Ingrīda Mikiško, Sarmīte Pīlate: Vai pietiekami darām pieaugušo izglītībai?

Pasaulē lielā ātrumā palielinās informācijas apjoms, rodas jaunas tehnoloģijas, jauna veida produkcija. Šīs pārmaiņas vairāk vai mazāk skar arī mūs. Jaunās pārmaiņas prasa no katra cilvēka arī jaunas prasmes un iemaņas, plašākas zināšanas, augstāku kvalifikāciju, lielāku elastību, lai cilvēks nepaliktu ārpus darba tirgus. Vairs nepietiek ar plauktā pirms kāda laika ieliktu izglītības dokumentu, nepieciešama nepārtraukta zināšanu papildināšana.

Latvijā pastāv formālā un neformālā izglītības sistēma. Savas dzīves pirmajā posmā mēs visi tiekam iesaistīti formālajā izglītības sistēmā un to gandrīz pilnībā finansē valsts. Kas tad ir neformālā izglītība, kas par to atbild, kas finansē un ko tā var dot katram cilvēkam, izkļūstot no skolas vai augstskolas sola? Varbūt tā mums vispār nav vajadzīga?

Šis bija viens no diskusijas jautājumiem Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā. Runāja mācītājs, uzņēmējs, bezdarbnieks, jaunieši, pensionāri. Diskusija bija spraiga, dažādi viedokļi, dažāda dzīves pieredze, bet nobeigumā izkristalizējās viedoklis: katram no mums nepieciešama motivācija jaunu zināšanu apguvei, pieejamība un finansiāls atbalsts no valsts puses. Motivācija ne vienmēr rodas tūlīt pēc pamatskolas, vidusskolas ,augstskolas. Tā var rasties 30, 40, pat 60 gadu vecumā.

Bet kur ir problēma? It kā viss ir sasniedzams. Teorētiski – jā, bet reāli?

Reāli lietas izskatās savādāk un veiksmes formula nav tik vienkārša tādā jautājumā kā mūžizglītība vai izglītība mūža garumā. No vienas puses tā ir katra paša problēma, bet no otras puses – tai ir jābūt arī valsts problēmai, jo katras valsts lielākā bagātība ir tās iedzīvotāji. Tikai viņi ar savām rokām, zināšanām, prasmēm un iemaņām rada materiālās vērtības. Jo kvalificētāks cilvēks, jo kvalitatīvākas vērtības viņš spēj radīt, jo turīgāka kļūst valsts, katrs no mums.

Kā tad ir ar mūsu izglītības līmeni? Pēc 2000.gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā ar pamatskolas un vispārējo vidējo izglītību aktīvākajā darba vecumā (no 20 – 39 gadiem) ir 228 029 cilvēki. Lielākajam vairumam no šiem cilvēkiem nav stabilas pamatprofesijas, parasti viņi veic mazatalgotus darbus, bieži viņiem nepieciešama pārkvalifikācija citā profesijā, psiholoģiski viņi nav gatavi atgriezties formālajā izglītības sistēmā. Tos, kuri mēģinājuši to darīt, sagaidīja nopietnas grūtības – gan piedāvātās patstāvīgā darba formas, gan mācību metodes, gan mācību apstākļi neatbilda viņu reālajām vajadzībām un varēšanai.

Paliek neformālā jeb Pieaugušo izglītības sistēma, kas ļauj sistemātiski apgūt, papildināt, atjaunot nepieciešamās zināšanas, bet pamatā šie kursi ir maksas. Pēc 2001.gadā Jelgavas rajonā veiktās aptaujas rezultātiem 51,6% no 987 respondentiem atbildēja, ka labprāt mācītos, bet nevar tam atlicināt naudu. Līdz ar to cilvēkiem veidojas zems pašapziņas līmenis, trūkst cerību, motivācijas, informācijas, finansiāla atbalsta.

