Policejiskās tendences, kas vērojamas Saeimas likumdošanas darbā attiecībā uz vienu no personu pamatbrīvībām – pulcēšanās brīvību, var izrādīties bumerangs, kas atgriezīsies kā finansiāli dārgi tiesas spriedumi, par kuriem gan nāksies samaksāt Latvijas nodokļu maksātājiem. Tā vietā, lai mainītu pulcēšanās brīvības prettiesisko regulējumu, kas ietverts likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, Saeima šobrīd grasās ieviest bargākus sodus par minētā likuma pārkāpumiem, tādējādi faktiski vēršoties pret pilsonisko sabiedrību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" regulē vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatpazīmēm un personu pamatbrīvībām – personu pulcēšanās un protestēšanas brīvību. Šī likuma galvenais klupšanas akmens ir prasība sapulces, gājiena vai piketa dalībniekam saņemt izziņu no pašvaldības, ka tai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, kaut gan šis pats likums deklaratīvi nosaka, ka minēto pasākumu rīkošanai nav nepieciešama atļauja. Turklāt, ja rīkotājam nav izsniegta izziņa, pasākumu rīkot nedrīkst – tādējādi sanāk, ka likums prasa atļaujas saņemšanu pirms sapulces, piketa vai gājiena rīkošanas.

Tā kā šis likums regulē nozīmīgu pamatbrīvību, nav pieļaujams tā normas interpretēt vienīgi ar gramatisko izskaidrošanas metodi. Lai piemērotu šī likuma normas, pašvaldībai tās ir jāinterpretē Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantēto personu tiesību un brīvību gaismā. Ir jāņem vērā šo dokumentu mērķis un gars, bet, ja Saeimas pieņemtā likuma normas ar to nesakrīt, tad šo likuma normu piemērošana ir uzskatāma par prettiesisku.

Satversmes 103. pants nosaka: „Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.” Savukārt 116. pants nosaka gadījumus, kādos šīs garantētās tiesības personai var ierobežot, proti, likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdzīgi to regulē arī vairāki starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencija un ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

Kā redzams, Satversme prasa tikai iepriekš pieteikt pasākumu, lai tiktu iegūtas tiesības to rīkot. Arī no minētajiem starptautiskajiem tiesību aktiem izriet, ka publiskās varas nesējs var prasīt, lai to informē par plānotajām aktivitātēm, jo tādējādi tas var izvērtēt, kādas darbības jāveic, lai pasākums varētu noritēt pēc iespējas brīvāk un arī lai citu personu tiesības tiktu pēc iespējas ievērotas. Tas it īpaši attiecas uz pasākumiem, kas var traucēt satiksmes kustību vai kā citādi ierobežot citu personu brīvību. Tāpat publiskās varas nesējam tiek paredzētas tiesības ierobežot vai pat aizliegt šī pasākuma rīkošanu tikai izņēmuma gadījumos - ja tai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tiks būtiski aizskartas citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība vai tikumība. Taču atļaujas (t.i. izziņas) prasīšana nav pieļaujama, jo to neļauj normatīvo aktu hierarhijā augstāki normatīvie akti un tiesiskas valsts principi.

Tajā pat laikā arī personas nevar, vienkārši paziņojot pašvaldībai un nesaņemot izziņu, rīkot iecerēto pasākumu, jo to aizliedz likums. Likuma neievērošana var novest pie tiesiskā nihilisma un haosa, kas demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujams. Tāpēc, lai izvairītos no prettiesiskiem administratīvajiem aktiem un neierobežotu cilvēktiesības, pašvaldībām un tiesību aizsardzības iestādēm, interpretējot likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" normas, vajadzētu ņemt vērā Satversmes virsregulējumu. Tādējādi pašvaldībai izziņa par pasākuma rīkošanu būtu jāizsniedz nekavējoties pēc pieteikuma saņemšanas, jo izziņai ir jākalpo tikai kā pierādījumam par to, ka persona pašvaldību ir informējusi. Tāpēc par izziņu būtu uzskatāma arī, piemēram, pašvaldības amatpersonas atzīme uz pieteikuma par tā saņemšanu.

