Tā ir joma, kurā Latvijas uzņēmumi piekāpjas igauņiem un lietuviešiem. Biržas pētījumā, kur maksimālais punktu skaits ir 100, vidējais investoru attiecību vērtējums Baltijā ir 76,57 punkti, bet Rīgas biržā listēto uzņēmumu vidējais rādītājs - 72,42, kas skaidri parāda to, ka Latvijas uzņēmumi ir zem Baltijas vidējā līmeņa.
Kas tad ir tās lietas, ko birža no saviem uzņēmumiem prasa un ko tie nespēj vai negrib izpildīt? Starp daudzajām prasībām šoreiz gribu īpaši izcelt vienu, kas savulaik licis krietni svīst arī publiskajā sektorā strādājošajiem. Biržas uzņēmumiem tiek rekomendēts publiskot katra valdes locekļa atalgojumu - gan algu, gan bonusu apmēru, ja tāds tiek piešķirts. Pagaidām gandrīz neviens no biržā listētajiem Latvijas uzņēmumiem šādu informāciju nav atklājis, aizbildinoties, ka tas būtu gards kumoss visām personāla atlases firmām, kas skaidri zinātu, kurš vadošais darbinieks tieši cik saņem un kā veidojas viņa atalgojums.
No publiskā sektora gan mēs šādu informāciju prasām, jo kā nodokļu maksātāji gluži loģiski gribam zināt, cik tad kuram no mūsu nodokļu naudas tiek. Un interese par to ir, ja atceramies savulaik Neo publiskotos valsts amatpersonu atalgojuma sarakstus. Savukārt privātajam sektoram pat „visļaunākajos sapņos nerādās", ka būtu nepieciešams atklāt savu valdes locekļu atalgojumu, lai arī kas netiktu stāstīts par caurspīdīgumu, labas pārvaldības principiem un atbildību akcionāru priekšā, kas ir īpaši svarīgi biržā kotētajiem uzņēmumiem. Latvijas uzņēmumi saka - nē un viss, lai gan starptautiski šāda prakse biržas uzņēmumiem pastāv, piemēram, Ericsson, Stora Enso, Danske Bank vadības atalgojums un tā veidošanās politika ir publiski pieejama informācija.
Valdes atalgojuma atklāšana no biznesa viedokļa, protams, ir jūtīgs solis, tāpēc viens risinājums būtu sākt ar kādu redzamu vietējo pozitīvo piemēru, kam pārējie varētu sekot. Proti, pati Rīgas birža varētu iet soli pa priekšu saviem uzraugāmajiem un rādīt labo piemēru, atklājot to, cik pelna tās valdes locekļi un kādus bonusus saņem. Šī būtu laba iespēja biržai pašai pierādīt, ka tās prasības nāk uzņēmumiem tikai par labu un stiprina to korporatīvās pārvaldības principus. Biržas vadība parādītu, ka nav jābaidās, ka uzņēmuma valdes locekļus pārvilinās konkurenti un nāksies meklēt jaunus, kam būs jāmaksā vairāk, kas savukārt var pasliktināt uzņēmuma finanšu rādītājus un mazināt tā vērtību. Tā būtu arī laba palīdzība publisko akciju sabiedrību investoru attiecību cilvēkiem, kuri varētu iet pie saviem valdes locekļiem un teikt - re, kā birža dara - mēs arī tā varētu!
Ja Rīgas birža pati nāktu ar personisko piemēru, atklājot katra valdes locekļa atalgojumu, kā aicina darīt biržā kotētos uzņēmumus, tad, iespējams, vēl kāda no Latvijas publiskajām akciju sabiedrībām būtu gatava spert soli pretī lielākai atklātībai un caurspīdīgumam. Jo labi piemēri taču mēdz būt lipīgi, vai ne?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
