Lai tā nenotiktu, es izstrādāju savtīgu stratēģiju. Jāsaka, ka tāda varētu ienākt prātā tikai grāmatu fetišistam, kaislīgam bibliofilam, kas grāmatas dēļ gatavs pat nogalināt, – Čiekurkalna tirgus aizsētā, Mangaļos, Vecrīgā un Arkādijas parkā satiktajiem lasītājiem bezpajumtniekiem sarunas gaitā izteicu piedāvājumu iegādāties viņu lasīto grāmatu. Vienā gadījumā tas maksāja kādus 5 litrus šķīduma (alus), bet pārējos gadījumos pārdesmit santīmus, kas esot “parasta grāmatu cena”.
Sarunu un kaislīgas kaulēšanās laikā nācās brīnīties, no kurienes gan radies priekšstats par bezpajumtniekiem kā slaistiem un dzērājiem, kas par simt gramiem spirta gatavi pārdot miesīgu māti. Tie drīzāk ir eņģeļi, kas, nirstot atkritumu tvertnē, visupirms pieķersies grāmatai un tikai tad irsies dziļāk, meklēdami “laimīgo” polietilēna maisiņu, kas pilns ar kādās dzīrēs neapēstiem cepumiem vai pat neattaisītiem konserviem. Viens no sarunas biedriem pat apgalvoja, ka grāmatu par cilvēka anatomiju iemainījis pret diviem litriem stiprinātā alus, savukārt pārējie nebija grāmatu pirmie lasītāji – tās bija iemainītas no citiem bezpajumtniekiem, turklāt divos gadījumos maiņas process bija noritējis attiecīgā literatūras žanra pazinēju lokā.
Labi apzinoties, ka bezpajumtnieku grāmatu aprites procesā esmu izraisījis pārrāvumu, attaisnojumam vēlos piebilst, ka, pirmkārt, viņiem grāmatu tāpat ir daudz, otrkārt, pateicoties manam savtīgumam to vākus varēs ieraudzīt arī lasītāji, treškārt, niecīgais sarunu daudzums (četras) tomēr visumā ataino situāciju – var noprast, kādas grāmatas tiek lasītas, turklāt jāpiezīmē, ka sastapto ļaužu paziņas labprāt iesaistījās sarunās par grāmatām un izrādījās erudīti dažādās daiļliteratūras, kā arī tehnisko zinātņu jomās.
Goligina K.I., “Novella sredņevekovogo Kitaja”. – “Nauka”, 1980
Serijs Volks, kā viņš pats sevi dēvēja, piesaistīja manu skatu Kronvalda parkā. Sarunu ar viņu uzsāku tādēļ, ka viņš sēdēja kopā ar trim pudeles brāļiem – kā izskatījās, tikko iepazītiem – un visi lasīja grāmatas. Viņam rokās bija sarkana. Kritiski jānovērtē fakts, ka Serijam bija nenopietna attieksme pret viduslaiku ķīniešu literatūru, jo viņš pavirši šķirstīja lapas, nolasīja kādu teikumu, piemēram: “Nonācis kādā vietā, Džuaņs ieraudzīja, ka pie bronzas staba piesiets vīrietis un sieviete,” un pēc tam kopā ar “sobutiļņikiem” skaļi ņirdza par lasīto. “Abus izdrāzīsim!” piebalsoja dzērāji. Izskatījās, ka ar šādu tekstuālu spēli kompānija nodarbojas jau labu laiku, jo ik pa mirklim izskanēja nīgri iebildumi, ka teksts atkārtojas.
Kaut kā nemanot sākās saruna par sakrālās laulības jēdzienu senajā Babilonijā, un Serijs ar tikai sektantiem raksturīgu pirkstu kustību – vaigu kauliem apspīlēta āda, pirksts ceļo no siekalu dziedzeriem pie grāmatas lapām – uzšķīra vietu, kur bija rakstīts: “Burvju sievas iegūšana tanu tautas prozā var tikt saprasta arī kā laulības ar vietējā tempļa dievieti.” Kad es mēģināju mainīt sarunas tematu, Serija pirksti atkal nošļūca gar lūpām un viņš citēja vēl vienu teikumu: “Cilvēks nekad nedrīkst atraidīt dievietes vai mirones mīlu.” “Visus izdrāzīsim,” piebalsoja dzērāji.
Man kļuva mazliet neomulīgi, bet kādu mirkli vēl kavējos, vēlēdamies noskaidrot, kur Serijs tādu grāmatu ieguvis. “No klibā Vlada,” viņš paskaidroja ar tādu sejas izteiksmi, kas atcēla visus turpmākos jautājumus. Pēc ilgas tielēšanās grāmatu ieguvu savā īpašumā par piecdesmit santīmiem. Darījums bija iespējams pateicoties tam, ka zināju, ka kaut kad dzīvojis kaut kāds Džuandzi un varēju apstiprināt Serija draugiem faktu, ka ķīnieši kādreiz taisījušu no māla figūrām veselas armijas.
Roald Dobrovenskij, “Ricarj bednij”. – “Liesma”, 1986
“Vai tu zini, kas ir Dobrovenskis?” man jautāja Arnolds Petrovičs. Es sacīju, ka Dobrovenskis ir Latvijas krievu rakstnieks, kas pēdējos gados pievērsies Raiņa daiļrades apcerei. Taču Arnolds Petrovičs manī neklausījās. Viņš sēdēja netālu no sliedēm, blakus daži vīri mielojās ar zivīm, piekozdami maizi, kas izskatījās slapja, kaut gan jau vairākas dienas nebija lijis. Uz manu uzmācīgo vēlmi noskaidrot, par ko rakstīts Dobrovenska grāmatā, ko Arnolds Petrovičs bija rūpīgi ietinis avīzē, viņš klusēja, sabozies raudzījās projām, uz dzelzceļa pusi, kur darbojās vīri oranžās jakās. Tad Arnolds Petrovičs krieviski piebilda, ka šo grāmatu es varēšot saprast tikai tad, ja izpratīšot Musorgski.
