"Vašingtona (AP) – 29.janvāris - Tiek sagaidīts, ka gandrīz diviem miljoniem cilvēku šī gada pirmajā pusē izbeigsies valsts sniegtais bezdarbnieka pabalsts, bez pieejas jauniem pabalstiem vai regulāras algas, teikts ceturtdien izplatītajā pētījumā."

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Valdības krīzes apsēstajā Latvijā šī ziņa varbūt neizraisa sevišķi lielu interesi. Kas tur - lai jau amerikāņi paši noņemas ar savām problēmām, mums pietiek savējo. Šī ziņa arī Amerikā nevienu pārāk nesatrauca. Tā nozibsnīja mana datora ekrānā, un drīz vien izzuda interneta dzīlēs. Vienlaikus ar ziņu par to ka prezidents Bušs, ļoti, ļoti vēlas tērēt milzu naudu palīdzībai irākiešiem, atvieglot dzīvi superbagātajiem un turpināt samazināt sociālā atbalsta programmas.

Tieši fakts, ka šī ziņa nedz masu medijos, nedz amerikāņos neizraisīja nekādu interesi šķiet visinteresantākais. Iedomājamies, kas notiktu, ja šāda ziņa pienāktu no Berlīnes, Romas, vai Parīzes. Garantēju, ka jau nākošajā dienā mēs lasītu par masu nekārtībām, ģenerālstreikiem, protesta akcijām un valdību krīzēm. Šo valstu vadītājiem, lai izvairītos no linčošanas, būtu momentā jāapsola kaudze jaunu valsts atbalsta, bezdarbnieku pārprofilēšanas un darba vietu radīšanas programmu.

ASV vs. Eiropa

Šīs atšķirīgās reakcijas lieliski demonstrē atšķirību starp amerikāņiem un eiropiešiem. Amerika jau no pašiem pirmsākumiem ir bijusi loti neuzticīga valsts varas koncentrācijai un paplašināšanai. Valdības ietekme tika un joprojām bieži tiek uzskatīta par negatīvu parādību, kura tikai traucē un ierobežo indivīda brīvību. Amerikāņu varonis ir vientuļais kovbojs, kurš uztraucas par sevi, savu zirgu, un varbūt par savu labāko draugu. Visi pārējie ir svešinieki, kuru drošākā atrašanās vieta ir revolvera stobra otrā galā.

Eiropā vēsturiski ir dominējis spēcīgas valsts autoritātes modelis. Valdnieki, diktatori un – modernajos laikos – vēlētas valdības un nevēlēti komisāri, ir tie, kuri visu kontrole, un rūpējas par pilsoņu labklājību. Lielākā daļa eiropiešu atbalsta un pat sagaida valsts ietekmi ekonomiskajās un sociālajās sfērās. Impulss pakļaut indivīdu valstij ir ļoti spēcīgs. Nav jābrīnās, ka gandrīz visas revolucionārās un politiskās kustības Eiropā ir solījušas vai nu jaunu masu sabiedrību, vai vienotu nāciju izveidi, kurās visi vienlīdzīgie pilsoņi un biedri laimīgi strādās zem varas zābaka.

Amerika, kuras pilsoņi ir pieraduši paļauties uz saviem spēkiem un no valsts neko sevišķi daudz nesaņemt, valdība jūtas daudz drošāka un neatkarīgāka, ja ir jāpieņem nepopulāri lēmumi.

Šādas sistēmas mīnuss ir tas, ka plaisa starp valdību un iedzīvotājiem noved pie politiskas apātijas un cinisma. ASV pie tā jau sen ir pierasts – vēlēšanās piedalās ļoti maz iedzīvotāju, jo zināms, ka divpartiju sistēmas apstākļos situācija pārāk radikāli nemainīsies. Jaunās un nabadzīgās demokrātijās šāda apātija var būt bīstama. Ko var atļauties vecākā mūsdienu demokrātija ar stabilu politisko sistēmu un pārtikušiem pilsoņiem, to nevar atļauties nabadzīgās Eiropas jaunvalstiņas, kuru pilsoņi ir dažādu impēriju gadsimtiem verdzināti.

Latvijas izvēle

Pēdējo piecpadsmit gadu laika Latvija ir piedzīvojusi PSRS totalitārismu, mežonīgo kapitālismu, neoliberāļu reformas un ES dalībvalsts sākumu. Visus šos gadus neatlaidīgi tika gaidīta valdība, kura vienreiz sakārtos lietas un uzlabos pilsoņu dzīvi. Pirms katrām vēlēšanām, klausoties politiķu solījumos, Latvijas iedzīvotāji cerēja, ka viņu vēlmes beidzot īstenosies, taču jau pāris mēnešus vēlāk parasti sekoja rūgtas realitātes iedvesta depresija. Valstīs, kurās padomju vara apspieda individualitāti un pilnībā regulēja visas dzīves aktivitātes, šīs ilgas pēc stingras un sakārtotas valsts varas ir spēcīgi izteiktas.