Likumā ir arī noteikts, ka pieteikums ir jāiesniedz ne vēlāk kā trīs darba dienas pirms attiecīgā pasākuma norises, bet, ja pasākums ir saistīts ar transporta kustības traucējumiem, ne vēlāk kā septiņas darba dienas iepriekš. Pieteikumus, kas iesniegti, neievērojot šo termiņu, pašvaldība ir tiesīga neizskatīt. Ņemot vērā iepriekš minēto, arī jēdziens “neizskatīt” būtu jāinterpretē atbilstoši. Tā kā pieteikums ir tikai informatīvs dokuments, tas nav jāizskata, bet gan jāpieņem zināšanai. Būtu saprātīgi noteikt kādu termiņu (it īpaši, ja pasākums var traucēt satiksmes kustību), kurā pieteikums ir jāiesniedz obligāti pirms pasākuma, lai pašvaldība varētu veikt sagatavošanās darbus. Jāņem vērā arī likuma pašreizējais formulējums "pašvaldība ir tiesīga". Tātad, ja nav ievērots triju dienu termiņš, tas nerada uzreiz pamatu pašvaldībai neizdot izziņu. Tādējādi pašvaldības atteikums izdot izziņu par pasākuma rīkošanu, pamatojot to tikai ar šo termiņu, ir prettiesiski izdots administratīvais akts. Pašvaldībai noteikti ir jāpamato, kāpēc tieši tik ilgs laiks tai ir nepieciešams pirms pasākuma norises. Savukārt tiesiskās paļāvības princips prasa – ja līdzīgā gadījumā pašvaldība ir izsniegusi šo izziņu ātrākā termiņā, piemēram, dienas vai divu laikā, nākamajā reizē šis termiņš nevar būt garāks bez īpaša pamatojuma.

Interesanti, ka pat Latvijas 1923. gada likums "Par sapulcēm" saturēja mūsdienīgāku regulējumu. Sapulce tās rīkotājam bija jāpiesaka vismaz 24 stundas pirms sapulces atklāšanas attiecīgajai policijas amatpersonai, kurai pēc pieprasījuma bija jāizdod apliecība pieteikšanas dienā. Savukārt ne vēlāk kā 12 stundas pirms sapulces sākuma iekšlietu ministrs ar savu rīkojumu varēja aizliegt sapulces, kuru mērķis ir noziedzīgs vai arī kuru sarīkošana apdraud atklātu mieru un drošību.

Nobeigumā vēl gribu norādīt uz šobrīd Saeimā izskatāmajiem likumprojektiem, kas paredz drastiskus sodus par likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" neievērošanu, neskatoties uz tā prettiesisko regulējumu. Piemēram, Krimināllikumā tiek paplašināta dispozīcija par sapulču, gājienu vai piketu noteikumu neievērošanu. Savukārt Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.3 pantā, kas šobrīd Saeimā jau ir 3. lasījumā, par sapulču, gājienu un piketu, kā arī publisko izklaides un svētku pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu tiek palielināts sods. Proti, fiziskām personām paredzēts sods no 100 līdz 250 latiem (šobrīd tas ir līdz 100 latiem) un no soda veidiem tiek izslēgts brīdinājums, kas līdz šim tika bieži piemērots par formāliem pārkāpumiem. Tādējādi pēc grozījuma stāšanās spēkā, piemēram, ja vientuļš pensionārs bez pieteikuma nolems Rātslaukumā piketēt pret Rīgas domes atteikumu piešķirt sociālo dzīvokli, viņam būs jāpiemēro vismaz 100 latu sods, kas krietni pārsniegtu viņa mēneša ienākumus. Līdzīgi grozījumi ir paredzēti vēl vairākos pantos, kas paredz sankcijas par sapulču, gājienu un piketu noteikumu, kā arī sabiedrisko organizāciju darbības uzsākšanas un izbeigšanas noteikumu pārkāpšanu. Tādējādi kādu populistisku mērķu vadīts un gribot ar likuma palīdzību vērsties pret konkrētiem protestu gadījumiem saistībā ar izglītības reformu likumdevējs faktiski vēršas pret visu pilsonisko sabiedrību kopumā un savu pilsoņu pamatbrīvībām.

Saeimai ir jāmaina policejiskās darbības tendences, gan vēlreiz izvērtējot aplūkoto grozījumu nepieciešamību, gan arī tuvākajā nākotnē izstrādājot kvalitatīvi jaunu un demokrātiskai tiesību izpratnei atbilstošu sapulču likumu. Līdz tam izpildvarai, piemērojot vai izpildot šīs likuma prasības, ir īpaša vērība jāvelta to tiesiskai interpretācijai, jo pretējā gadījumā persona Administratīvā procesa likuma kārtībā var vērsties tiesā un piedzīt no valsts vai pašvaldības gan zaudējumus, gan morālo kompensāciju. Ja arī tiesu vara nebūs pietiekami elastīga šo normu interpretācijā, drīz vien varam sagaidīt jaunas lietas Eiropas cilvēktiesību tiesā, kas galu galā var likt Latvijai ar kaunu mainīt attieksmi pret šīm pilsoniskajām brīvībām, turklāt vēl dārgi par to samaksāt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form