Latvija ir demokrātiska tiesiska valsts. Tas nozīmē, ka Latvijas konstitucionālā iekārta balstās varas dalīšanas principā. Proti, varas atzaru starpā ir jābūt līdzsvara un atsvara attiecībām. Kāpēc tas ir svarīgi? Varu ir viegli uzurpēt, ja tās īstenošanu nekontrolē un nelīdzsvaro. To, kas notiek, ja vara tiek uzurpēta, Latvijas vēsture parāda ļoti skaidri. Latvijas sabiedrību šobrīd veido vēl divas vai pat trīs paaudzes, kas ir piedzīvojušas ne tikai vienas varas, bet vienas partijas absolūto valsts varas izmantošanas kontroli.
Šādā situācijā runa nevar būt par cilvēka brīvības aizsardzību, viedokļu daudzveidību, uzņēmējdarbības un cita veida radošuma brīvu realizēšanos. Cilvēkam ir grūti atņemt viņam dabas doto radošumu. Tomēr, ja to atņem, tad arī cilvēks beidz pastāvēt. Taču, kā pieredzēts un kā zināms no pasaules pieredzes citviet, totalitārisms tiecas uz cilvēka radošuma iznīcināšanu. Jāpiebilst, ka tehnoloģiju laikmets zināmā mērā negaidīti arī rada līdzīgus izaicinājumus cilvēka radošumam, viedokļu brīvībai un neatkarībai, līdz ar to šis fenomens ir ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts šā brīža izaicinājums.
Kā darbojas varas dalīšanas princips Latvijā un kāds ir dziļākais mērķis tieši šādas konstitucionālās iekārtas izvēlei? Konstitucionālā iekārta un valsts kopumā ir mehānisms, lai nodrošinātu katra cilvēka tiesību izmantošanu tādā veidā, lai, izmantojot savas tiesības, katrs atsevišķi un visi kopā mēs kā sabiedrība pilnveidotos. Pat virspusējs skatiens uz Latvijas attīstību pēdējo trīsdesmit gadu laikā atklāj pietiekami strauju attīstību visās dzīves jomās, arī zināšanu un radošuma jomās. Lai arī ir bijis sarežģīti, taču demokrātiskas tiesiskas valsts ietvars ir ļāvis un sekmējis šo attīstības brīvību. Vienlaicīgi lielākā barjera cilvēka tiesību un brīvību izmantošanai ir cilvēks pats, jo valsts pati par sevi nav dzīva radība. Valsts ir cilvēka prāta radīta ideja.
Tās saturu un izpildījumu katru dienu veido katrs valsts iedzīvotājs. Demokrātiskas tiesiskas valsts idejas saturs ir tas, ka katrs pilntiesīgs pilsonis periodiski ievēlē no sava vidus tos, kuriem uzticēs kopējo sabiedrības pārvaldību atbilstoši vērtībām un mērķiem, par kuriem tauta vienojusies, pieņemot Satversmi. Tādējādi pirmais un galvenais mehānisms pret varas uzurpāciju ir brīvas vēlēšanas. Šī mehānisma efektīvu darbību nodrošina katrs pilsonis ar dalību vēlēšanās. Tieši tādēļ zemā vēlētāju aktivitāte ir problēma, jo var veidoties šauras grupas nekontrolēta varas izmantošana valstī.
Latvijā Saeima ir demokrātiskās vēlēšanās tieši leģitimēts konstitucionāls orgāns, kas īsteno likumdevēja varu. Ministru kabinets ir konstitucionāls orgāns ar izpildu varas funkciju, kas savu leģitimāciju saņem no Saeimas. Savukārt Satversmes tiesa un tiesu sistēma ar Augstāko tiesu (Senātu) ir konstitucionāli orgāni, kas īsteno tiesu varu un kas savu leģitimāciju arī saņem no Saeimas. Satversmē ir iekodēta ļoti interesanta un svarīga Valsts prezidenta kā konstitucionāla orgāna loma, kurai citstarp ir saikne ar katru no varas atzariem. Atsevišķu valsts pārvaldes funkciju veikšanai Satversme pieļauj veidot citus konstitucionālus orgānus.
Satversmes tiesa tika izveidota 1996. gadā, lai Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī tiktu pildīta ļoti būtiska funkcija, proti, veikta konstitucionālā uzraudzība. 2021. gadā Satversmes tiesa svin savas pastāvēšanas 25 gadu jubileju. Moderna konstitucionālā iekārta nevar pastāvēt bez konstitucionālas kontroles pār to, kā tiek ievērotas katra valsts iedzīvotāja tiesības un vai nenotiek varas uzurpēšana. Katra Latvijas iedzīvotāja harmoniska tiesību nodrošināšana ir visu triju valsts varas atzaru esības un darbības jēga. Jo zinošāks, radošāks, darbīgāks, veselāks, drošāks būs katrs Latvijas iedzīvotājs, jo spēcīgāka būs sabiedrība un līdz ar to valsts kopumā. Šī ir vienīgā iespējamā lēmumu pieņemšanas prizma demokrātiskā tiesiskā valstī. Šo prizmu nosaka Latvijas Republikas Satversme.
