Kas vieno vidējo praideri un vidējo homofobu? Garlaicība. Tie nespēj tikt galā ar pārāk sīkmanīgo laikmetu, kurā nav vietas lielām kaislībām, pāreksistenciāliem principiem, cildeniem varoņdarbiem. Tad viņi praido un anti-praido, lai attaisnotu cilvēku sugai piešķirtās kognitīvās spējas un sajustos palauzījuši galvu par kaut ko “konceptuālu un nozīmīgu”. Man šķiet, ka viņi tādējādi iznieko laiku un nervus, ko varēja iztērēt kam prātīgākam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viņiem abiem – vidējam praiderim un vidējam homofobam – ne visai patīk rutīna un pelēkā ikdiena, nepatīk, ka katru brīdi jāuzņemas atbildība par visu to sīkpilsonisko, no kā konkrētajā laikā un telpā nevar izvairīties – par kavēšanos sastrēguma dēļ, par kašķīgu īsziņu no sievas/vīra (gejdrauga/lesbdraudzenes), par zaglīgo valdību, par korumpētiem policistiem, par aizdambēto kanalizāciju, par alkoholiķiem santehniķiem no namu pārvaldes, kas nemāk šo aizdambējumu novērst, par komunālajiem rēķiniem, par ceļa satiksmes pārkāpuma protokolu, par slimo mammu, kurai jāpiezvana, par vectēvu pansionātā un neliešiem sanitāriem, kas to neaprūpē, par to, ka pagājušajās vēlēšanās atkal iznāca nobalsot par nepareizajiem, par kretīnu, kurš no priekšā braucošās automašīnas izmeta tukšu pudeli, par stulbiem komentiem interneta portālos, par psihopātu priekšnieku, par blēdīgo darījumu partneri, par nespēju sadalīt laiku tam, lai tiktu uz iemīļoto koncertu / izstādi / TV pārraidi / iemīļotās grāmatas palasīšanu, par to, ka turpina skatīties realitātes šovus, lai gan pats sevi par to nosoda, par to, ka klasesbiedrs miljonāru sarakstā, bet pašam algas pielikums nav bijis jau piekto gadu, par to, ka krievi nebrauc uz roģinu / labusu titulnācija apspiež mazākumtautības, par to, ka tik daudziem stulbeņiem patīk Latvijas Radio 2 / par to, ka tik daudziem snobiem nepatīk Latvijas Radio 2, par to, ka “Maximā” pārdod vecus salātus, par to, ka vairākums autovadītāju brauc kā auni...

Homofobs tad pieņem traģisku eksistenciālas dabas lēmumu. Viņš negrib kļūt par nožēlojamu postmodernu ļumīgu ļerpatu, bezprincipu liberāli, kas ar to visu samierinās, un dzīvo pēc apmēram tik bezatbildīga moto kā “Es neļauju bojāt savus nervus procesiem un parādībām, kuras nespēju ietekmēt”. Homofobs dodas cīņā. Provocē uz kašķi. Demonstrē varonību. Metas uz ambrazūras. Uzlec uz Rosinantes un mēģina apturēt vējdzirnavas. Parāda, ka nav nekāds zobratiņš, kas visu mūžu tā arī griezīsies milzu sīkmanības mašīnā. Nebūt nē! Viņam sāp tas, ka pederasti mūsu bērnus padarīs par deģenerātiem!

Ar praideri ir līdzīgi. Viņa argumentācijas listē, protams, nav pretenziju pret liberālismu un toleranci – tieši pretēji, šos jēdzienus viņš valkā ne retāk kā Oļiniete Dieva vārdu. Taču motivācija sacelties ir tā pati – garlaicība. Apvilkt sievišķīgas drēbes un mesties uz ambrazūras – tas taču ir daudz cildenāk nekā dzīvot parastu sīkmanīgu dzīvi, kurā savas seksuālās orientācijas manifestēšanai nav ierādīta necik galvenā loma.

Nu jā, tā var iegūt asas izjūtas. Un priecāties par to, ka šajā postmodernās bezatbildības laikmetā tu esi īsts vīrs ar savu dzelzs pārliecību.

