Inese, LR pilsone: Par smagajām bērnu traumām ir jāatbild vecākiem
Foto: stock.xchng

Par bērnu traumatismu ir daudz runāts un ārsti ceļ trauksmi, tikai neviena organizācija (valstiska jeb nevalstiska) nav neko panākusi, nav atreaģējusi. Klusums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nevar likt roku uz sirds un teikt, ka bērnu traumatismu var izskaust. Bērni taču ir bērni. Šoreiz gan tiek runats par to, ka vecāku bezatbildība tomēr pastāv ļoti liela.Un tikai mūsu valsts mīkstie likumi vēl kultivē šo bezatbildību tālāk. Neviens jau nekādus sodus nesaņem un viss rit savu gaitu.

Ģimenē ienākot zīdainim, vecākiem jaapzinās, kāda atbildība uzlikta uz viņu pleciem. Un doma, ka mums tā nekad nenotiks, ir jāatmet!

Cik daudzi vecāki noslēpj medikamentus, sadzīves ķīmiju, visādas ķimikālijas bērnam nepieejamā vietā? Dzīvojot augšējos stāvos, cik daudziem logi ir aprīkoti ar speciālu aizsardzības mehānismu, lai berns nevarētu tos atvērt? Daudzās ģimenēs tas nav izdarīts! Jo mēs taču viņu visu laiku pieskatām – mums nekas tāds nevar notikt! Te arī sākas vecāku bezatbildība!

Par aplaucētiem zīdaiņiem negribas pat pieminēt! Tā ir tikai un vienīgi vecāku vaina!

Jā, bērni ir ļoti kustīgi, žiperīgi viņiem viss jaredz, jāpatausta un tas prasa lielāku darbu vecākiem. Taču ar to jārēķinās katrai ģimenei, laižot pasaulē bērnu.

Paskataties, kas darās uz ielām un padomājiet, cik reizēm stulbi mēdz būt vecāki.

Ratos mazs bērniņš, kuram rokās bulciņa ar riekstiem. Māmiņa stumj ratus un vēl tos krata, pie tam aizrautīgi sarunājas ar draudzeni, nemaz uz bērnu neskatās. Kā to sauksim? Mazi bērni tiek baroti ar čipsiem vai ar riekstiem. Nu, kur galvas vecākiem? Lai tikai zelē un netraucē mammai parunāt pa mobilo!

Pa ietvi klunkurē mazs cilvēciņš, bet māmiņa palikusi metrus divus aiz bērna - pa braucamo daļu brauc mašīna aiz mašīnas. Kā mēs so sauksim? Pāris soļi bērnam brauktuves virzienā un viņš būs zem mašīnas riteņiem!
Tad vēl tas lielveikalu kults, kad ziema gripas laikā ar tikko dzimušiem bērniņiem tiek ķemmēti veikali! Agrāk ar bērniem pastaigājās svaigā gaisā, bet tagad pa veikaliem.

No slimnīcas zīdaiņu intensivās palātas pret parakstu izrakstīts smagi slims zīdainis, jo māmiņa vairāk nevar uzturēties slimnīcā un viss! Nākamajā vakarā medmāsa no nodaļas satiek māti ar visu bērnu,vecmāmiņu un vīru pastaigājoties pa lielveikalu.

Māmiņa nevar teikt, ka mira badā un tagad atnākusi pēc maizītes uz veikalu. Viņa atnāca pastaigāties ar savu slimo bērnu, pie tam gripas laika. Bet ja komplikācijas, tad vainīgi būtu mediķi, jo viņi nepietiekami ārstēja tad, kad mamma un bērns bija slimnīcā.

Kur šeit ir vecāku atbildība? Tas ir noziegums pret savu bērnu. Man tādās reizēs gribas teikt - Vai tā māte tiešām no kalniem nokapusi?

Manā laikā, kad bērni auga, tāds idiotiskais sadzīves traumatisma līmenis nebija. Jā, nokrita no koka, plēstas brūces bija, sportojot guva traumas, sasisti un uzsisti zilumi, bet jau lielākiem bērniem. Tādi apdegumi zīdaiņiem bija reti un tā nebija ikdienišķa parādiba. Gadījās ari, ka kopā ar kaimiņu bērniem tika vecmammas zāļu skapītis, bet tas bija gadījums, par kuru pēc tam ilgi runāja un no kura mācījās. Tad nebija TV pārraides, kaudzēm žurnāli un interneta portāli, kas novērsa mammu uzmanību! Jaunākā paaudze ir aizņemta. Viņiem jādomā par karjeru, izskatu, drēbēm, jācīnās par vietu zem saules. Šajā laikmetā vērtības ir citādākas un prasības labklajībai un dzīvei savādākas. Pārāk ātrs ir dzīves temps.

Par to visu varu runāt, jo kādreiz strādāju bērnu slimnīcā. Esmu daudz redzējusi un piedzīvojusi. Dzirdot kārtējo šausminošo ziņu mēdijos par nelaimē nonākušu bērnu, esmu laimīga, ka tur vairs nestrādāju. Ļoti smagi skatīties, kā notiek cīņa par mazu bērnu dzīvību. Ir šausmīgi raudzīties uz māti, kas tobrīd ir izmisumā. Un vēl šausmīgāk ir apzināties, ka šī nelaime varēja nebūt, ja bērns būtu pieskatīts. Šeit es runāju tikai par tādām traumām, kas bija novēršamas, ja mēs ar visu atbildību būtu tās nepieļāvuši.

Nekas šajā valstī nemainīsies, kamēr bērns tajā nebūs prioritāte. Tagad notiek tā, ka bērniem tiek tiešā vai netiešā veidā ņemts nost, nevis viņos ieguldīts. To pašu varētu teikt par ģimeni. Piemēram, jābūt bezmaksas sporta un interešu nodarbībām! Lai bērni neklaiņotu pa ielām un nenostātos uz nepareiza ceļa.

Latvijā ir ļoti daudz talantīgu bērnu, kuriem jādod bezmaksas iespēja attīstīt savus talantus. Ja bērni būs lietderīgi nodarbināti skolotāju un treneru vadībā, nebūs arī traumatisms un bandītisms pusaudžu vidū.
Tagad treniņus un dažādas nodarbības var atļauties maksatspējīgi cilvēki. Bet ko darīt pārējiem?

Mīlēsim savus bērnus nesavtīgi, rūpēsimies ikdienā par viņu drošību! Neizturēsimies pavirši pret saviem vecāka pienākumiem un nekad, nekad neliksim cerības uz frazi - ar mums nekādas traumas nevar notikt!

Tūlīt pat novāksim bērnam nepieejamās vietās visu sadzīves ķīmiju, medikamentus, sīkumus, aiztaisīsim logus logus - tātad darīsim visus tos darbiņus, no kuriem ir atkarīga mūsu bērnu veselība! Cik daudzi no jums to izdarīs?

Inese, LR pilsone

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form