Pagājušajā nedēļā "Delfi" publicēja "Turības" uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekānes Zanes Driņķes aizstāvības rakstu firmai "Latvijas Hipotēka". Mēs, "Re:Baltica", par šo firmu publicējām pētījumu pirms dažiem mēnešiem. To var izlasīt šeit.
Īsumā - izmantojot grūti saprotamus līgumus, cilvēku nezināšanu un arī lētticību, "Latvijas Hipotēka" aizdeva klientiem naudu, par krietni lētākām summām nopērkot viņu īpašumus un pēc tam tos it kā iznomājot tiem pašiem īpašniekiem (saucas - reversā noma). Klienti "Latvijas Hipotēkai" nevis maksāja procentus par aizdevumu, bet gan "nomas maksu". Rezultātā, daudzi īpašumus zaudēja, jo līdz galam nesaprata, ko paraksta vai arī neapzinājās sekas. Vienā gadījumā izrādījās, ka firma kādai pensionārei lika atmaksāt daļu summas uz "mutiskas vienošanās" pamata.
Pēc mūsu pētījuma publicēšanas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs sodīja "Latvijas Hipotēka" ar 50 000 eiro naudas sodu par negodīgu komercpraksi. Par šo firmu pēdējos gados PTAC bija saņēmis 20 sūdzības. Atklājās, ka Rīgas tiesu apgabala prokuratūras uzraudzībā ir pieci kriminālprocesi, kas uzsākti pret "Latvijas Hipotēka" par iespējamu krāpniecisku rīcību. Sūdzības bija saņēmusi arī Juridiskās palīdzības administrācija, kas bez maksas sniedz palīdzību trūcīgajiem iedzīvotājiem, un tā vērsās ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā.
Šos faktus savā "Latvijas Hipotēkas" aizstāvības rakstā "Turības" dekāne nepiemin. Tā vietā viņa ir uzbūrusi analīzi par to, kā dezinformācija ietekmē uzņēmumu reputāciju. Driņķe runā par nepieciešamību uzlabot mediju pratību un spēju "lasīt starp rindiņām", kas "liecina par sabiedrības brieduma pakāpi".
Savā rakstā viņa ļoti precīzi pati sevi nosauc par "Padomju laika produktu" un tipiski šiem "produktiem" dod mājienus par mediju īpašnieku ietekmi un "pasūtījuma" rakstiem. Jo nevar jau būt tā, ka žurnālisti tiešām dara savu darbu, tādēļ, ka saredz problēmas "Latvijas Hipotēkas" darbā. (Vēl viena tipiska Latvijas biznesa reakcija, kas katrā negatīvā rakstā saredz "pasūtījumu".) Noslēgumā Driņķe "ar piesardzīgu optimismu" raugās uz "jauno uzņēmēju paaudzi", kuriem būšot noturīgāka emocionālā inteliģence šādās "krīzes situācijās".
Uz šo argumentu varu atbildēt, ka Driņķes optimismam ir pamats. Gadiem rakstot par to, kā firmas kā "Latvijas Hipotēka", vai arī ātrie kredīti iedzen parādos savus klientus, redzot nihilistisko šo firmu īpašnieku attieksmi, ir skaidrs, ka tur nav ne mazākās sirdsapziņas, nožēlas vai empātijas. "Noturība", kā to dēvē Driņķe, jau ir izveidota. Un redzot šo biznesa pasniedzējas Driņķes komentāru, man nav arī jautājumu, no kurienes šāda attieksme rodas.
Cik zinu, vismaz viens no "Latvijas Hipotēka" īpašniekiem mācījās "Turībā".