Un, pasarg, Dievs, ja kāds mēģinās tev kautrīgi norādīt, ka tava pārliecība ir tikai viena no neskaitāmajām mākslīgi konstruētajām ilūzijām, vai, pat vēl ciniskāk un ne tik kautrīgi – tev norādīs, ka tādējādi (praideru gadījumā) tu vienkārši vēlies izcelties ar lētu popularitāti, paskraidot izkrāsojies pa Doma laukumu praidā, vai (homofobu gadījumā) - nespēdams tikt galā ar sava stulbuma un slinkuma radītām problēmām, tu atrodi ārējo ienaidnieku – okupantus, žīdus, pederastus, Briseli, Bušu, Sorosu...

Ja kāds tev tā pateiks, ja kāds tā aizvainos tavu principiālo cīņu par augstajiem principiem, tad tu viņu momentā nodēvēsi par stulbo, iesīkstējušo homofobu, kura dēļ tu visu mūžu esi juties diskriminēts un pārdiskriminēts, vai izvirtušo intelbeņķi, pediņu aizstāvi, kuru dēļ arī viss ir tik slikti (Vajadzīgo pasvītrot.) Remarks piebilstu, ka vēl viss ir tik slikti arī velosipēdistu dēļ.

Piektais gads, Tīreļpurvs, Bermontiāde, Baigais gads, holokausts, Afganistāna, Atmoda – tas viss ir sen beidzies. Dvīņu torņi un Šarmelšeiha pagaidām ir tālu. Vidējais rietumu civilizācijas pārstāvis, ja vien viņš nav ekstrēmi talantīgs kā Larss fon Trīrs, ekstrēmi bagāts kā Ričards Brensons, ekstrēmi gudrs kā Umberto Eko (kurš, starp citu, savā esejā par fašismu mūsdienu ideālo politkorektumu dēvē par vienu no fašisma formām, kas lielā mērā sasaucas ar šī raksta tematiku) vai ekstrēmi nabags kā Latvijas pensionārs/medmāsa./policists, mirst nost aiz garlaicības.

Pat rakstniekiem vairs nav par ko rakstīt, jo patiesas ciešanas un globālas kaislības nav pieredzētas gadu desmitiem. Velbekam, Palanjukam, Beigbederam, Bankovskim un veselai plejādei citu nākas izzīst no pirksta visneiedomājamākās bērnības traumas ar pedofīliem, narkomānijas pieredzes un tamlīdzīgas motivācijas, lai tikai galvenais varonis nonāktu līdz slepkavībai vai kādai kaut cik nopietni ņemamai traģēdijai.

Bet, ja nu nevajag traģēdiju? Ja nu mēs saliktu svaru kausos, kas ir labāk – veltīt laiku tam, lai izlasītu kādu labu grāmatu, vai veltīt laiku tam, lai uzbudinātos kādā protesta gājienā Vecrīgā?

Mūsu portāla redakcijas telpās kopš pagājušās nedēļas vidus piestiprināts pie sienas liels uzraksts “SODOMĪTI – MŪSU MAIZĪTE”. Katru reizi, kad ejam tam garām, plati nosmaidām. Tā mēs ar krietnu skumjas ironijas devu paši sev atgādinām, ka visa pēdējās pusotras nedēļas jezga mūs interesē tikai vienā kontekstā: proti, “praida rakstu” sērijas dēļ pamatīgi cēlās portāla apmeklējums, palielinājās eksponēto reklāmas laukumu skaits, un attiecīgi mūsu biznesam veicās vēl labāk. Būšu skarbs, diemžēl uz auditorijas stulbuma rēķina. Ja kādu pašlaik aizvainoju, droši varat turpmāk šo portālu vairs neapmeklēt!

Lai nesanāk kā žurnālistam Lato Lapsam, kuru pagājušonedēļ lamāja par to, ka visus nokritizējis, bet nav skaidri paudis savu nostāju, vēl pavisam īss nobeigums.

Kāda “Delfi” lasītāja atsauksmēs uztraucās, ko teikt savai trīsgadīgajai meitai, kas, televizoru saskatījusies, prasa, kas tie tādi geji. Man arī ir trīsgadīga meita. Ja viņa man uzdotu šādu jautājumu, es atbildētu, ka tie ir “onkuļi, kas dzīvo kopā ar citiem onkuļiem tāpat kā mēs ar mammu, bet tā darīt ir slikti”. Tāpat man uz šādu jautājumu bērnībā atbildēja mana māte. Tāpat simtiem gadu saviem bērniem, tikai lietojot citu leksiku, ir atbildējuši mani senči un senču senči. Un ar to šī tēma, ticiet man, vienmēr ir arī bijusi izsmelta. Bez praidiem un bez jēlību pilniem eksaltētiem aicinājumiem glābt nācijas morāli.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form