Satversmes tiesai Satversme ir uzticējusi vērtēt, vai likumdevēja lēmumi atbilst šai Satversmē ietvertajai valsts attīstības prizmai. Tas, ka ir nepieciešams veidot konstitucionālo kontroli demokrātiskā tiesiskā valstī, tika spriests jau Satversmes sapulcē, strādājot pie Satversmes teksta. Taču toreiz, proti, Latvijas konstitucionālisma pašās pirmajās dienās, kad Eiropā tikai Austrijā (1919) un Čehijā (1920) bija izveidotas Konstitucionālās tiesas un izpratne par konstitucionālo kontroli vēl tikai sāka veidoties, Latvijas Satversmes autori līdz galam šo ideju neattīstīja, tāpat kā toreiz vēl nevarēja vienoties par to, ka pamatlikumā būtu nostiprināmas katra cilvēka tiesības. Ir pagājuši teju simts gadi un cilvēces ideju vēsturē ir nākušas klāt jaunas izpratnes par to, kā labāk tik dažādiem, kādi mēs esam, dzīvot kopā harmoniskā sabiedrībā. Tādēļ Latvijai drīz pēc neatkarības atgūšanas starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības uzraugi kā, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja, ieteica veidot konstitucionālo tiesu, ko Latvija veiksmīgi arī izdarīja.
Satversmes tiesas darbības jēga ir tajā, ka tā uzrauga, vai likumdevējs, ievērojot Satversmē ietverto cilvēktiesību aizsardzības principu, kas balstās cilvēka cieņā un vienlīdzīgās tiesībās, ir noteicis aizsardzību visām tiesiskām attiecībām, kuras katrs Latvijas cilvēks mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem ir pieprasījis un īsteno. Proti, cilvēka tiesības un brīvība ir. Tās neizdomā likumdevējs. Tās netiek diktētas 'no augšas'. Satversme ietver cilvēktiesību principu, kas ir konkretizēts viscaur Satversmes tekstā, bet īpaši tās 8. nodaļā. Taču šī konkretizācija notiek nepārtraukti, sabiedrībai attīstoties, reaģējot uz jauniem izaicinājumiem. Sabiedrības attīstība ir stipras valsts nepieciešamība un vienlaikus priekšnoteikums. Demokrātiskajā Latvijā likumdevējs vairumā gadījumu savlaicīgi ir konstatējis jaunās tiesiskās attiecības, kuras savā starpā ir izveidojuši cilvēki, un piemeklējis jaunam sociālajam fenomenam likuma ietērpu.
Tas ir nepieciešams tādēļ, ka bieži viena cilvēka tiesība var ielauzties otra cilvēka tiesībā, bet, lai rastu pareizo līdzsvaru, likumdevējam ir jānosaka robežas šo tiesību un brīvību īstenošanai. Tādēļ ne viss, ko cilvēks varētu uzskatīt par viņa tiesībām, tiks tieši tādā apmērā pieļauts, jo mēs katrs esam sabiedrības daļa un cilvēka izaugsme notiek sabiedrības ietvarā. Tādēļ arī kopējo interešu dēļ parasti tiek akceptēti kompromisi. Vienlaikus jāņem vērā, ka likumdevējam nav tiesību ignorēt pastāvošas tiesiskas attiecības, kas kopumā atbilst tām vērtībām, uz kuru bāzes notiek kopējais sabiedrības attīstības process. Tā kā likumdevēja jēga ir cilvēka tiesību aizsardzība, jo likumdevējs ir viens no nepieciešamajiem tiesību aizsardzības mehānismiem sabiedrībā, tad likumdevējam ir jāreaģē uz visiem tiesisko attiecību pieprasījumiem, kā arī tie jāizvērtē sabiedrībai saprotamā un demokrātiskā procedūrā, atbilstoši Satversmē ietvertajām vērtībām un sabiedrības attīstības mērķiem.
Satversmes tiesas tipiskā kompetence līdz ar to ir pārliecināties, vai likumdevēja rastais tiesiskais ietvars konkrētajām cilvēku tiesiskajām attiecībām un noteiktās robežas atbilst Satversmē ietvertajiem principiem, tostarp labas likumdošanas un samērīguma principiem, kā arī jau 4. maija Neatkarības deklarācijā veiktajai izvēlei saskaņot Latvijas konstitucionālisma attīstību ar kopējām Eiropas vērtībām. Jāuzsver, ka Satversmes tiesas kompetence nezūd arī netipiskās situācijās, proti, kad likumdevējs ir izvēlējies neregulēt sabiedrībā faktiski pastāvošas tiesiskās attiecības un pilnībā vai daļēji nav tām sniedzis likuma rāmi.
Tieši varas dalīšanas princips nosaka to, ka īpaši netipiskās situācijās likumdevējam ir nepieciešama Satversmes tiesas kā atsvara reakcija, jo, ja tādas nebūtu, tad veidotos pārlieku liela varas koncentrācija viena konstitucionālā orgāna rokās, varas monopols, kas noteiktu vienu 'pareizo' skatījumu uz procesiem sabiedrībā. Nav šaubu, ka, ņemot vērā mūsu vēsturi, neviens Latvijā negribētu piedzīvot šādu scenāriju. Tādēļ kompetence vērtēt tiesību aktu atbilstību Satversmei nozīmē to, ka Satversmes tiesa ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc būtības pārliecinās, vai un kā Saeima ir aizsargājusi cilvēkam dabiski piemītošās tiesības un brīvības. Tikai šādā veidā tiek piešķirta jēga apgalvojumam, ka demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmā nav robu un tā ir pilnīga. Tādēļ ir pamatoti, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs no konstitucionālajiem orgāniem sagaida šajā tiesību sistēmā esošo cilvēka tiesību konkretizāciju, ievērošanu un aizsardzību, savukārt visiem konstitucionālajiem orgāniem būtu jāapzinās sava atbildība cilvēka tiesību un brīvību iedzīvināšanā.
Satversmes tiesa savu kompetenci īsteno atbilstoši Rietumu kultūrtelpā pēdējos gadu desmitos izstrādātai metodoloģijai, proti, pēc labākajiem Eiropā aprobētajiem juridiskajiem standartiem. Tādēļ Satversmes tiesas tiesnešu kvalifikācijai tiek izvirzītas un jābūt izvirzītām īpašām kvalifikācijas prasībām.