Vērtēt realitāti, nevis papīrus
Cerības uz lielāku invalīdu integrēšanos sabiedrībā radās brīdī, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai. Kā nekā tajā, pēc sabiedrības domām, invalīdi dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, mācoties parastās skolās, apmeklējot koncertus un teātrus, strādājot algotu darbu, vienvārdsakot – spējot tikt ar sevi galā pašu spēkiem. Lai gan Latvijas invalīdi beidzot saņēma drosmi vairāk parādīties sabiedrībā, tomēr cilvēcīgu dzīvi joprojām daudzi no viņiem tā arī nesāka dzīvot. Kāpēc? Joprojām to pašu nepieejamo vides apstākļu un valsts rezervētās attieksmes dēļ.
Nu, piemēram. Šī ES finanšu plānošanas perioda ietvaros, Eiropas naudu, kas bija atvēlēta ēku renovācijai vai celšanai no jauna, varēja saņemt ar nosacījumu, ka tā ir pieejama invalīdiem. Taču - “iztērēts vismaz miljons latu, šīs vides pieejamības prasības neievērojot,” norāda Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām atbalsta biedrības “Sustento” valdes locekle Iveta Neimane. “ERAF līdzekļi vides pielāgošanai ir tērēti dažādu preču iegādei vai telpu remontam trešajā stāvā, nevis uzbrauktuvei pirmajā stāvā, lai līdz jauki izremontētajām telpām vispār mēģinātu tikt. Tādēļ mēs šobrīd apsveram iespēju vērsties tiesā pret šādu projektu īstenotājiem, lai piedzītu nepareizi izlietoto naudu,” norāda I.Neimane. Viņa arī uzsver – Latvijai būtu jāizveido šādu objektu kontroles grupa, kas atbilstītu vides pieejamībai vērtētu nevis “papīros”, bet gan realitātē. “Diemžēl Labklājības ministrija šādu uzraugošu vienību nevar izveidot, jo budžeta konsolidācijas dēļ tai samazināti izdevumi,” skaidro I.Neimane.
Jāpiebilst gan,“vecajā Eiropā” redzam, ka pat Briselē, kur izvietotas ES institūcijas, kas veido kopējo ES politiku, vide invalīdiem nebūt nav tā draudzīgākā – tādas pat nepārvaramas kāpnes, šauras durvis, neesošas uzbrauktuves.
Joprojām nepādomāta ir arī invalīdu iesaistīšana darba tirgū. Izrādās, viņi, tāpat kā pārējie bezdarbnieki, darbu meklē ar Nodarbinātības Valsts aģentūras palīdzību (NVA). Taču – NVA konsultanti nepārzina invalīdu vajadzības un spējas, tādēļ bieži piemeklē darbu, ko šie cilvēki nespēj veikt.
I.Neimane: “Citviet Eiropā ar invalīdu darbā iekārtošanu nodarbojas speciāla aģentūra. Un tas ir pareizi, jo jāzina daudzas nianses, kas palīdz izvēlēties katra invaliditātei atbilstošāko darbu. Pretējā gadījumā ir tā, kā mums nesen bija. Invalīds nespēj saņemties pateikt, ka viņš nevar astoņas stundas no vietas sēdēt pie datora, ievadot uzņēmumam nepieciešamo informāciju, bet darba devējs to nezina. Tad nu šāds darbinieks sāk kavēt darbu un priekšnieks plāno viņa atlaišanu. Taču, kad abas puses savedām kopā, atradām risinājumu – pusi dienas invalīds strādā mājās, pusi – darba vietā. Tāpat ir cilvēki, kuru invaliditāte neļauj tiem strādāt kolektīvā, jo daudz cilvēku viņu padara nervozu vai agresīvu. Šādā gadījumāpiemērots ir darbs, kuru invalīds var veikt viens, vai minimāli saskaroties ar kolēģiem. Šādi gadījumi mūsu praksē ir bijuši un vēlreiz apliecina to, ka invalīdus darbā iekārtot var tie, kuri pārzina šīs sabiedrības grupas vajadzības”.