Es dedzīgi apgalvoju, ka izprotu Musorgski ļoti labi, “man nekad nav bijis problēmu ar Musorgski,” es nebēdnīgi ieteicos. Šķiet, šāda atbilde Arnoldam Petrovičam bija pa prātam. Viņš atšķīra ielocītu lapu un nocitēja vienu teikumu: “Sērga mani piemeklējusi ne jau rudens dēļ, ko pavadīju laukos vai naudas grūtībām, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ.” Abi kādu brīdi klusējām. Es nezināju, ko teikt, bet Arnolds Petrovičs neko teikt nevēlējās, kaut gan izskatījās, ka zināja. “Viss ir no akluma - tu sēdi kā tumsā, kaut gan ir tik daudz, ko redzēt. Tāpēc var tikai dzirdēt.” Tur nu viņš sēdēja un klusēja. Un vēl tagad es netieku skaidrībā, ko esmu dzirdējis: daiļu banalitāti vai arī viedus vārdus. Samaksāju divdesmit santīmus. Izskatījās, ka Arnolds Petrovičs no grāmatas (un Musorgska) šķīrās bez īpašiem sirdēstiem.
Sergejs Kuļiks, “Kenijas safari”. – Sērija “Apvārsnis”, izdevniecība “Zinātne”, 1983
Visumā Arvīds bija garlaicīgs tips, taču atgādināja manu bērnību ar to, ka teicās esam izlasījis visas sērijas Apvārsnis grāmatas. “Arī “Janoami” un “Putni uz vadiem”?” es neticīgi ieteicos. Arvīds vecišķa pedagoga balsī sāka uzskaitīt dažādu grāmatu nosaukumus un autorus. Izrādās, ka minētās sērijas grāmatas viņam paziņas nes no visām Rīgas malām. “Īpaši daudz gadās Āgenskalnā, es tur eju uz taras punktu, tur vairāk dod par stiklu,” Arvīds piebilda. Viņš arī mainot krievu grāmatas pret latviešu, jo “krievu grāmatas jau nevienam nav vajadzīgas”.
Uz jautājumu, kādēļ tad tās vēlas iegūt tie, kas tās maina pret latviešu grāmatām, Arvīds augstprātīgi atcirta, ka tie esot tikai bomži. Pats viņš sevi uzskatīja par ceļotāju, jo ar invalīda brīvbiļeti esot apbraukājis visu Latviju. Ļoti griboties aizbraukt arī uz Keniju, bet nesanākot naudas, jo visu pagājušonedēļ iztērējis Liepājā, kur bijis “pie draudzenes”. Mēs skatījāmies ilustrācijas, kur bija attēlotas Kenijas ciltis un pilsētas. Īpaši interesants likās attēls, kur spilgti izkrāsotas meitenes kailām krūtīm, ko līdz pusei sedza smagnējas kaklarotas, devās uz iniciācijas rituālu. “Šitā ir labā,” Arvīds ar pirkstu iebakstīja vienai krūtī. Sniedzot niecīgu ieguldījumu viņa Kenijas ceļojuma finansējumā, grāmatu ieguvu savā īpašumā par divdesmit santīmiem.
Prof. N.K. Lisenkovs un doc. V.I. Buškovičs, “Cilvēka normālā anatomija”. – “Latvijas Valsts izdevniecība”, 1946.
Borja parasti sēž pie pareizticīgo klostera Barona un Pērnavas ielas stūrī. Tur dod ēst. Pēc tam viņš pa to pašu ielu dodas pie krišnaītiem. Tur arī dod ēst. Tāds neparasti runātīgs tips – aptaustīja manu velosipēdu, trīs reizes pajautāja, kā mani sauc, un nevēlējās runāt, kamēr nebūšu atnesis mazo alu. Kad viņš sāka alkatīgi strēbt alu, es gandrīz iebrēcos no izbrīna, pamanījisi, ka Borja lasa anatomijas mācību grāmatu! Turklāt neko nevajadzēja jautāt.
Pamanījis manu izbrīnu, Borja sacīja, ka nevajagot domāt, ka viņš ir “maniaks, kas uzvelkas no bildītēm ar skeletiem”. Viss esot pavisam vienkārši - izmācījies par feldšeri, armijā dienējis flotē, tad strādājis uz kuģiem, esot vairākas reizes apbalvots “par varonību”, taču priekšnieks viņu apmelojis un atlaidis no darba. Taču asumu nedrīkstot zaudēt. “Gribi, es tev iztaustīšu skriemeļus?” Borja piedāvāja un palūdza atnest vēl vienu mazo alu.
Turpmākās divas stundas Borja man juku jukām klāstīja dažādas atziņas par cilvēka anatomijas īpatnībām, savu stāstu atšķaidot ar atgadījumiem no jūras ikdienas. Stāstā pārsvarā dominēja milzīgi augoņi, enkuru ķēdēs norauti locekļi un caurejas zāļu pievienošana priekšnieku un nelabvēļu ēdienam nāvējošās devās. Atšķirībā no citām, šī grāmata man šķita bibliogrāfisks retums, un Borja bija gatavs no tās šķirties par “vienu lielo alu”. Grāmatā ir 472 zīmējumi!