Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas masu mediji atkal saspringa Peimaņa slepkavības izmeklēšanai. Saeimas deputāti pasacīja priekšā, ka tiek novilcināta slepkavības izmeklēšana un netiekot izsludināta aizdomās turamo – Mihaila Saifuļina un Igora Ivanova meklēšana. LNT “Nedēļa” dod mājienus – tas tāpēc, ka ar Saifuļinu esot saistīti “cienījami cilvēki no politekonomiskās elites”. Tāpēc pat esot tikuši sisti aizturētie slepkavības izpildītāji, lai šie mainītu liecības. Kas tad ir Saifuļins?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Uzņēmējs Mihails Saifuļins būtu mierīgi dzīvojis un par viņa eksistenci plašāka Latvijas sabiedrība nemaz nenojaustu, tāpat kā par daudziem luksusauto īpašniekiem, kas vēl šodien pārvietojas cauri Rīgai melnu stiklu drošajā aizsegā. Ja vien ne 1996.gada asiņainie notikumi...

Igoru Condu nošāva tepat Latvijā. Savukārt Valeriju Ļihačovu, uzrādot it kā FSB darbinieku apliecības, aizturēja “Šeremetjevo” lidostā. Pēc kāda laiciņa viņa līķi atrada pie kādas Piemaskavas upītes. Conda kopā ar Saifuļina firmu “Pattyranie & Co” cēla lielveikalu “Europe Center”, kas tagad pazīstams kā Rīgas pašpasludinātā vidusslāņa kulta iepirkšanās vieta “Mols”. Ļihačovs kopā ar Saifuļinu darbojās naftas tranzīta kompānijā “B.L.B. Korporācija”, kas uz to brīdi bija viens no trim Rīgas ostas naftas produktu tranzīta vaļiem (pārējie - “Lat-West-East” un “Man Tess”).

Tad par Saifuļinu ieinteresējās Latvijas prese. (Tiesībsargājošie orgāni interesējās jau agrāk.) Šķiet, ka ar Saifuļina pētīšanu nodarbojās visi, kam nebija slinkums – “Diena”, “Bizness & Baltija”, NIP, vakara avīzes... Lavents un Haritonovs jau sēdēja, Ļeskovs bija Krievijā, Čikovani - velns zina kur, tāpēc visiem šķita ārkārtīgi azartiski atšķetināt kādu jaunu pelēko impēriju. Un šai impērijai patiešām bija daudz īpašumu. Tāpēc skopā informācija medijos par Saifuļinu, kad tā uzvārds sāka figurēt Peimaņa slepkavības lietā, liek tikai kārtējo reizi nošausmināties par mediju īso atmiņu un novēlēt Domburam īstenot viņa senloloto sapni par deviņdesmito gadu mežonīgā kapitālisma enciklopēdijas sarakstīšanu.

Mihails Saifuļins nodarbojās ar metālu tirdzniecību no Krievijas metalurģiskajiem kombinātiem uz Eiropu. Šo tranzītu formāli nodrošināja firma “Pattyranie & Co”, kas piederēja uz pusēm Saifuļinam un zviedru uzņēmējam Karlam Juhanam Patiranijam. Vēlāk šā kompānija tika nosaukta par “Boksa Invest”. Tiesa gan, Zviedrijas nodokļu maksātāju reģistrs šai kompānijai uzrādīja pārāk niecīgu apgrozījumu, ja pieņemam, ka tā eksportēja nopietnas metāla kravas.

Banku biznesā Saifuļina ietekme bija “Sakaru bankā”, kurā akcionāri bija gan jau minētais zviedru uzņēmums, gan tādi Krievijas metalurģijas giganti kā “Noriļskij Nikeļ” un “Severonikeļ”. Naftas biznesā Saifuļins figurēja jau pieminētajā “B.L.B. Korporācijā”. Nekustamo īpašumu biznesā Saifuļins bija saistīts ar jau minēto lielveikalu Krasta ielā un projektu Ķīpsalā, kur kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti un izstāžu kompāniju “BT-1” tika būvēts visiem pazīstamais izstāžu centrs.

Visjancīgākais biznesa projekts bija apgaismes tehnikas rūpnīcas “Akta” privatizācija. Kāpēc šiem uzņēmējiem bija ievajadzējies nelielu nīkulīgu rūpnīciņu Zasulaukā? Skaidru atbildi laikam zināja tikai viņi paši.

Bez tam, laikraksts Diena savulaik rakstīja arī par Saifuļina sakariem ar vienības partijas līderi Albertu Kaulu un, tagad plašāk kā kluba LaRocca saimnieku pazīstamo, Nikolaju Serotkinu.

1996. un 1997.gadā pēc mīklainajām slepkavībām gandrīz visas no minētajām biznesa struktūrām vai nu bankrotēja vai mainīja īpašniekus. Savukārt Saifuļina vārds uz vairākiem gadiem pazuda no preses slejām. Līdzīgi kā par citiem “bēguļotājiem” no deviņdesmito gadu biznesa elites – Ļeskovu, Čikovani – arī par Saifuļinu tika stāstītas baumas – te esot redzēts Zviedrijā, te Maskavā, te Rīgā.

Nobeigumā atgriezīsimies pie pamatjautājuma: Kas tad varētu būt tie, LNT reportiera Vaira Stašāna vārdiem runājot, “cienījamie cilvēki politekonomiskajās aprindās”, kuri liek sist aizturētos, lai tie savās liecībās nepieminētu Saifuļinu? Un vai tādi “cienījamie cilvēki” vispār ir? Neapšaubāmi, lai uzturētu tik plašu rūpalu loku, bija jābūt labās attiecībās ar “šīs zemes varenajiem”. Lai strādātu ostā, bija jājūt politiskā konjunktūra šajā biznesā. Lai celtu tirdzniecības centrus, bija jābūt labās attiecības ar tā brīža Rīgas domes saimniekiem. Lai pārņemtu varu “Sakaru bankā”, bija jāveic darījumi ar “Latvijas Pastu”, kas bija partneris “Sakaru bankā” no Latvijas valsts puses. Arī kopīgs bizness ar “BT-1” nozīmēja labas attiecības ar varu, jo Viesturs Tīle ir uzņēmējs, kas daudz ko panāk gatavu.

Tiesa gan, versijā, ko izvirzīja “LNT Nedēļa” šie politekonomiskās elites pārstāvji tiek diezgan nepārprotami skatīti spirta biznesa kontekstā. Tiek minēts, ka Peimaņa lietas izmeklēšanā noskaidrots – tā saistīta ar Arņa Šķestera slepkavību un Māra Millera slepkavības mēģinājumu.

Pagājušajā vasarā, runājot par kontrabandu ar kādu atbildīgā amatā esošu muitas darbinieku, šā raksta autoram tika norādīts, ka pašlaik spirta kontrabandu Latvijā kontrolējot biznesā pazīstamas personas, par kurām pēdējā laikā netiek publiski runāts. Šāds apzīmējums jau nu ļoti piedienētu Saifuļina raksturojumam. Taču nevar jau izslēgt, ka pašreizējie mājieni medijos ir jauna kompromatu kara uvertīra, un drīz virkne šīs zemes varenu tiks ieskaitīti “kontrabandas piesedzējos”, analogi kā pirms tam tika ieskaitīti “pedofīlos” vai “brālībā”.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form