Veikt dažādus ziemas saulgriežu rituālus, piemēram, karināt kaut kādus ķiņķēziņus publiskai apskatei daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā, klausīties visiem zināmās dežūrdziesmas radio, skatīties dežūrfilmas TV, dāvināt dežūrkalendārus nākamajam gadam un dežūrskūšanasputas attālākam vīriešu kārtas radiniekam, sajust dežūrpārdomas dežūrpārdomu laikā, novēlēt dežūrmieru virs dežūrzemes un dežūrlabu dežūrprātu dežūrcilvēkiem, kuri jau janvāra pirmajā nedēļā atkal būs tie paši vājie, gļēvie, zemiskie, mantkārīgie, aprobežotie cilvēki, kurus tu tik ļoti neieredzi, jo atpazīsti viņos sevi pašu. Tā gan.
Vispārinot tikko uzrakstīto, nākas kārtējo reizi secināt, ka pastāv divas pieejas, ja vēlamies izvērtēt akla rituāla nozīmi laikmetā, kurā ikdienai vairs ar rituālu nav nekāda sakara (šobrīd netiek domāti tie, kurus dēvē par “patērētāju sabiedrības rituāliem”).
Vieni teiks: rituāls ir truluma un mietpilsonības paraugs, jo puķi mīļotajai var uzdāvināt ne tikai 8.martā, vai 14.februāri, pārdomu un piedošanas laiks nav precīzi jānodefinē starp 24. un 31.decembri, utt.
Otri teiks: rituāls ir organiski nepieciešams civilizācijas pastāvēšanai, jo ilgtermiņā noteikti atmaksāsies tas, ka jaunāka paaudze no vecākas paaudzes pārņem ierašu noteiktos datumos karināt eņģelīšus, saplūkt māmiņai pirmos sniegpulksteņus, utt.
Visbūtiskākais šajā stāstiņā ir tas, ka pretstatā viņas tētim, manai meitai nav to priekšzināšanu, kas rada veselu pārdomu virkni par kontekstu Ķīnā ražotam salmu eņģelītim – pirktam lielveikalā, grūstoties pie mirguļu nodaļas starp citiem ātrā rituāla nokārtotājiem. Viņai vienkārši ir prieks par to, ko viņa redz. Nu re – tieši šī iemesla dēļ tas eņģelītis tur karājas.