Piekritīsit, ka nozare savā būtībā atbilst Krimināllikuma definējumam. Nebanku kreditētāju uzraudzība un darbības likumiskais regulējums ir formāls un nav vērsts uz nozares sakārtošanu. Ātro kredītu apmērs strauji pieaug, tāpat arī parādu jūgā iekļuvušo iedzīvotāju skaits. Kamēr Saeima un valdība necenšas nozari regulēt, šis bizness zeļ uz nelaimīgu un neaizsargātu cilvēku rēķina. Vai tiešām vēlamies pieredzēt jaunu aizbraukšanas vilni?
Problēma nav tajā, ka pastāv ātrie kredīti kā uzņēmējdarbības veids, problēma ir augļošanai atbilstošajos milzīgajos procentos. Turklāt daudzi no tirgus dalībniekiem rīkojas negodprātīgi – reklāmās sola "bezmaksas kredītus", kurus arī steidz draudzīgi izsniegt. Vieglprātīgi paņemtais kredīts noteiktajā termiņā bieži ir grūti atdodams, tam seko ļoti dārga termiņa pagarināšana, saistot aizņēmēju ar kreditoru uz dažkārt pat ļoti ilgu laiku. Izpētot ātro kredītu devēju maksimālās procentu likmes, redzams, ka tās lielākoties ir robežās no 175% līdz pat teju 300%. Piemēram, aizņemoties uz vienu mēnesi 300 eiro, jāatdod jau par gandrīz 30 eiro vairāk (avots: "SMS Credit" un "Soho Credit").
Jo lielāka summa un/vai ilgāks aizdevuma termiņš, jo skaitļi ir dramatiskāki. Tāds aizdevējs kā "Moneza.lv" piedāvā aizņemties 1000 eiro uz diviem gadiem, šajā laikā procentos prasot samaksāt teju tikpat lielu summu jeb 936 eiro – tātad atdodot nevis tik, cik aizņēmies, kā reklamē vairums aizdevēju, bet gan divreiz vairāk. Paņemot 1200 eiro uz trim gadiem, kopējā atmaksājamā summa sasniedz jau 2926 eiro. Tādā veidā cilvēks no ātro kredītu devēju puses apzināti tiek iegrūsts parādu purvā. Daudziem vienīgais glābiņš pēc tam ir vienkārši doties peļņā uz ārvalstīm.
Lai lielu sabiedrības daļu neiedzītu vēl lielākā postā, šī nozare Latvijā beidzot ir ļoti rūpīgi jāregulē. Turklāt noteikumi jādiktē sabiedrībai caur saviem priekšstāvjiem valdībā un Saeimā, nevis pašiem ātro kredītu devējiem.
Manuprāt, sākumā ir jāsper divi lieli soļi. Vispirms likumdevējam ir skaidri jānosaka aizdevuma gada procentu likmju griesti, virs kuriem aizdevums klasificējams kā augļošana. Vai par bāzi ņemtu papildinātu "Euribor" likmi vai Latvijas komercbanku vidējās likmes – tas jau ir likumdevēja izšķiršanās jautājums.
Šāds stingri noteikts griestu līmenis jāattiecina arī uz kavējumu un komisijas maksām – absurds, ja par atgādinājuma e-pasta vēstuli no klienta obligāti pieprasa 7–10 eiro. Nosacījumiem ir jābūt skaidri un saprotami norādītiem informācijas kanālos. Stingrāk ir jāsavelk groži attiecībā uz ātro kredītu izsniegšanu – prasībām jābūt līdzīgām kā bankās. Indivīda zemā finanšu pratība, kavēti maksājumi un citas kļūdas atstāj pēdas banku kredītvēstures reģistros.
Tādam ierobežojumam ir jābūt arī ātro kredītu jomā, kurai bijušie neveiksmīgie banku klienti ir viegls kumoss. Nozares labas prakses kodeksā nesen iestrādātie ierobežojumi – piemēram, neizsniegt kredītus 18–19 gadus veciem jauniešiem vai aizņēmumiem virs 430 eiro pieprasīt no klienta ienākumu pārskatu – situāciju nebūt neuzlabos. Pilnībā piekrītu Latvijas Kredītņēmēju asociācijai, ka potenciālais kredītņēmējs ir jāizvērtē pat tad, ja vēlas aizņemties 100 vai 50 eiro. Prakse rāda, ka daudziem problēmas sagādā arī šādu summu aizņemšanās.
Vēl viens solis ir reklamēšanas regulēšana. Daudzas no ātro kredītu reklāmām tā vien atgādina kādreizējo: "Jums ir problēmas? Nieki! Tās atrisinās "Auseklītis"!"
Reklāmas ir kaitinošas, turklāt bieži vien maldinošas. Piemēram, ko nozīmē "60% atlaide no komisijas maksas"? Kāda vispār var būt runa par komisijas maksu, ja pēc tam jāmaksā milzīgi procenti? Taču cilvēks no reklāmas saprot, ka atlaide ir aizdevumu procentam... Šīs nozares reklāmām vispirms jābūt informatīvām. Ir jāpalīdz sabiedrībai kļūt atbildīgākai, saprast, ka vispirms nauda ir jānopelna, lai to varētu tērēt, nevis paņemt un iztērēt, bet tikai pēc tam domāt, kā to atdot, turklāt ar procentiem. Nav šaubu, ka ātro kredītu nozare sūrosies par centieniem to iznīcināt, bet mediji – ka tiem zūd ievērojami ienākumi no trekniem reklāmas līgumiem. Tomēr regulējums būtu visas sabiedrības interesēs.