Mēs esam ceļā uz Eiropas Savienību. Vācijā, Dānijā, Beļģijā un daudzās citās Rietumeiropas valstīs mūžizglītība tiek finansēta no valsts, katrā valstī ir Pieaugušo izglītības likums. Valsts uzņemas atbildību par cilvēku līdz mūža galam, organizē bezmaksas kursus gan pensionāriem, gan bezdarbniekiem, gan invalīdiem – ej tik un mācies. Dānijā liela vērība tiek veltīta pensionāriem. Valdība uzskata, ka aktīvs un izglītots pensionārs mazāk slimo, vairāk rūpējās par sevi, un tādā veidā valsts var ietaupīt. Kāda ir mūsu valsts attieksme pret mūžizglītību, pret cilvēku kā lielāko nacionālo vērtību? Nekāda.... Skaistas frāzes, bet tā ir katra personīgā problēma.

Daudzas privātās firmas un lielo uzņēmumu vadītāji ir izpratuši izglītības nozīmi, iekārtojuši mācību centrus, apmaksā darbinieku mācības, aicina pieredzējušus pasniedzējus no ārzemēm. Ja tu nestrādā šādā uzņēmumā, tu esi atstāts savā vaļā. Dari, ko gribi, jo nav skaidri zināms cik naudas tiek ieguldīts pieaugušo izglītībā, kādi ir šīs naudas ceļi, kas par to atbild un kam, piemēram, šo naudu lai prasa tas lauku iedzīvotājs, kura profesija vairs nav nepieciešama jaunajā ekonomiskajā sistēmā?

Pastāv arī liela atšķirība starp izglītības pieejamību laukos un pilsētā. Pašsaprotami, ka jebkurš grib mācīties tuvāk savai dzīves vai darba vietai. Tā ir ne tikai laika, bet arī līdzekļu ekonomija. Ko darīt lauku iedzīvotājam, ja ģimenē ir viens pelnītājs, kursi notiek rajona centrā, sākās pl.17.00, bet pēdējais autobuss no pilsētas atiet pl.18.00? Tajā pat laikā daudzviet tuvākajā apkārtnē nav kvalitatīvas tālākizglītības apguves iespēju pieaugušajiem. Lielākā daļa piedāvāto programmu ir orientētas uz sieviešu auditoriju. Izglītotājas ir sievietes un izglīto sievietes. Cilvēkiem ar pamatizglītību kursu piedāvājums ir tik šaurs, ka vairāk nekā puse pat nemēģina atsākt mācīties.

Vai tiešām mūžizglītība ir tikai katra personīgā problēma?

Sarmīte Pīlate: Pārdomas par pieaugušo izglītības pieejamību un nozīmi

Ogres rajona Pieaugušo izglītības centrs, strādājot pie rajona pieaugušo izglītības stratēģijas, veica iedzīvotāju aptauju.

Aptaujas dati liecina, ka pārliecinošais vairākums rajona iedzīvotāju ir aktīvi, domājoši un zinātgriboši cilvēki, kuri izprot mūžizglītības nozīmi.

Redzam, ka iedzīvotājus interesē visdažādākie jautājumi. puse no respondentiem atzīst , ka viņiem ir nepietiekoša informācija par iedzīvotāju tiesībām, darba tiesībām, sociālās apdrošināšanas, veselības aprūpes jautājumiem, profesijas un karjeras izvēli, integrāciju ES, Saeimas un valdības lēmumiem. Visvairāk iedzīvotāju izteikuši vēlēšanos uzzināt ko vairāk par viņu tiesībām un pienākumiem.

Bet no aptaujas arī redzam , ka vēlēšanās mācīties ir lielāka nekā iespējas.

57 % respondentu kā iemeslu min naudas trūkumu. 53% iedzīvotāji vēlas iegūt zināšanas iespējami tuvāk dzīves vietai.

Redzam arī, ka ar katru gadu pieaug piedāvāto kursu un semināru skaits, ko piedāvā dažādas pieaugušo izglītības iestādes, klubi, firmas un NVO. Tajos var apgūt tās pamatprasmes, kuras nepieciešamas iedzīvotājiem, lai varētu aktīvi līdzdarboties savas valsts ekonomiskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tanī pat laikā jāatzīmē, ka ir kursi , kuros apmeklētāju skaits pieaug, bet citos savukārt samazinās. Un atkal kā vienu no iemesliem var minēt kursu izmaksas.

