Ne jau es, kultūras cilvēks, bet vara pati ir ievirzījusi savas attiecības ar sabiedrību tādā gultnē, kad IZTĒLEI tiek piešķirta īpaša loma. Tāpēc iznāk, ka tagad var – pat būtu pienākums – jautāt: ko vara īsti domā ar minēto atbildību? Un kāda iztēles aina ir varai par šo atbildību, iepretī manējai, parasta kultūras cilvēka tradicionālai izpratnei par vārdiem "atbildība tautas priekšā". Jo pēdējā laikā es saprotu, ka mana tradicionālā izpratne neder, lai sazinātos ar varu. Piemēram. Vara nesen pieņēma grozījumus drošības iestāžu darbību regulējošajos likumos. Tradicionālie uzskati pauž, ka Ministru kabinets divkārši ir pārkāpis Satversmes 81. pantu — pirmkārt, tas ir noregulējis jautājumus, kurus Satversme tam neļauj regulēt, un, otrkārt, to izdarījis, nepastāvot neatliekamai vajadzībai. Satversmes 81. pantā ir lietots jēdziens "ja neatliekama vajadzība to prasa", tātad Satversmes sapulce šim jēdzienam piešķīrusi noteiktu saturu, kurš ņemams vērā, izvērtējot, vai Ministru kabinets bijis tiesīgs izdot noteikumus ar likuma spēku. Tradicionālie uzskati pauž, ka nepieciešamība neatliekami īstenot Ministru kabineta deklarāciju un citus dokumentus nav neatliekama vajadzība Satversmes 81. panta izpratnē. Bet mūsu vara ATRADA IESPĒJU īstenot šādu grozījumu pieņemšanas kārtību. Tātad – pielietoja iztēli.
Otrs piemērs – pozitīvisma kampaņas. Tradicionāli tulkojot noteikumus, kas paredz vēlēšanu tēriņu griestus, tādu kampaņu izvērst nevar. Ar iztēles palīdzību, izrādās, var. Tātad vara atkal atrada iespēju, kā īstenot to, kas it kā nav iespējams. Precīzāk – atrada iespēju, kā īstenot to, kas neiespējami šķiet pārējai sabiedrībai.
Tāpēc domāju, ka ir pamats apšaubīt varas labo gribu ATRAST IESPĒJU parakstīt tādu robežlīgumu ar Krieviju, kas 1) neizdzēstu no patiesības Abreni kā Latvijas sastāvdaļu, 2) nedotu ne mazāko iespēju nākotnē interpretēt Latvijas valstiskuma datumus un ģeogrāfiju. Manuprāt, to, ar ko patlaban nodarbojas vara, sauc par daiļradi, nevis par valsts korektu vadīšanu.
Daiļrade – tas ir jaunvārds, ko darinājis daiļrades psiholoģijas pamatlicējs Latvijā Pēteris Birkerts. 1922. gadā viņš izdod pirmo grāmatu Daiļradīšanas psiholoģija. Turpmāk nozarē darbojas ievērojami cilvēki: Pauls Dāle, Antons Birkerts, Zenta Mauriņa un citi. Nu arī Aigars Kalvītis, Artis Pabriks, Ainārs Šlesers, Andris Bērziņš, daudzi citi un diemžēl arī Vaira Vīķe-Freiberga. Savukārt, ja man pārmet robežlīguma lietas pārlieku psiholoģizēšanu, tad, manuprāt, es ierakstos valdošajā diskursā, jo, piemēram, koncertzāles lietā psiholoģizēšana ir svarīgākais argumentu instruments ("Tumsoņi!" "Dzīvē izgāzušies!").
Tātad ir visas tiesības uzskatīt, ka iemesli, kāpēc vara šobrīd nespēj atrast iespēju citam, labākam līgumam ar Krieviju, ir nevis juristu profesionalitātes, bet daiļrades psiholoģijas jautājums. Un es kā profesionāla mākslas kritiķe varu teikt tikai to, ka pagaidām šī daiļrade līgumā ar Krieviju nav neko talantīga. Bet vara taču ir parādījusi tik spilgtus talantus, kreativitāti un arī pašapziņu grūtu risinājumu atrašanā, līdz pat Jurģa Liepnieka publiskajam paziņojumam, ka vienmēr meklēšot, kā apiet likumus.
Nobeigumā, ņemot palīgā Pētera Birkerta iztēles definīciju, jāpiebilst, ka iztēle, lai arī intelekta darbība, nav gluži tas pats, kas domāšana. Struktūras ziņā tā esot stādāma starp atmiņu un domāšanu, bet iztēle "rīkojas ar gleznām un tēliem, domāšana galvenokārt, ar abstraktiem jēdzieniem". Atliek secināt, ka "gleznas" par tēmu: "kā būt pie varas", "ko gūt no varas" ir mūsu valdības iztēlei saistošas, tik saistošas, ka tāda abstrakta un garlaicīga lieta kā tautas vēlmes nespēj to izkonkurēt.
Atgriežoties pie sākumā jautātā par to, ko mūsu vara domājusi ar likumā minēto atbildību tautas priekšā, jāatzīst, ka to paredzēt nav iespējams. Jo mūsu rīcībā nav konkrēti minētās atbildības apraksta jeb KALVĪŠA IZTĒLES GLEZNAS. Bet, vai nu Kalvītis ir gribējis būt kaut kāds gleznotājs...