespējama tikai pēc nāves.

Ar UNESCO atbalstu šobrīd tiek rīkota akcija Vēstījums nākotnei. Līdz šī gada beigām ir iespējams iesūtīt savu vēstuli (līdz 6000 zīmju garu datorizētu tekstu), kas kopā ar Zemes pavadoni KEO nokļūs kosmosā un atgriezīsies atpakaļ pēc 50 tūkstošiem gadu. Tiek pieņemti jebkāda satura vēstījumi, tie netiek nekādā veidā cenzēti. Pavadonis ieprogrammēts tā, lai atgriežoties izraisītu grandiozu ziemeļblāzmu. Acīmredzot, lai pievērstu sev uzmanību, jo nav taču zināms, kādi būs tie cilvēki, kas varētu interesēties par KEO pastkastītes saturu. 50 000 gadu ir neiedomājams laika periods, vēl mazāk saprotams, ko lai tādā vēstulē raksta. “Es neieredzu Bušu un gribu, lai pasaulē valdītu miers” — kaut ko tādu? Vai, gluži otrādi: “Savienotās Valstis izmantos šo izdevības brīdi, lai izplatītu brīvības labumus visapkārt pasaulei. Mēs aktīvi darbosimies, lai katrā šīs zemeslodes nostūrī nestu demokrātijas, attīstības, brīvā tirgus un brīvās tirdzniecības cerību”? Ikviens šis vārds, jēdziens vai ideja var būt pilnīgi nesaprotams ne vien pēc 50 000 gadiem, bet jau rīt. Turklāt pastāv nopietns risks, ka mūsu uzrakstīto vēstījumu nākotnes cilvēks var uztvert vienīgi kā ornamentu un sākt meklēt šifra atslēgu mūsu virtuves tapešu rakstam ar tā bezjēdzīgo atkārtošanos. Nav universālas zīmes, kas paskaidrotu, kur sākas un kur beidzas jēga. To, ka viss ir atkarīgs no konteksta un galu galā - no autora, mēs jau sen esam nojautuši.

Jebkura vēstule, ko mēs adresējam nākotnei, beigās ir tikai vēstule pašiem sev. Izmisīgs mēģinājums pierādīt, ka esam ilgstošas būtnes, nevis acumirklīgu afektu sakopojums. Šī gada pavasarī kādas skolas 4. klases skolnieki uzrakstīja vēstuli, ko aizbāza aiz tāfeles. Un visi savos mobilajos telefonos ieprogrammēja atgādinājumu 1. septembrī paskatīties, kas tur ir bijis rakstīts. Jocīgi, vai ne? Bet 1. septembrī šo vēstuli izlasīs pilnīgi citi cilvēki, kas mēģinās saprast, ko īsti viņiem centušies pateikt vēstījuma autori. Bet tie, savukārt, jau nekad vairs nespēs paskaidrot, kāpēc tā darījuši. Viena bērnības vasara ir neizmērojami garš laika sprīdis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!