Lai akmeņi stāv, kur izkārtojušies (varbūt kādu tas uzjautrina). Bet „čigānēni" un „krievi", kas stāsta turpinājumā arī „špricējas" un trenkā bomžus, mani nespēj nedz uzjautrināt, nedz iecelt „krutas" mākslas laukos. Ksenofobiskā ievirze, ko bez jebkādām aizturēm darbina autore, uzveidojot šī stāsta metaforas no etnosa, mani pārliecināja par to, ka šo stāstu negribu producēt, tiražēt un rosināt lasīt.
Kognitīvais potenciāls ar ksenofobisku ievirzi diemžēl visai plaši atrodams Rietumu kultūras materiālajā un nemateriālajā mantojumā. Kā pierāda muzeju kolekcijas, negatīvus fetišus pēc etniskām „pazīmēm" producējušas daudzas nacionālās kultūras. Tomēr 20. gadsimts pēc Otrā pasaules kara katastrofas mācīja Rietumus pārdomāt ksenofobiju un operēt to. Intensīvs intelektuāls darbs. PSRS „zinātniskais komunisms" it kā jau neveicināja ksenofobiju, tomēr, iztrūkstot reālam kritiskam diskursam vēsturē (ārpus šķiriskas kritikas), ksenofobijas mantojums palika neizvērtēts. Un mēs dabūjām atpakaļ brīvo Latviju ar brīžiem pat romantizētas ksenofobijas žultsakmeņos samocītiem jauniem un veciem pilsoņiem. Turklāt, neapzinoties šīs nelaimes valodisko iedabu! To „stilīgi" ilustrē saruna ar I. Žoludi.
Bet šis gadījums Kultūras Dienā ar klaigāšanu par cenzūru, neapjēdzot savas aizskartās patmīlības neskūtās paduses, diemžēl ir nevis unikāls, bet kārtējs. Es jau atļāvos rakstīt, ka mūsu Dziesmu svētkus, ko visādi citādi var saukt par skaistiem un labiem, šogad sagandēja pēc Noslēguma koncerta rīkotās sadziedāšanās repertuārs, kurā mierīgi skanēja galda dziesma Es nenācu šai vietā no pirmā līdz pēdējam pantiņam, turklāt ar apraidi visā valstī... Nu nebija tas gudri, un saprātīga cenzūra, drukājot dziesmu grāmatiņas, patiesībā būtu cilvēkmīlestības un, jā, arī moderna subjekta cienīgs darbs - mūsu kultūrā uzkrātās dvēseles tumšās puses eksplikācija un apjēgšana. Tas nav viegli, bet sevi cienoši cilvēki tā dara...
Diez vai vēl kāds, izņemot izdevniecības mārketingu, piekritīs, ka mizantropisku fetišu „drosmīga" lietošana I. Žoludes stāstā ir „kosmopolītiska domāšana" (R.Ceplis). Laikam taču ar šo paradoksālo mārketingu būs par maz, lai darbu iedabūtu mūsdienu mākslas kosmopolītiskajā dimensijā, ko par laimi neizdodas aizsniegt objektiem ar vāju intelektuālo kapacitāti un „šausmīgu drosmi" (A. Gardas stilā).
Un šī dīvainā stāsta kontekstā nonācis arī mecenātisms. Studijas ar Fulbraita stipendiju ASV izmainot visu: izpratni par mācību priekšmetu, tā vietu citās pētniecības jomās, pašapziņu - tā atzīst bijušie stipendiāti. Šogad viņu vidū Inga Žolude. Atliek cerēt, ka Fulbraita stipendija kaut ko mainīs, jo citādi būs „šausmīgi jocīgi", ka stipendiju piešķir par „krieveļiem".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