Nedaudz par bezdarbnieku apmācību. Kā stāsta Nodarbinātības valsts dienesta filiāles-Ogres centrs vadītāja V.Zemīte, arī mūsu rajona bezdarbnieku vidū ir liels īpatsvars cilvēku, kuri nabadzības dēļ nevar doties darba meklējumos vai apmācībā ārpus savas dzīves vietas.

2002.gadā NVD filiāle - Ogres centrs nosūtīja uz profesionālo apmācību 135 bezdarbniekus, jeb 3,3 reizes mazāk nekā iepriekšējā gadā. Uz vietas Ogrē bija iespējas noorganizēt piecas bezdarbnieku apmācību grupas - datorapmācības, apsardzes darbinieku, adīšanas operatoru un divas pārdevēju. Diemžēl nosūtīto bezdarbnieku skaits atkarīgs no iedalīto vietu skaita, kuru nosaka NVD pārvalde.

Bezdarbnieki visumā atzinīgi vērtē apmācību kursu kvalitāti, pozitīvi atsaucas arī par organizētajiem pasākumiem konkurētspējas paaugstināšanai (dažādi informatīvi semināri, lekciju cikli, individuālas konsultācijas, testi). Saņemtā informācija noder arī tuviniekiem, radiem un draugiem. Rezultātā cilvēki reālāk izvērtē situāciju darba tirgū un ir daudz aktīvāki darba meklējumos.

Kā īpašu grupu protams gribētos atzīmēt jauniešus bezdarbniekus, jauniešu bezdarba līmenis Ogres rajonā ir 14,6%, no kuriem 78% ir personas pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Kā rāda pieredze, liela daļa jauniešu nezin ar ko viņi vēlas dzīvē nodarboties. Viņiem jāpalīdz noskaidrot, ko viņi vēlas, var un spēj, un arī iespējas sasniegt sev vēlamos rezultātus. To palīdz izdarīt Ogres rajona Profesionālās karjeras izvēles centra un NVD filiāles - Ogres centra speciālisti. Atsevišķi kursi un semināri iedzīvotājiem dažkārt pieejami bez maksas vai par daļēju samaksu gan rajona Pieaugušo izglītības centrā, gan rajona NVO, kuras piesaista līdzekļus rakstot projektus.

Kā piemēru var minēt rajona PIC organizētos bezmaksas kursus darba meklētājiem Sabiedrības integrācijas fonda un LPIA atbalstītā projekta “Sociālās kompetences un pamatprasmju nodrošināšana pieaugušajiem” ietvaros. Pēc mēneša ar Sabiedrības Integrācijas fonda atbalstu 30 jauniešiem bezdarbniekiem būs iespēja piedalīties PIC organizētajā nometnē, kuras mērķis būs motivēt jauniešus bezdarbniekus integrācijai darba tirgū.

Šādi kursi un nometnes palīdz cilvēkiem atrast sev vēlamo vietu darba tirgū, paaugstina viņu kompetences, kā arī dod saskarsmes iespēju ar līdzcilvēkiem. (To liecina aptaujas dati)

Vēl gribu uzsvērt to, ka mūsdienās izglītība mūža garumā arvien vairāk tiek virzīta uz to, lai tiktu izvērtētas un atzītas ar dažāda veida sertifikātiem, ne tikai formālajā, bet arī neformālajā izglītības sistēmā un ikdienā gūtās zināšanas.

Lielākā daļa Eiropas valstu strādā pie zināšanu, kuras iegūtas ārpus formālās izglītības, valsts līmeņa novērtēšanas sistēmas attīstības. Jo dodot iespēju jebkuram indivīdam ar speciālu testu palīdzību novērtēt savas patiesās zināšanas un kompetences, neatkarīgi no tā, kur tās iegūtas un saņemot atbilstošu valsts atzītu sertifikātu, iespējams vienkāršotos izmaiņas indivīda darba dzīvē. Pie šiem jautājumiem pašlaik strādā arī Ogres un Daugavpils rajonu PIC un Jumurdas attīstības fonds ES “Socrates Grundtvig” programmas atbalstītā projektā, kura mērķis ir izpētīt vai iespējams izveidot vienotu profesionālās kompetences vērtēšanas modeli.