“Kultūra - (latīniski cultura kopšana, apstrādāšana, audzināšana, attīstīšana, godāšana) – cilvēku, sabiedrības radoša un pārveidojoša darbība un tās rezultāti, kuros apkopota un iemiesota vispārnozīmīga sociāla pieredze, kas raksturo sabiedrības un cilvēku vēsturiskās attīstības pakāpi.” (Politiskā enciklopēdija, R., 1987.)
Tātad - darbība un tās rezultāti.
Notikums – izstāde, izrāde, kino, grāmata, CD, lekcija, saruna, skate, glezna, koncerts, festivāls utt.
Kā mēs uzzinām par notikumiem? Kā mēs uzzinām par visu iepriekš minēto? No draugiem, no paziņām, no afišām, no avīzēm, no citiem masu mēdijiem. Šo informāciju mēs iegūstam divos veidos.
Pirmais – kā informāciju pirms pasākuma vai informāciju pēc pasākuma bez novērtējuma, un otrais - informāciju jau pēc pasākuma kā recenziju, spriedumu, novērtējumu par jau notikušu lietu.
Pirmo visbiežāk mums sniedz paši veidotāji, paši notikuma autori, līdzzinātāji un ieinteresētas personas. Otro visbiežāk dara profesionāļi. Kas ir šie profesionāļi? Kritiķi un vērtētāji, zinātnieki un vērotāji. Notikumu esamību mēs pārrunājam ar draugiem un paziņām. Tikai daļa no šiem notikumiem parādās plašākai publikai zināmi. Tieši tāpat ir ar vērtējumiem.
Ļoti bieži pat spilgti notikumi un svarīgas lietas netiek pārrunātas publiski, bet šie vērtējumi ir. Šie vērtējumi ir draugiem, paziņām un katram no mums. Tur tie arī paliek un problēma, manuprāt, slēpjas tieši šinī apstāklī. Kāpēc problēma?
Kas ir problēma?
“Problēma – (grieķiski problēma uzdevums, izvirzīts jautājums). Plašākā nozīmē – sarežģīts teorētisks un praktisks uzdevums, kas jārisina un jāpētī. Šaurākā nozīmē – zinātnē pretrunīga situācija kāda procesa vai parādības izpratnē; tā prasa teoriju problēmas adekvātai atrisināšanai. Būtisks priekšnoteikums problēmas sekmīgam risinājuma ir tas pareiza nostādne.” .” (Politiskā enciklopēdija, R., 1987.)
Tieši tāpēc šis ir aicinājums (gan tiem kas veido, gan tiem, kas “bauda” notikumus) runāt par notiekošo, stāstīt par pasākumiem un gadījumiem, kas notiek apkārt. Un savu viedokli par piedzīvoto izteikt katram.
“Notikumi” ir ļoti daudz. Visi ir svarīgi! …Tikai daži ir svarīgi lielākam cilvēku skaitam. Taču tas nedrīkst būt rādītājs, jo pretējā gadījumā mēs kļūstam (varbūt jau neglābjami esam?) provinciāli. (Province – … teritorija valstī, kas atrodas patālu no centra, no galvaspilsētas... Provinciāls – provincei raksturīgs, atpalicis. (Svešvārdu vārdnīca, R., 1996.))
Informatīvās “lietas”, protams, attiecas uz katra pasākuma vai notikuma vaininieku. Un tomēr, katrs no mums piedalās vai ir kāda šī pasākuma dalībnieks. Tad palīdzam viens otram un dodam informāciju par saviem notikumiem! Tieši tādējādi mēs iegūstam to, kas saucas “daudz”. Mēs pat to nevis iegūstam, mēs vienkārši atzīstam – tā ir “daudz”.
Atgriežoties pie “daudz un labi”. “Labi” – tas jau ir novērtējums. Novērtējumu varam iegūt, pēc notikuma vai notikuma laikā. Novērtējums ir profesionāla lieta. Tomēr profesionāla tik pat daudz cik mēs katrs par profesionāli varam kļūt. Teiksim, kad parādījās pirmās latu naudas zīmes, nebūt ne tikai numismāti vēra mutes, katrs no mums izteica savu viedokli par tām. Tieši tāpat katram ir tiesības izteikt viedokli par jebkuru citu notikumu.
