Piektdien, 23.aprīlī notikušās Latvijas Privatizācijas aģentūras (LPA) desmitgades svinības rosina uz dalītām pārdomām. LPA neapšaubāmi ir pat ļoti skandaloza iestāde – ne velti tā stabili visus šos gadus sabiedrisko domu aptaujās tika ierindota starp tām institūcijām, kurām “pilnībā neuzticos”. Tai pat laikā LPA bija viena no atklātākajām valsts iestādēm, kāda jelkad Latvijā bijusi, kas ļāva presei uzraudzīt teju katru tās soli, un tas, iespējams, arī bija veids, kā tā pati izraka kapu savam tēlam tautas acīs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Visi medijos strādājošie, kas atspoguļo politikas un tautsaimniecības norises, labi zina, kāda var būt ne-atklātības politika dažādās iestādēs, kuras pārtiek no nodokļu maksātāju naudas, vai uzņēmumos, kuri pieder Latvijas valstij, tātad katram tās iedzīvotājam. Motte, Zorgevics, Loginovs – par īpaši vēlīgiem pret sabiedrības tiesībām iegūt informāciju šos un citus kungus nenosauksi. Paradoksāli, bet LPA, par kuras “korupcijas epicentra” tēlu, šķiet, nešaubās neviens “vienkāršais nodokļu maksātājs”, patīkami atšķīrās tieši ar to, ka, ja tās vadībai uzdeva tiešus jautājumus, tad tika saņemtas tiešas atbildes. Tas, protams, neizslēdz to, ka prese tā arī neuzdeva īstos jautājumus...

Visi tie, manuprāt, lieliskie žurnālisti, kas privatizācijas procesa ražīgākajā posmā – 1996. līdz 1999.gadam rakstīja par ekonomikas reformām – Guntis Rozenbergs no “Radio Brīvā Eiropa”, Uldis Dreiblats no “Rīgas Balss”, Māris Krautmanis no “Jaunās Avīzes”, Gundega Vārpa no “Dienas Biznesa”, Ēriks Matulis no “Dienas” (lai piedod tie, ko nenosaucu) – neļaus man samelot, ka LPA pieejamība presei bija unikāla uz citu valsts iestāžu fona.

Varbūt paši to negribot, 1994.gada centralizētās privatizācijas tiesiskā nodrošinājuma sacerētāji, bija radījuši tiešām caurspīdīgu privatizācijas modeli, un žurnālisti, kas prata cīnīties par savām tiesībām, to arī veikli izmantoja.

Pirmkārt, saskaņā ar likumu, bija publiski pieejami jebkura uzņēmuma privatizācijas noteikumi, kuru pielikumos žurnālisti varēja rakņāties pēc sirds patikas, un, ja vien prata orientēties dokumentos, varēja izveidot kopsakarību un secinājumu ķēdi par to, kāpēc izvēlēts tieši šāds un citāds privatizācijas modelis, kāpēc izvēlēts tieši šis un ne cits pretendents.

Otrkārt, publiskas bija izsoles – vērojot tās varēja redzēt, kuru lielo dūzi kāds objekts interesē, bet pēc tam ķert aiz žaketes un iztaujāt. Atceros, uz Rīgas ostas kompānijas “Rīnūži” kontrolpaketes izsoli savulaik sanāca viss tā brīža “zieds” – “ventspilnieki”, “avelatieši”, “pareksīti”, pašas kompānijas vadība, bet galu galā izsolē uzvarēja kazahi, kas nolaida to uzņēmumu pa burbuli.

Treškārt, publiski bija LPA valdes lēmumi un sēžu protokoli. Tādējādi, ja kāds valdes loceklis lobēja kādu biznesa dūžu intereses, viņam bija jārēķinās, ka žurnālisti viņa izteikumus pēc tam lasīs un pētīs, kāpēc viņš nācis klajā ar tieši tādu un ne citādu ieteikumu.

LPA valdes lēmumu pielikumu publiskums bija garants tam, ka jau neilgi pēc “Latvijas Gāzes” publiskā piedāvājuma prese zināja, ka “Iteras” darbinieks iegādājies miljoniem kompānijas akcijas, jo visu par sertifikātiem akcijas pirkušo akcionāru saraksts tādā veidā bija pieejams.

Faktiski lielo uzņēmumu – tādu kā “Latvijas Kuģniecība”, “Latvijas Gāze” – privatizācijas laikā prese atreferēja katru soli, kas tika veikts LPA. Bēgot no tā, ka LPA lems par labu kāda konkrēta politiskā vai biznesa spēka interesēm, konkurējošie grupējumi panāca to, ka lēmumus par lielajiem uzņēmumiem uzticēja pieņemt politiķu sastādītājai LPA padomei, ne vairs valdei. Prese izcīnīja to, ka arī padomes sēdes kļuva publiskas. Pie varas esošajiem nācās iet vēl tālāk – pārcelt gala lēmumu uz valdības kompetenci. Prese izcīnīja, ka valdības sēde, kurā lēma par “Kuģniecības” privatizāciju, bija vienīgā žurnālistiem pieejamā laika posmā starp Godmaņa un Repšes valdībām.

