Imants Tiesnieks, Ilmārs Šņucins: Nodarbinātība un nodokļu politikas risinājumi
Foto: LETA

Bieži piesauktā iedzīvotāju emigrācijas tēma izraisa būtiskus jautājumus – kādēļ Latvijas cilvēki ir pieprasīti Rietumeiropas valstu darba tirgū un kādēļ ražotnes tiek izvietotas salīdzinoši dārgākās valstīs nekā Latvija? Atbildes slēpjas vairākās Latvijas ekonomikas iezīmēs, un šajā rakstā apskatīsim vienu no tām - darbaspēka nodokļu lomu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai izvērtētu darbaspēka nodokļu efektivitāti, Finanšu ministrija veica analīzi par aktuālu tēmu, kā samazināt darbaspēka nodokļu slogu, informatīvajā ziņojumā padziļināti izvērtējot iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atvieglojumus. Jautājums skar ne tikai nodarbinātību un tautsaimniecības konkurētspēju, bet arī sabiedrībā diskutēto progresīvā ienākuma nodokļa tēmu, tai skaitā nodokļu sistēmas taisnīguma aspektā.

Īsi paskaidrojot teorētisko ietvaru, vienkāršotā mikroekonomikas shematiskā modelī pastāv mijiedarbība starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu, cenu un nodarbināto daudzumu. Darbaspēka nodokļi šādā shēmā ir nozīmīgi, jo tie palielina darbaspēka cenu, un līdz ar to samazinās nodarbināto skaits.

Latvijas darba tirgus ir integrēts Eiropas kopējā darba tirgū. Latvijas darbaspēkam ir iespējas emigrēt uz citām valstīm, kur īpaši mazāk kvalificētā darba darītājiem nodokļu slogs ir zemāks, uz rokas saņemtā neto alga lielāka un valsts piedāvātās sociālās garantijas devīgākas.

Darbaspēka konkurētspējas kontekstā darba devējam ir svarīgi, lai darba nodokļu izmaksas nebūtu augstas. Piemēram, apstrādājošā rūpniecībā, kur šobrīd pievienotās vērtības īpatsvars nav augsts, ir būtiski samazināt nodokļu slogu fiziskā darba veicējiem, īpaši zemāk atalgotajai darbaspēka daļai. Tas varētu veicināt šo cilvēku iesaisti darba tirgū, no vienas puses radot lielāku pieprasījumu pēc darbaspēka, no otras - palielinot piedāvājumu – darba ņēmēju interesi iesaistīties darba tirgū.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2009.gadā kopējās darbaspēka izmaksas veidojās no šādām komponentēm:

· 78,6% bruto darba samaksas;

· 21,4% pārējām darbaspēka izmaksām (no tām darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) – 18,8% un pārējie sociālie pabalsti 2,7%).

Darba samaksas apmērs veidojas tirgus apstākļos, un pēc krituma krīzes dziļākajā fāzē tā tālāka ierobežošanas iespējas šobrīd nav lielas. Arī darba nodokļi – IIN un VSAOI, ņemot vērā aizvien augsto kopbudžeta deficītu un konsolidācijas mērķus, nav vērtējami kā būtisks avots darbaspēka izmaksu samazināšanai īstermiņā.

Tomēr redzams, ka viens no nodokļu sistēmas instrumentiem, ar kuru nodokļu slogu var samazināt, ir neapliekamais minimums. Neapliekamā minimuma izmaiņas visvairāk izjūt zemi atalgotie darbinieki, jo neapliekamais minimums procentuāli no darba algas lielāks būs tieši šai grupai. Savukārt, samazinot IIN likmi, bet nemainot neapliekamo minimumu, rezultātā ieguvēji būtu iedzīvotāji ar vidējiem un augstiem ienākumiem, pie tam, palielinoties ienākumu līmenim, procentuāli pieaugtu pozitīvā ietekme uz ienākumiem. Jāatzīmē, ka citiem atvieglojumiem, kā piemēram par apgādībā esošām personām, ir savi svarīgi sociāla rakstura uzdevumi.