Es absolūti piekrītu Kārlim Streipam viņa pirmajā Slejā (laikrakstā “Diena”), kur viņš saka: ”Taču tad es sapratu, ka varbūt ir pienācis laiks Sleju rakstīt tieši kādam, kurš nav kultūranalīzes kalngalā, kādam, kurš pārstāv kultūrmīļu proletariātu. Ja tā godīgi, kādam, kuram ik pa brīdim krīt uz nerviem tas, ka Dienas kultūrkritiķi uzskata, ka visas kulturālās izpausmes ir jāvētī caur ārkārtīgi izsmalcinātu eirogaumi un ļoti detalizētām zināšanām par to, kas ir noticis teātrī, mākslā un literatūrā kopš Ledus laikmeta beigām.”
Tātad, kas ir tiesīgs spriest par šiem notikumiem un tos vērtēt?
Manuprāt jebkurš, kurš ir piedalījies šai pasākumā (cik bieži mēdz būt pretēji arī ar profesionāliem vērtētājiem!) un spēj par to izteikt viedokli, kurš, protams, no reizes uz reizi profesionalizējas.
Latvijā ir ļoti daudz notikumi, tāpēc jau sen dzīvoju ar devīzi: “Man nav svarīgi, lai tu būtu šai pasākumā, man ir svarīgi, lai tu zinātu, ka tāds ir. Un tava izvēle paliek tavās rokās.”
Ja par katru no šiem notikumiem būs kāds, kas izteiks savu viedokli, būs kāds, kas viņam oponēs, būs viedokļu apmaiņa, tas nozīmē, ka notikums būs bijis nozīmīgs. Tā arī ir šobrīd, bet ne vienmēr tas izskan.
Jo vairāk būs notikumi, jo vairāk mēs attālināsimies no situācijas, kad mūs var saukt par provinciāliem. Par to, protams, ir atbildīga katra institūcija, kas šos pasākumus organizē. Tāpat ir arī organizācijas, kuru uzdevums ir informācijas nodošana, informācijas apkopošana, padarot to pieejamu visiem, kam ir interese. Sakārtotība šai sfērā nav, bet lēnām tam būs jānotiek. Nekur pasaulē citādi Latvijas vārdu mēs “neizstiepsim”.
Ja Latvijas Televīzijā ir tikai viena pārraide informējoša par mūzikas notikumiem Latvijā, tad tās uzdevums ir maksimāli daudz un maksimāli precīzi informēt cilvēkus par visu notiekošo. Protams, vienmēr var atrunāties, ka tas nav viegli, bet tieši tā izpaužas šo cilvēku, veidotāju profesionalitāte – ir dots uzdevums un kā mēs viņu atrisinām. Bet varbūt nav saprasts uzdevums?
Un visbeidzot – kas ir notikums kultūrā. Notikums kultūrā vienmēr un vispirmāmkārtām ir CILVĒKS. Cilvēks, kas piedalās šī notikuma radīšanā, cilvēks, kas nenomirst reizē ar šo notikumu, cilvēks, kuru notikums dzen uz nākamo notikumu. Tieši tāpēc katra “informatora”, katras informējošās institūcijas uzdevums būtu šos cilvēkus padarīt par notikumiem. Ja vajag, kaut katru simtreiz dienā.
Mani ļoti priecē gadījumi, kad televīzijā, radio, vai arī avīzē parādās raksts, vai raidījums, kur galvenais kritērijs - parādīt, cik daudz un dažādu cilvēki, kuri gan rada notikumus, gan spriež par viņiem. Kā viens no spilgtākajiem piemēriem Latvijas Televīzijas radījums Personas kods, kur tiek aicināti ļoti daudz cilvēki, kuri katrs savā sfērā ir interesants un aizraujošs un tomēr publikai līdz šim vēl plaši nezināms (kaut “reitingam” būtu izdevīgāk aicināt jau zināmas sejas!). Raidījums nepilnas stundas laikā padara mani par vienu personību manā domu kartotēkā bagātāku.
Atgriežoties pie tā, ka “es gribu”.
Es gribu, lai ir daudz labu kultūras notikumu. Es gribu, lai šie “daudz” notikumi ir labi. Es gribu, lai tieši šis NOVĒRTĒJUMS dara tos arvien labākus. Es ļoti to visu gribu un zinu, ka “ikvienam roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.” (Vairs pat nav svarīgi, kas to ir teicis.)
P.S. Ak Dievs, cik daudz jādara! Un galvenais - tik konkrēti. Nē! Tad jau es labāk uzrakstīšu par ko citu…