Šīs ilgas visspēcīgāk izpaudās pagājušajās Saeimas vēlēšanās, kurās neoliberāļi tika aizslaucīti vēstures mēslainē. Vēlētājiem bija apnicis un nebija pieņemams amerikāniskais modelis, kurš teica, ka katram ir jāpeld pašam ar saviem spēkiem. Tas, ka daudzi no šī modeļa skaļākajiem aizstāvjiem izmantoja negodīgi iegūtus peldmatračus, tikai paātrināja viņu politisko krahu.

Latvijā, kurā personīgā iniciatīva, spilgta individualitāte un finansiālie panākumi joprojām tiek uzlūkoti kritiski; Latvijā, kuras cilvēku gēnos ir ierakstīts, ka katram ir jāzina sava vieta, ka valdniekam viss zināms labāk, un ka valsts visu kontrolē, neoliberālais modelis vienkārši neizbēgami izraisīja alerģisku pretreakciju.

Vēlme pēc stingras un atbalstošas varas rokas ir novedusi mūs pie pašreizējās politiskās situācijas. Praktiski visas Saeimā pārstāvētās partijas uzskata, ka valsts kontrolei ir jāpieaug, ka tai viss ir jāpārbauda, ka indivīda brīvība ir jālimitē, un ka brīva tirgus efekti ir jāierobežo.

Vairākums Saeimā ievēlēto partiju solīja valsts sakārtošanu spēcīga līdera vadībā. “Jaunā laika” (JL) un Latvijas Pirmās partijas (LPP) vienīgie solījumi bija valsts radikāla sakārtošana, jo “kas ta te johaidī ir - zolīda valsts, vai kaut kāda tirgus andelēšanās?”

JL, Tautas partijas un LPP panākumi atspoguļo latviešu vēlētāju vēlmi pēc stingras saimnieka rokas. Eks-PCTVL bloks saviem vēlētājiem piedāvā praktiski to pašu, tikai ar pamatīgu nostalģijas piedevu. Šā vai tā, tautas izvēle ir skaidra - tā vēlas Eiropas stila labklājības valsti, kurā dzīves lielās problēmas atrisina valsts, un ir patīkamas iespējas paslinkot.

Nākotnes prognozes

Sirdsšķīstajam eks-banķierim diemžēl aizvien dziļāk grimstot reālpolitikas purvā, daļa vēlētāju vilsies savās cerībās un zaudēs ticību tam, ka sistēmu ir iespējams radikāli mainīt vai uzlabot. Dalība ES nozīmēs, ka vietējai valdībai manevrēšanas iespējas tiks samazinātas, jo būs jāpieturas pie Briseles vadlīnijām. Politiķi turpinās solīt, taču neko radikāli nemainīs. Politiskās dzīves realitāte garantēs to, ka ideālie solījumi parasti neizdzīvos politiskās ķildās. Valsts ietekme pilsoņu dzīvēs pieaugs un pastiprināsies.

Pēc valsts pamatvirziena problēmu atrisināšanas - uzņemšanas NATO un ES, dzīves apstākļiem uzlabojoties un Briseles direktīvām kontrolējot aizvien vairāk no mūsu ikdienas, interese par pašmāju demokrātisko procesu samazināsies proporcionāli. Sociāli ekonomiskie jautājumi aizvien nopietnāk dominēs iedzīvotāju prātos. Izdzīvojušie politiķi ar stingru roku turpinās mietpilsoniskās paradīzes celtniecību. Jaunpienācēji izvirzīs aizvien radikālākas programmas uzmanības piesaistīšanai. Daļa vēlētāju pārtrauks piedalīties politiskajā procesā; citi balsos tikai un vienīgi ekonomisku vai nacionālu apsvērumu vadīti; vēl citi turpinās balsot par eks-komunistiem, mācītājiem-bokseriem un bruņiniekiem baltos zirgos, kuri solīsies valsti vienreiz sakārtot tā pamatīgi. Vēlēšanu iznākumi tiks atstāti aktīvistu grupu rokās, garantējot neizbēgamos pārsteigumus, kādi rodas, radikāļiem negaidīti gūstot panākumus.

Protams, varbūt, ka es rakstu tīrās muļķības, un, Eiropas labklājības valsts modelim sadegot demogrāfiskās krīzes un sociālā atbalsta sistēmas sabrukuma liesmās, ES pārņems ASV modeli. Bet tā jau ir cita raksta tēma.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form