Lai gan 2011.gadā, salīdzinot ar 2010.gadu, palielinot neapliekamo minimumu no Ls 35 uz Ls 45 mēnesī un samazinot IIN likmi no 26% uz 25%, ir panākts neliels netiešās progresivitātes pieaugums, tomēr neapliekamais minimums Latvijā joprojām ir daudz zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā, kurās tas ir aptuveni Ls 100 mēnesī (Lietuvā – Ls 95,88 mēnesī un Igaunijā – Ls 101,02 mēnesī).

Neapliekamā minimuma palielināšanai ir nopietns ekonomiskais pamatojums un tam būtu vairāki pozitīvie efekti:
· pieaugtu ražojošo uzņēmumu ārējā konkurētspēja. Latvijas darbaspēks kļūtu ne tikai konkurētspējīgāks Baltijas valstu darbaspēka tirgū, bet arī uzlabotos situācija konkurencē ar tādām valstīm kā Lielbritānija, Īrija un Vācija, uz kurām pārsvarā emigrē Latvijas darbaspēks. Tā piemēram, Lielbritānijā neapliekamais minimums ir Ls 496 mēnesī (GBP 7 475 gadā), bet Vācijā nepaliekamais minimums ir Ls 469 mēnesī (EUR 8 004 gadā). Ja Latvijā darbinieka bez apgādājamiem ar vidējo atalgojumu valstī efektīvā darbaspēka nodokļu likme 2010.gadā bija 30,6%, tad Lielbritānijā tā 2008.gadā bija 26,1%, bet Īrijā 24,6% ;

· palielinātos nodarbinātība, jo uzņēmumi esošā budžeta ietvaros varētu noalgot papildu darbaspēku. Varētu pieaugt darbavietu skaits atkarībā no tā, par cik tiktu palielināts neapliekamais minimums, ņemot vērā darbaspēka pieprasījuma elastību;

· relatīvi vairāk pieaugtu zemāk atalgoto darbinieku darba samaksa, izmaiņas būtu vērstas sociālā taisnīguma virzienā, nedaudz palielinot IIN progresivitāti (pie neapliekamā minimuma izmaiņām no Ls 35 uz Ls 95 mēnesī, Kakvani progresivitātes indekss pieaugtu par 2,27%);

· samazinātos nelegālo darba algu izplatība, varētu vairāk pastiprināt nodokļu kontroles pasākumus;

· lai gan īstermiņā valsts un pašvaldību budžeta izdevumi iespējams samazinātos, tomēr jau tuvākajos gados neapliekamā minimuma paaugstināšana varētu palielināt ekonomisko aktivitāti un nodokļu ieņēmumus valsts un pašvaldību budžetos. Protams, jāņem vērā IIN ieņēmumu nozīmi tieši pašvaldību budžetu finansēšanā.

Neapliekamā minimuma paaugstināšana, to īstenojot pakāpeniski un samazinot spriedzi uz ikgadējā budžeta sagatavošanu, ir reāli sasniedzama.

Ziņojumā ir izskatītas divas alternatīvas, ar tuvākas un tālākas perspektīvas uzdevumiem.

· tuvākajā laikā neapliekamo minimumu palielināt līdz Baltijas valstu līmenim, sasniedzot Ls 95 mēnesī,

· ilgtermiņā, lai uzlabotu darbaspēka konkurētspēju ar valstīm, uz kurām pārsvarā emigrē Latvijas darbaspēks, neapliekamo minimumu palielināt līdz minimālās algas līmenim (2011.gadā – 200 Ls/mēnesī).

Tas, cik strauji iesim šo mērķu virzienā, ir atkarīgs ne tikai no ekonomiskās situācijas, bet arī no sabiedrības vienprātības šajā jautājumā. Šā gada 6.jūlijā publicētājā Nodokļu politikas stratēģijas 2011.-2014.gadam priekšlikumā ir iezīmēts pakāpenisks mehānisms, kā atrast līdzekļus neapliekamā minimuma paaugstināšanai – "Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus 2013. – 2014.gadam saglabāt 2012.gada plāna apmērā. Ja minētais ieņēmumu apjoms tiek pārsniegts, tad nākošajā gadā proporcionāli tiek samazināts iedzīvotāju ienākuma nodokļa slogs, prioritāri samazinot nodokļa slogu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem". Šis priekšlikums būtu samērojams ar budžeta iespējām, ja vien netiks veikta vēl radikālāka virzība budžeta ieņēmumu daļas pārbalansēšanā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form