Mūsdienu zinātnieki, pētot un salīdzinot evaņģēlijus, citus Jaunās Derības un apokrifu tekstus, gan piedāvā citu Jēzus dzimšanas gadu. Lūk, tikai viens fakts. Mateja evaņģēlijā teikts “… Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā…” (2:1). Vēsturnieki noskaidrojuši, ka Hērods miris 4. gadā pirms mūsu ēras, tātad arī Jēzus dzimšanu vajadzētu datēt vismaz ar šo gadu. Ir gadījies lasīt versijas, kas pierāda, ka Jēzus dzimis vēl agrāk, 6.gadā p.m.ē.
Lielas neskaidrības ir arī ar Jēzus dzimšanas datumu. Evaņģēlijos nav minēta diena un mēnesis, kurā piedzīvots svarīgais notikums. Laika gaitā baznīca ieteikusi svinībām dažādus datumus, tomēr tie visi saistīti ar pavasari – 25., 28. marts, 2.,19. aprīlis, 29. maijs. Kopš 336. gada, kad Senās Romas imperators Konstantīns Lielais, kurš 313. gadā kristietību atzina par vienu no impērijas atļautajām reliģijām, Jēzus piedzimšanu svin 25.decembrī, tuvu ziemas saulgriežiem. Gan pagāniskajā Romā, gan citās tautās saules atdzimšana, gada dzīves cikla sākums visos laikos bijuši vieni no lielākajiem svētkiem. Baznīca izvēlējās populārās saules kulta svinības apvienot ar iespējamo Kristus dzimšanas datumu, lai “pagānus” vieglāk pievērstu kristīgajai ticībai un Kristu sludinātu ka “ pestīšanas sauli”. Ortodoksālie kristieši, kuri vēl šodien lieto veco kalendāru, Jēzus Kristus dzimšanas dienu svin 6.janvārī.
Skaitļiem visos laikos piedēvēta simboliska un maģiska nozīme. Agrīno jūdeokristiešu vidū tika uzskatīts, ka starp cilvēka dzīves sākuma jeb ieņemšanas un miršanas laiku ir jāpaiet noteiktam gadu skaitam, tātad abiem datumiem jāsakrīt. Pēc evaņģēlijiem, Kristus sists krustā ebreju Lieldienu svētdienā ( Mateja ev. 26:2) 30 vai 33 gadu vecumā, laikā starp 25.martu un 6.aprīli. Līdz ar to arī Marijas pasludināšanas jeb Dieva iemiesošanās datums bijis 25.marts vai 6.aprīlis, kam likumsakarīgi, pēc deviņiem mēnešiem sekojusi Jēzus piedzimšanas diena – 25.decembris vai 6.janvāris. Tāds ir viens no teoloģiskajiem skaidrojumiem baznīcas izvēlētajam Jēzus dzimšanas datumam.
Bērna dzimšanas vieta ir Bētleme, Dāvida pilsēta, kurp jādodas Jāzepam un Marijai, lai, pēc Hēroda pavēles reģistrētos vispārējai tautas skaitīšanai ( Lūkas ev. 2:4). Tur nāk pasaulē Marijas pirmdzimtais, kuru nosauc par Jēzu, kā to pareģojis eņģelis Gabriels ( Lūkas ev. 1:31), Dieva dēls, par kura tēvu likuma priekšā, pakļaujoties eņģeļu gribai, sevi atzīst Jāzeps. “ Jēzus” ir vārds grieķu valodā no ebreju personvārda Ješua, kas nozīmē – Dieva palīdzība, glābiņš. Par Kristu Jēzus saukts vēlāk, norādot uz viņu kā Dieva izredzēto, Pestītāju. Apzīmējums cēlies no grieķu vārda Cristos, kas savukārt tulkots no senebreju vārda “māšīah” - mesija, “ ar eļļu svaidītais”.
Jaundzimušo māte Marija gulda silītē, kūtī,” jo tiem citur nebija vietas tai mājokli” ( Lūkas ev. 2:7). Apokrifiskajā Toma evaņģēlijā teikts, ka kūtiņa atradusies alā. Ala daudzu tautu mitoloģijā saistās ar Zemes klēpi, ar vietu caur kuru Zeme dzemdē, Bībelē ala daudzkārt minēta kā patvēruma vieta.
Kā visu Jēzus dzīvi, arī piedzimšanas aktu apvij neskaitāmi mīti, nostāsti un interpretācijas, viss skaidrs un viennozīmīgs ir tikai bērniem domātajā Bībelē.
Jēzus Kristus dzimšana ir viena no pārdesmit tēmām, kas visos laikos nodarbinājušas ne tikai teologu, filosofu, rakstnieku, bet arī mākslinieku prātus. Pirmie darbi ar šo ainu sastopami 4.gs. sākumā kristiešu sarkofāgu ciļņos. Agri nostiprinājās nosacījumi, kā jāattēlo Kristus dzimšana - jaundzimušais silītē, blakus Marija un Jāzaps, kūtiņa, avis, vērsis un ēzelītis – jo, kā teikts Jesajas pravietojumā par mesijas atnākšanu, “ vērsis pazīst savu saimnieku, ēzelis – sava kunga sili” (1:3), Nereti apkārt jaundzimušajam stāv gani, kas ieradušies apraudzīt Pestītāju ( Lūkas ev. 2:11). Citi gleznotāji savos darbos attēlo brīdi, kad Kristusbērnu sveikt ieradušies trīs Austrumu gudrie ( Mateja ev. 2:1-16), kas noticis 12. dienā pēc Ziemassvētkiem, 6. janvārī, kuru baznīca atzīmē kā Zvaigznes dienu.
Katrs var ticēt un var neticēt Kristus brīnumu pilnajai dzimšanai un dzīvei, bet Ziemassvētki ir īstais laiks, lai padomātu par kādu Kristus mācību – “mīliet citus kā sevi pašu”.