Pirms nedēļas VKKF dotētais laikraksts Kultūras Diena pārmeta mums, ka mēs – Kultūras Forums – cenzējam stāstus. Tās ir pilnīgas muļķības, tomēr, jā, pirms kāda mēneša mēs vienu Ingas Žoludes stāstu nedrukājām. Mēs nevis cenzējām, bet atteicāmies no teksta, kur etnoss "krievi" un "čigāni" vienkārši kalpo kā metaforas negatīvu fetišu atražošanai. Nodrukājām citu stāstu. Tā kā pati autore intervijā KD ir gribējusi dikti izrunāties par šo gadījumu, tad atļaujiet arī man nedaudz.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Un stāsts sākas šādi: „Pēkšņi mani ielenca sīkie. Vesels bars puišeļu un meiteņu, čigānēni un krieveļi. Augumā viņi man bija līdz nabai. Viņiem bija liels vilku suns, kuru viņi man taisījās uzrīdīt. Viņš bija liels kā es, varbūt vēl lielāks par mani. Tāds kā priede. Sunim bija spēcīgas kājas kā koka saknes, kurām viņš stāvēja kā iemiets zemē, dodot zīmi, ka tālāk es neiešu, un viņš uz mani rēja. Bērni turklāt man sāka mest ar akmeņiem. Lieliem un gludiem. Biju redzējis kā viņi apmētā kādu citu, zināju, ka akmeņus viņi nes speciāli no ostas gala, kur to ir vairumā. Kad visi akmeņi bija izmesti un bija apnicis celt no zemes un mest man virsū, sīkie spiegdami barā aizdrāzās projām un savāca arī suni. Es gulēju zemē. Ap mani bija izkārtojušies akmeņi..." (citāts no KF nenodrukātā I. Žoludes stāsta).  

Lai akmeņi stāv, kur izkārtojušies (varbūt kādu tas uzjautrina). Bet „čigānēni" un „krievi", kas stāsta turpinājumā arī „špricējas" un trenkā bomžus, mani nespēj nedz uzjautrināt, nedz iecelt „krutas" mākslas laukos. Ksenofobiskā ievirze, ko bez jebkādām aizturēm darbina autore, uzveidojot šī stāsta metaforas no etnosa, mani pārliecināja par to, ka šo stāstu negribu producēt, tiražēt un rosināt lasīt.

Kognitīvais potenciāls ar ksenofobisku ievirzi diemžēl visai plaši atrodams Rietumu kultūras materiālajā un nemateriālajā mantojumā. Kā pierāda muzeju kolekcijas, negatīvus fetišus pēc etniskām „pazīmēm" producējušas daudzas nacionālās kultūras. Tomēr 20. gadsimts pēc Otrā pasaules kara katastrofas mācīja Rietumus pārdomāt ksenofobiju un operēt to. Intensīvs intelektuāls darbs. PSRS „zinātniskais komunisms" it kā jau neveicināja ksenofobiju, tomēr, iztrūkstot reālam kritiskam diskursam vēsturē (ārpus šķiriskas kritikas), ksenofobijas mantojums palika neizvērtēts. Un mēs dabūjām atpakaļ brīvo Latviju ar brīžiem pat romantizētas ksenofobijas žultsakmeņos samocītiem jauniem un veciem pilsoņiem. Turklāt, neapzinoties šīs nelaimes valodisko iedabu! To „stilīgi" ilustrē saruna ar I. Žoludi.

Bet šis gadījums Kultūras Dienā ar klaigāšanu par cenzūru, neapjēdzot savas aizskartās patmīlības neskūtās paduses, diemžēl ir nevis unikāls, bet kārtējs. Es jau atļāvos rakstīt, ka mūsu Dziesmu svētkus, ko visādi citādi var saukt par skaistiem un labiem, šogad sagandēja pēc Noslēguma koncerta rīkotās sadziedāšanās repertuārs, kurā mierīgi skanēja galda dziesma Es nenācu šai vietā no pirmā līdz pēdējam pantiņam, turklāt ar apraidi visā valstī... Nu nebija tas gudri, un saprātīga cenzūra, drukājot dziesmu grāmatiņas, patiesībā būtu cilvēkmīlestības un, jā, arī moderna subjekta cienīgs darbs - mūsu kultūrā uzkrātās dvēseles tumšās puses eksplikācija un apjēgšana. Tas nav viegli, bet sevi cienoši cilvēki tā dara...

Diez vai vēl kāds, izņemot izdevniecības mārketingu, piekritīs, ka mizantropisku fetišu „drosmīga" lietošana I. Žoludes stāstā ir „kosmopolītiska domāšana" (R.Ceplis). Laikam taču ar šo paradoksālo mārketingu būs par maz, lai darbu iedabūtu mūsdienu mākslas kosmopolītiskajā dimensijā, ko par laimi neizdodas aizsniegt objektiem ar vāju intelektuālo kapacitāti un „šausmīgu drosmi" (A. Gardas stilā).  

Un šī dīvainā stāsta kontekstā nonācis arī mecenātisms. Studijas ar Fulbraita stipendiju ASV izmainot visu: izpratni par mācību priekšmetu, tā vietu citās pētniecības jomās, pašapziņu - tā atzīst bijušie stipendiāti. Šogad viņu vidū Inga Žolude. Atliek cerēt, ka Fulbraita stipendija kaut ko mainīs, jo citādi būs „šausmīgi jocīgi", ka stipendiju piešķir par „krieveļiem".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form