Neko jau tajā sēdē tā arī neizlēma, un pēc tam apnika cīnīties ar vējdzirnavām, tāpēc tā arī vairāk valdības sēdēs žurnālisti necentās iekļūt. Un te nu nonākam pie būtiskākā jautājuma, ko jau sen noteikti sašutis pauž šī raksta lasītājs – nu un kāda no tā visa publiskuma bija jēga?!

Domāju, ka jēga bija liela, jo, ja nebūtu bijis šī pastāvīgā preses presinga (un šai gadījumā pat nav būtiskākais, ka, iespējams, dažbrīd šo presingu veicināja nevis brīvās preses pašas iniciatīva, bet angažētība), ja tā nebūtu – patiesi necaurspīdīgos apstākļos augsne korupcijai būtu neiedomājama.

Salīdzinājumam var minēt to laika posmu Latvijas tautsaimniecības attīstībā, kuru prese savu tobrīd trūcīgo zināšanu dēļ, “nokavēja” – proti, decentralizēto privatizāciju pirms LPA izveidošanas. Vai kāds sabiedrības interesēs “skatījās uz rokām” 1993.gadā, kad “sadarbības partneri” ieguva daļas Ventspils ostas stividorkompānijās, vai “zemes mantinieki” savāca daļas pārtikas pārstrādes uzņēmumos? Decentralizētā privatizācija bija necaurspīdīga un sekas mēs strebjam vēl šodien.

Daudz ko koruptīvu caurspīdīgums, iespējams, novērsa. Daudz ko ne. Ja jāsaka godīgi, es personiski tā arī nevaru saprast, vai “Latvijas Gāzes” “iterizēšana” bija tas valsts tautsaimniecības uzplaukumam labākais variants, un kas būtu noticis, ja dotu brīvāku vaļu frančiem vai norvēģiem, kuri, visticamāk, tomēr piekāpās, jo saprata mājienus. Par “Kuģniecību” – tur gan ir diezgan skaidrs, ka tika izdarīts viss, lai šo kompāniju savāktu tādā veidā, lai pilnīgi izslēgtu godīgu cīņu, kas, iespējams, dotu valstij vairāk naudas un uzņēmumam labākus saimniekus.

Līdz “Latvenergo”, kā zināms, netika. Lai gan ļoti centās. Pat mēģinot veikt gājienu ar zirdziņu, apvienojot to ar “Eesti Energia”, lai vēlāk apvienoto kompāniju reģistrētu Holandē, kur vairs Latvijas privatizācijas likumdošanas roka nesniegtos.

Bet kā tad īsti bija ar to korupciju? Lielu korupcijas skandālu ar tiesiskām sekām tā arī nav bijis, ja neskaita nabaga Didzi Azandu, kura iekrišana (dažādo dīvaino stāstu par starpniekošanu naudas nodošanā dēļ) sabiedrībai palikusi atmiņā vairāk kā komiska epizode, lai gan tas, protams, nemazina šī cilvēka personisko traģēdiju, pavadot zināmu dzīves posmu aiz restotiem logiem.

Galu galā nesmukuma deķis, kas pavērās pēc Ilonas Skadiņas slepkavības, atstāja sabiedrībā brīvu vaļu dažādām pārdomām – ja vienai darbiniecei “gadījās iekrāt” tādas summas, grūti noticēt, ka tas bija viens vienīgs izņēmums. Vai vismaz – ka neviens kolēģis nezināja un nepiesedza klusējot.

Nobeigumā vēl jau jāpiemin viena ārkārtīgi būtiska nianse, kas gan nesaistās ar caurspīdīgumu, bet saplosīja jau tā trauslo LPA publisko tēlu lupatās. 1997.gada Āzijas krīze un 1998.gada Krievijas krīze, kuru dēļ investori pameta jaunattīstības fondu tirgus. Tas notika brīdī, kad Latvijā tikko ar publiskajiem piedāvājumiem par sertifikātiem bija radīts vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku liels mazo akcionāru slānis. Un neviens neiestāstīs tantiņai, kas savus sertifikātus ieguldīja privatizēto uzņēmumu akcijās, ka ne jau pašmāju valstsvīri ir vainīgi pie tās stagnācijas, kas no 1998.gada pavasara līdz pērnā gada rudenim sekoja Rīgas biržā. Tantei ir skaidrs: “Naglis man izkrāpa sertifikātus”.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form