AFI
Foto: Indulis Bērziņš

Martā Zviedrijas ES prezidentūra aicināja mūs iesaistīties diskusijā par Eiropas Savienības nākotni. Diskusijai par Eiropas nākotni būs veltīta ES dalībvalstu un kandidātvalstu ārlietu ministru tikšanās Nīčepingā 6.maijā. Šādām debatēm tiešām bija pienācis laiks.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nicas ES samitā pieņemtajā deklarācijā par Eiropas Savienības nākotni tika nosaukti galvenie diskusijas jautājumi. Kā sadalīt kompetences starp ES un dalībvalstīm? Vai Pamattiesību hartai ir jāpiešķir juridisks status? Kā padarīt saprotamus ES līgumus nemainot to būtību? Ko darīt ar nacionālajiem parlamentiem?

Par savu uzdevumu Nīčepingas diskusijā, es uzskatu darīt zināmu citu valstu ārlietu ministriem, cik Latvijai, iesaistoties Eiropas procesu attīstībā, ir nozīmīgs visas sabiedrības viedoklis. Mums visiem kopā ir aktīvi jārunā par to, kas šodien ir ES un kādu Latvijā gribam redzēt ES nākotni, jo maldīgi priekšstati bieži rodas no nezināšanas.

Jaunais gadsimts, paplašināšanās un globalizācija novedušas Eiropas attīstību tajā ceļa punktā, kur vienkārša lineāra tālākvirzība vairs nav iespējama. Eiropas Savienības vēsture aizsākās ar ciešu ekonomisko sadarbību 1957.gadā. Šodien ES ir politiska savienība ar vienotu valūtu, pilsonību. Tās attīstība liecina, ka ES nav sastingusi savienība, tieši pretēji – tā ir dinamiska un uz attīstību vērsta.

Kāda ES izskatīsies pēc 10 – 15 gadiem pilnīgi precīzi pateikt nevar neviens. Zīmējot Eiropas nākotnes vīzijas, ES dalībvalstu vadītāji runā par Eiropas federāciju ar divpalātu parlamentu, Eiropas valdību un konstitūciju. Citi atkal aicina saglabāt starpvaldību sadarbību un atrast vietu nacionālo parlamentu pārstāvjiem ES padomēs.

Eiroskeptiķi apgalvo, ka ES darbība un birokrātija neesot caurskatāma. Patiesi, ES līgumu sistēma ir ļoti sarežģīta. To atzīst arī dalībvalstu juristi. Protams, nav viegli pieņemt to, kas ir grūti saprotams. Acīmredzama ir nepieciešamība radīt ES pilsoņiem saprotamu, loģiski strukturētu tekstu. Retais no mums iegādātos mašīnu, pirms kuras lietošanas būtu jāizlasa tūkstošiem lappušu gara pamācība, bet tas nebūt nenozīmē, ka tā ir slikta. ES likumdošanas kopums aptver 80 000 lappušu. Jo vienkāršāki līgumi, jo vieglāk saprast ES darbības principus. Par to vēlamies runāt arī mēs.

Eiropas integrācijas pretinieki apgalvo, ka Brisele visu lemšot mūsu vietā un tai ir dotas pārāk lielas pilnvaras, ka Mārtiņa zosi drīkstēšot ēst kopā tikai ar skābētiem Briseles kāpostiem. Tā noteikti nav. Visa valsts politikas veidošana un īstenošana ir un būs mūsu pašu ziņā, izņemot tās jomas, ko deleģēsim ES. Un arī tad mēs noteiksim, kā šīs kopējās politikas īstenot mūsu valstī. Piemēram, izglītībā – ES dod priekšrakstus savstarpējai diplomu atzīšanai, bet mēs paši vienmēr noteiksim, cik gadus un kādas disciplīnas būs jāmācās mūsu skolās un augstskolās. Līdz ar to nav iespējama situācija, kad bez mūsu ziņas tiks pieņemti lēmumi, kas būtiski ietekmēs mūsu dzīvi. Dalībvalstis nākošajā Starpvaldību konferencē grib runāt par tiesību un pienākumu sadalījumu starp ES un dalībvalstīm, bet nevis to iekšienē. Svarīgs ir jautājums, vai pilsoņi var ietekmēt ES lēmumu pieņemšanu. Sajūtu, ka pilsoņi nespēj tieši ietekmēt lēmumu pieņemšanu, var radīt, manuprāt, nepietiekamā nacionālo parlamentu loma ES darbībā. Piedaloties Parlamenta vēlēšanās ikviens pilsonis realizē savu iespēju ietekmēt valsts attīstību. Manuprāt, jautājums par to, kā palielināt pilsoņu iesaisti ES procesos ir jautājums par to, kā palielināt nacionālo parlamentu lomu. Tas ļaus būt drošiem, ka ES lēmumu pieņemšanā tiek ievērotas nacionālās intereses un netiek apdraudēta dalībvalstu nacionālā identitāte. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, ir otras palātas izveidošana Eiropas Parlamentā, ko veidotu pārstāvji no nacionālajiem parlamentiem.

Ja kādā Savienībā var iestāties, tad loģisks ir jautājums, vai no tās var arī izstāties. Ja ir formulēts princips, ka var iestāties, tad demokrātiski būtu atzīt arī pretēju iespēju. Šādu jautājumu aktualizē mūsu nesenā vēsturiskā pieredze un eiroskeptiķu bažas, vai tik Eiropas Savienība nav līdzīga PSRS. Nevar salīdzināt brīvu izvēli ar brutālu vardarbību, tāpat kā nevar salīdzināt laulības ar izvarošanu. Jums jāpiekrīt, ka starp tām nav nekā kopīga. PSRS bija savienība, kur pastāvēja totāla sistēmas kontrole pār visu, līdz pat privātās dzīves sīkumiem, kas iznīcināja politiskos pretiniekus un noliedza jebkādu preses brīvību. ES dalībvalstīs darbojas demokrātiskas sistēmas, kur neatkarīgi no tā, kādas valdības ir pie varas, tās mierīgā ceļā var nomainīt ar tautas vairākuma lēmumu, kas panākts godīgās un atklātās vēlēšanās.

Domājot par Eiropas nākotni, mēs apzināmies, ka tā ir arī Latvijas nākotne. Mēs nerunājam par abstraktiem jautājumiem. Piedaloties diskusijā par ES attīstību, mēs kopīgi sagatavosim Latvijas nostāju. Es ceru uz Jūsu atsaucību.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form