Vai mūsu bērni un bērnu bērni varēs doties uz Mežaparku, lai apskatītu gan Latvijā sastopamus, gan citās valstīs mītošus zvēriņus, putniņus un citas dzīvas radības? Vai Zooloģiskā dārza vadība darbojas saskaņā ar savu sirdsapziņu un tā, lai būtu prieks zooloģiskā dārza apmeklētājiem? Vai zvēriem, kas atrodas nebrīvē tiek nodrošināts viss, lai viņi justos mīlēti un drošībā?
Šādi jautājumi man radās pēc kārtējā zooloģiskā dārza apmeklējuma. Uz Rīgas Zooloģisko dārzu es dodos katru gadu, lai apskatītu kas jauns, kā zvēriņi pārcietuši ziemu, kā draiskojas pavasara saulītē. Kopš mazām dienām es atceros, cik pārpildīti bija zvēru nožogojumi. Katrā būrī valdīja rosība. Jā, varbūt kāds teiks, - “Kad es augu – zāle bija zaļāka, saule spožāka...” Varam to arī tā traktēt, bet kopš es saprātīgā vecumā apmeklēju Zooloģisko dārzu, es redzu vien nejēdzības, kas šeit notiek vai pareizāk sakot – kas nenotiek.

Kāpēc es to visu vēlos nodot citiem Rīgas Zooloģiskā dārza apmeklētājiem? Es vienkārši biju šokā pēc pēdējā apmeklējuma 25.maijā. Skaists, saulains rīts. Esmu pie tīģeriem un ko es ieraugu – trīs mazas pīlītes plunčājas pa tīģeru dīķīti. Pirmajā mirklī izbrīns. Pēc sarunām apkārt varēja spriest, ka vairums apkārt esošo cilvēku ir paši darbinieki. No augšas parādās tīģeris. Pīlītes sastingst šausmās, mēģina lidot, bet izrādās viņām apgriezti spārniņi. Viņas metas uz dīķīti un uz kādu brīdi jūtas patvērušās. Tīģeris saodis svaigu gaļu lien ūdenī pakaļ pīlītēm. Par laimi šoreiz pīlītes izglābjas ienirstot zem ūdens. Tīģeris netiekot pie laupījuma dodas augšā un pīlītes dodas ārā no dīķīša. Viena pīlīte aizklīst par tālu tajā brīdī, kad tuvumā atkal parādās tīģeris. Divas paglābjas dīķī, bet to trešo pīlīti tīģeris tikmēr baksta ar ķepu, kamēr pīlīte ir pagalam. Ēst, protams, tīģeris ko tik spalvainu netaisījās. Kas tā par humānu rīcību ar dzīvniekiem? Protams, arī dabā ir kāds, kurš ir mednieks un kāds ir laupījums, bet šeit nav DABĀ, šeit šie dzīvnieciņi tiek turēti nebrīvē un, spriežot pēc visa, mocīti. Pie tam brīvā dabā pīlītes spētu palidot, bet šeit ar apgrieztiem spārniem. No apkārtējām sarunām sapratu, ka doma esot bijusi – pietuvināt situācijai dabā un lai būtu kāda darbība pie tīģeru krātiņa, jo zāle esot aizaugusi, tīģeris dzīvojoties pa augšu un nav redzams. Tad ko – varbūt zaķus liekam pie vilkiem, ko vēl mēs tur varētu apvienot. Un tad jau drīz vien paliks tikai mednieki un šos mazos dzīvnieciņus varēsim apskatīt tikai grāmatās vai televīzijas pārraidēs.

Cerams, daļa sabiedrības vēl atceras līdzīgu “dabas vides simulāciju” šoziem Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, kur ar nolūku radīt dabas videi tuvus apstākļus, tika nomitināti, un vēlāk nomērdēti badā vairāki tauru pēcteči. Izskatās, ka mūsdienu dabas aizstāvji savā eksperimentēšanas kārē nedaudz zaudējuši saikni ar reālo pasauli, un aizmirsuši, ka nebrīvē ilgstoši turētas sugas nedrīkst “iemest ūdenī, un paskatīties vai peldēs”. Katrā ziņā par humānu šādu rīcību nosaukt grūti.

Tad tā lēnām mājās pārskatot visas atmiņas par Zooloģiskā dārza iemītniekiem ir jautājums – kur palikuši brūnie lāči, kas tā priecājās par mazo lācēnu piedzimšanu ? Kur paliek kiangi, jo lasīju, ka tieši Rīgas Zooloģiskajā dārzā, pareizāk sakot tā filiālē Kalvenē, esot tā vieta kur kiangi ļoti labi vairojas tieši nebrīves apstākļos. Varbūt, ka var pārdot kādam citam zooloģiskajam dārzam un par iegūto naudiņu remontēt būrus un iegādāties citus dzīvnieciņus. Esmu dzirdējusi, ka kiangus izmanto arī vadības cepešiem – ļoti saimnieciski(tie ir droši dati).

Kādreiz pie Ķīšezera uz soliņa sēžot varēja apskatīt roņus peldam. Protams, tagad viņiem ir lielākas un ērtākas mājas, bet... Nav skaidra ekspozīcijas doma. Kāpēc roņi ir pie pašas ieejas? Vai ZOO vadībai ir kādi ilgtermiņa plāni saistībā uz ekspozīciju vai tas tiek darīts – ”viena tante teica”?

Kādreiz pa visu ZOO skaisti pastaigājās pāvi, tagad tos uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt.

Izslavētā tropu māja. Kur ir mazie smailpurna krokodīlīši ? Tie bija vesels bariņš un kur tie ir tagad? Nakts ekspozīcija ir vienkārši neaprakstāma, jo neko jau neredz.

Vecās ēkas tiek nojauktas. Dzīvnieki iznīcināti – nošauti, iemidzināti. Vai tad nav izdevīgāk atrast kādu citu zooloģisko dārzu, kas vēlētos šos zvēriņus nopirkt. Kādreiz bija tik daudz pērtiķu – kur viņi visi ir tagad ? No tādiem lieliem dzīvniekiem kā zilonis tā nevar atbrīvoties. To aizsūta projām ar skaistiem vārdiem par dzīvnieka atgriešanos. Kas tam tic?

Staigājot pa ZOO jau vairākus gadus skatam paveras uzsāktas būvbedres. Vienā no tām tagad pastaigas apli atraduši zirgi, uz kuru mugurām var pavizināties apmeklētāji. Bet kas tur bija plānots? Visiem viss jau piemirsies.

Un te pieejamie dati no paša Rīgas ZOO mājas lapas:

Nepārprotami likvidēto un aizvesto dzīvo radībiņu ir daudz vairāk nekā atvesto un savairojošos. Tie ir dati par 2002.gadu, bet par 2003. un 2004. gadiem informācija nav pieejama. Pie tam, smieklīgi liekas salīdzināt sugu skaitu, ja ņem vēra, ka drīz vien Rīgas Zooloģiskajā dārzā varēsim apskatīt vien dažādu veidu tarakānus, nevis antilopes(kuru starp citu nemanīju vairs), staltbriežus vai citus šādu sugu dzīvniekus.

Skumji. Esmu tikai apmeklētāja, bet vēlos, lai Rīgas Zooloģiskais dārzs atkal iegūst seno slavu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!