Kad mūsu valdība tagad runā par robežlīguma ar Krieviju parakstīšanu, tā izsakās strupi un faktiski tāpat kā Krievijas prezidents Putins: Abreni mums neredzēt kā savas ausis. Tiek norādīts, ka PATIESĪBĀ – ar iestāšanos ES un NATO – mēs it kā esam jau šo robežlīgumu parakstījuši, piekrituši tam un ka pati formālā parakstīšana uz papīra ir laba prakse starpvalstu attiecībās. Valdība uzsver: likumā norādīts, ka tas pieņemts, "apzinoties savu atbildību tautas priekšā...".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kāpēc šis pusteikums man šķiet nekonkrēts – ir taču skaidri un gaiši teikts par atbildību tautas priekšā, un ir taču ZINĀMS, ko nozīmē šie vārdi. Bet vai šie vārdi mūsu valstī un patlaban tiešām nozīmē to, ko tie varētu nozīmēt PARASTI? Tālāk jautājumi raisās cits pēc cita: kādā veidā tauta, balsojot par ES, ir pamanījusies "parakstīt" robežlīgumu ar Krieviju un ja tā, kur tauta zīmēja šo robežu?

Ne jau es, kultūras cilvēks, bet vara pati ir ievirzījusi savas attiecības ar sabiedrību tādā gultnē, kad IZTĒLEI tiek piešķirta īpaša loma. Tāpēc iznāk, ka tagad var – pat būtu pienākums – jautāt: ko vara īsti domā ar minēto atbildību? Un kāda iztēles aina ir varai par šo atbildību, iepretī manējai, parasta kultūras cilvēka tradicionālai izpratnei par vārdiem "atbildība tautas priekšā". Jo pēdējā laikā es saprotu, ka mana tradicionālā izpratne neder, lai sazinātos ar varu. Piemēram. Vara nesen pieņēma grozījumus drošības iestāžu darbību regulējošajos likumos. Tradicionālie uzskati pauž, ka Ministru kabinets divkārši ir pārkāpis Satversmes 81. pantu — pirmkārt, tas ir noregulējis jautājumus, kurus Satversme tam neļauj regulēt, un, otrkārt, to izdarījis, nepastāvot neatliekamai vajadzībai. Satversmes 81. pantā ir lietots jēdziens "ja neatliekama vajadzība to prasa", tātad Satversmes sapulce šim jēdzienam piešķīrusi noteiktu saturu, kurš ņemams vērā, izvērtējot, vai Ministru kabinets bijis tiesīgs izdot noteikumus ar likuma spēku. Tradicionālie uzskati pauž, ka nepieciešamība neatliekami īstenot Ministru kabineta deklarāciju un citus dokumentus nav neatliekama vajadzība Satversmes 81. panta izpratnē. Bet mūsu vara ATRADA IESPĒJU īstenot šādu grozījumu pieņemšanas kārtību. Tātad – pielietoja iztēli.

Otrs piemērs – pozitīvisma kampaņas. Tradicionāli tulkojot noteikumus, kas paredz vēlēšanu tēriņu griestus, tādu kampaņu izvērst nevar. Ar iztēles palīdzību, izrādās, var. Tātad vara atkal atrada iespēju, kā īstenot to, kas it kā nav iespējams. Precīzāk – atrada iespēju, kā īstenot to, kas neiespējami šķiet pārējai sabiedrībai.

Tāpēc domāju, ka ir pamats apšaubīt varas labo gribu ATRAST IESPĒJU parakstīt tādu robežlīgumu ar Krieviju, kas 1) neizdzēstu no patiesības Abreni kā Latvijas sastāvdaļu, 2) nedotu ne mazāko iespēju nākotnē interpretēt Latvijas valstiskuma datumus un ģeogrāfiju. Manuprāt, to, ar ko patlaban nodarbojas vara, sauc par daiļradi, nevis par valsts korektu vadīšanu.

Daiļrade – tas ir jaunvārds, ko darinājis daiļrades psiholoģijas pamatlicējs Latvijā Pēteris Birkerts. 1922. gadā viņš izdod pirmo grāmatu Daiļradīšanas psiholoģija. Turpmāk nozarē darbojas ievērojami cilvēki: Pauls Dāle, Antons Birkerts, Zenta Mauriņa un citi. Nu arī Aigars Kalvītis, Artis Pabriks, Ainārs Šlesers, Andris Bērziņš, daudzi citi un diemžēl arī Vaira Vīķe-Freiberga. Savukārt, ja man pārmet robežlīguma lietas pārlieku psiholoģizēšanu, tad, manuprāt, es ierakstos valdošajā diskursā, jo, piemēram, koncertzāles lietā psiholoģizēšana ir svarīgākais argumentu instruments ("Tumsoņi!" "Dzīvē izgāzušies!").

Tātad ir visas tiesības uzskatīt, ka iemesli, kāpēc vara šobrīd nespēj atrast iespēju citam, labākam līgumam ar Krieviju, ir nevis juristu profesionalitātes, bet daiļrades psiholoģijas jautājums. Un es kā profesionāla mākslas kritiķe varu teikt tikai to, ka pagaidām šī daiļrade līgumā ar Krieviju nav neko talantīga. Bet vara taču ir parādījusi tik spilgtus talantus, kreativitāti un arī pašapziņu grūtu risinājumu atrašanā, līdz pat Jurģa Liepnieka publiskajam paziņojumam, ka vienmēr meklēšot, kā apiet likumus.

Nobeigumā, ņemot palīgā Pētera Birkerta iztēles definīciju, jāpiebilst, ka iztēle, lai arī intelekta darbība, nav gluži tas pats, kas domāšana. Struktūras ziņā tā esot stādāma starp atmiņu un domāšanu, bet iztēle "rīkojas ar gleznām un tēliem, domāšana galvenokārt, ar abstraktiem jēdzieniem". Atliek secināt, ka "gleznas" par tēmu: "kā būt pie varas", "ko gūt no varas" ir mūsu valdības iztēlei saistošas, tik saistošas, ka tāda abstrakta un garlaicīga lieta kā tautas vēlmes nespēj to izkonkurēt.

Atgriežoties pie sākumā jautātā par to, ko mūsu vara domājusi ar likumā minēto atbildību tautas priekšā, jāatzīst, ka to paredzēt nav iespējams. Jo mūsu rīcībā nav konkrēti minētās atbildības apraksta jeb KALVĪŠA IZTĒLES GLEZNAS. Bet, vai nu Kalvītis ir gribējis būt kaut kāds gleznotājs...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form