Runa ir arī par nozarē strādājošo uzņēmumu ētiku attiecībā pret sabiedrības locekļiem. Man grūti pieņemt, ka ātro kredītu devēji ir dāsni sportistu un sporta notikumu atbalstītāji. Tā ir tikpat liela pretruna kā sporta savienošana ar alkoholu vai smēķēšanu. Grūti pieņemt arī, ka augstākās klases sportisti līdzekļu trūkuma dēļ spiesti reklamēt augļotājus. Neatstāj doma, ka šie "sponsoru" līdzekļi patiesībā ir vieglprātīgu un nelaimīgu, bet pārsvarā godīgu cilvēku sūrā darbā nopelnīta naudiņa, kas tiek atdota ātro kredītu firmām necilvēcīgos procentu maksājumos. Šie cilvēki šodien arī samaksā ātro kredītu devēju milzīgās reklāmas kampaņas, caur kurām šajos kredītos iekrīt arvien vairāk cilvēku.
Uz reklāmām cilvēki uzķeras. Nule kā aģentūra SKDS ziņoja, ka puse Latvijas iedzīvotāju konkrētu produktu vai pakalpojumu izvēlas tieši reklāmas iespaidā. Uzķeršanās uz ātro kredītu āķa atainojas jaunākajos statistikas datos. Nebanku aizdevēji šogad no jauna kredītos plāno izsniegt 570–590 miljonus eiro! Kopējais kredītportfelis pieaudzis par vairāk nekā 15% pagājušā gada pirmajā pusgadā. Latvijā kopš 2013. gada nebanku kreditētāju izsniegto aizdevumu apmērs katru gadu ir audzis par 64–73 miljoniem eiro! Bet vēl satraucošāks ir fakts, ka 25% ātro kredītu ņēmēju savus īstermiņa aizdevumus ir pagarinājuši vairākkārt. Vismaz reizi pagarinājumu veikuši 10% aizņēmēju. Cilvēku parādu apmērs ir milzīgs un kuru katru brīdi var izraisīt krahu valsts mērogā.
Šo skaudro problēmu spilgti izgaismo arī šī gada sākumā publiskotais Patērētāju tiesību un aizsardzības centra un LU Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes apjomīgais pētījums par ātro kredītu izmantošanu. Tas apliecina, ka iedzīvotājiem ir ļoti slikta finanšu pratība: 27% kredītņēmēju atzinuši, ka nav lasījuši kredītsaistību līgumu, teju 30% kavē saistību atmaksu, gandrīz puse pagarina kredīta atmaksas grafiku, bet 39% uzņemas kredītsaistības rēķinu un kredīta maksājumu segšanai. Iemesli, kāpēc nevērsties bankā, ir: ātra un ērta aizdevumu noformēšana (71,7%), nav jāpaskaidro aizņēmuma iemesli (52,27%), nav jākārto dažādas formalitātes (51,99%), ērta un viegla kredīta pagarināšana (35,83%), nav nepieciešami lieli, regulāri ienākumi (31,81%). Nebanku kreditēšanas uzņēmumi ar vispārīgām frāzēm apšauba šādu respektējamu pētījumu rezultātus, taču nespēj savas šaubas argumentēt.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrā saņemto sūdzību skaits par finanšu pakalpojumiem pērn ir pieaudzis par 44%, vairums tieši par kreditēšanu. Ātro kredītu izsniedzējiem visai regulāri piemēro soda naudu par viltībām līgumos un par neadekvātu procentu aprēķināšanu, lai gan reklāmās tiek apgalvots, ka slēptu zemūdens akmeņu nav.
Nav pieļaujams, ka likumdevējs turpina pievērt acis uz šajā jomā notiekošo. Valstij ir jāsper izlēmīgs solis, cenšoties savus iedzīvotājus aizsargāt no vieglprātīgiem vilinājumiem. Posts tiek nodarīts ne vien pašam cilvēkam, bet arī valstij kopumā. Ir izskanējuši minējumi, ka ātro kredītu bizness ir ne vien vieglas un ātras milzu peļņas, bet arī "netīrās" naudas legalizēšanas avots. Vai tas varētu būt par iemeslu politiskās gribas trūkumam šo jomu pienācīgi regulēt? Vai arī tam, ka šīs nozares rīcībā ir patiešām milzīgi naudas resursi?
Kamēr sabiedrībā augļotāji tiks pasniegti kā labdari, tikmēr vairosies traģiskie stāsti par slīkšanu ātro kredītu purvā, par īpašumu zaudēšanu. Nav runas par nebanku sektora likvidēšanu, bet tam ir jāstrādā sabiedrības un valsts, nevis tikai un vienīgi personīgās iedzīvošanās interesēs. Diemžēl līdz šai dienai patiesā aina ir diametrāli pretēja.