Stratēģijas piedāvājums
Kā liecina statistika, visā ES ir aptuveni 80 miljoni cilvēku ar vieglu vai smagu invaliditāti, kuru ikdienu apgrūtina fiziski šķēršļi, kas traucē pilnībā iekļauties sabiedrībā. Tā kā darba un izglītošanās iespējas ir ierobežotas, šādu personu nabadzība vidējo līmeni pārsniedz par 70 %. Lai sekmētu šīs situācijas maiņu, ES ir pieņēmusi jaunu stratēģiju invaliditātes jomā ar mērķi atvieglot invalīdu dzīvi, panākot, ka tā ir tāda pati kā visiem citiem un neierobežo viņu iespējas īstenot savas ES pilsoņa tiesības.
Stratēģija izstrādāta desmit gadiem, un pirmajos piecos galvenie uzdevumi ir vairāki: sekmēt iekļaujošu un kvalitatīvu izglītības sistēmu, gādāt par to, lai iniciatīvā "Eiropas platforma cīņai pret nabadzību" tiktu pievērsta īpaša uzmanība invalīdu vajadzībām, strādāt pie tā, lai invalīdu apliecības atzītu arī citās ES dalībvalstīs, tādējādi nodrošinot invalīdu līdztiesību, kad viņi strādā, dzīvo vai ceļo ārzemēs, izstrādāt balsošanai paredzētu telpu un vēlēšanu kampaņu materiālu pieejamības standartus, pievērst uzmanību invalīdu tiesībām ārējās sadarbības programmās un ES kandidātvalstīs. Jāpiebilst,ka Eiropas Komisija arī apsvērs, vai ierosināt īpašu ES tiesību aktu par pieejamību, kurā būtu noteikti ES standarti precēm, pakalpojumiem un sabiedriskām ēkām. Šāds regulējums palīdzētu palīgierīču — ratiņkrēslu, īpašu klaviatūru un citu produktu ražotājiem izprast invalīdu vajadzības. Turklāt - viņiem būtu vieglāk pārdot savas preces citur ES, un samazinātos izmaksas.
Labklājības ministrijā (LM) teic – stratēģijas izdošanās tiešā mērā atkarīga no dalībvalstu spējām īstenot tajā ietverto, lai invalīdi pilnā mērā spētu izmantot savas tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū. Jāpiezīmē, ka iepriekšminēto mērķu sasniegšana noteikta arī ANO Konvencijas “par personu ar invaliditāti tiesībām” Fakultatīvais protokols, kuru Latvija akceptējusi šī gada septembrī. Atbilstoši tam, ja invalīds uzskata, ka viņa tiesības valstī apspiež, viņš var vērsties ANO.
Marika Kupče, LM Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja: “Lai īstenotu ES stratēģiju, Latvija turpinās darbu pie jau spēkā esošajos attīstības plānošanas dokumentos ietverto uzdevumu izpildes - Rīcības plāns Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādņu īstenošanai 2005.-2015. gadam, ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas plāns 2010.-2012.gadam, kas citu uzdevumu starpā paredz arī ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādņu 2013.-2019.gadam izstrādi.”
Lai to visu izdarītu, pirmkārt, būs jānodrošina jaunā Invaliditātes likuma darbība, kas stāsies spēkā jau ar nākamā gada 1. janvāri. Otrkārt, Labklājības ministrija izstrādā pamatnostādnes ANO Konvencijas ieviešanai 2013.-2019. gadā.
Tikmēr pašmāju invalīdu biedrības ļoti cer uz stratēģijas īstenošanai atvēlēto finansējumu. “Domāju,ka stratēģijas īstenošanai atvēlētie līdzekļi lielākoties būs domāti izglītības un nodarbinātības veicināšanai invalīdu vidū,” norāda I.Neimane. “Darba tirgus ir krietni sarucis, palikušas vairs tikai dažas subsidētās darba vietas invalīdiem, kas nav pareizi, jo invalīds arī ir cilvēks,kurš pats vēlas nopelnīt, lai spētu neatkarīgi veidot savu dzīvi. Diemžēl viņu darba vēlmi apspiež valdība, kas minimālo algu noteikusi ļoti tuvu pensijai. Tādēļ cilvēki bieži izvēlas saņemt pabalstus, kas ir krietni lielāki, bet nemotivē strādāt,” uzskata I.Neimane.