Homofobs tad pieņem traģisku eksistenciālas dabas lēmumu. Viņš negrib kļūt par nožēlojamu postmodernu ļumīgu ļerpatu, bezprincipu liberāli, kas ar to visu samierinās, un dzīvo pēc apmēram tik bezatbildīga moto kā “Es neļauju bojāt savus nervus procesiem un parādībām, kuras nespēju ietekmēt”. Homofobs dodas cīņā. Provocē uz kašķi. Demonstrē varonību. Metas uz ambrazūras. Uzlec uz Rosinantes un mēģina apturēt vējdzirnavas. Parāda, ka nav nekāds zobratiņš, kas visu mūžu tā arī griezīsies milzu sīkmanības mašīnā. Nebūt nē! Viņam sāp tas, ka pederasti mūsu bērnus padarīs par deģenerātiem!
Ar praideri ir līdzīgi. Viņa argumentācijas listē, protams, nav pretenziju pret liberālismu un toleranci – tieši pretēji, šos jēdzienus viņš valkā ne retāk kā Oļiniete Dieva vārdu. Taču motivācija sacelties ir tā pati – garlaicība. Apvilkt sievišķīgas drēbes un mesties uz ambrazūras – tas taču ir daudz cildenāk nekā dzīvot parastu sīkmanīgu dzīvi, kurā savas seksuālās orientācijas manifestēšanai nav ierādīta necik galvenā loma.
Nu jā, tā var iegūt asas izjūtas. Un priecāties par to, ka šajā postmodernās bezatbildības laikmetā tu esi īsts vīrs ar savu dzelzs pārliecību.
Un, pasarg, Dievs, ja kāds mēģinās tev kautrīgi norādīt, ka tava pārliecība ir tikai viena no neskaitāmajām mākslīgi konstruētajām ilūzijām, vai, pat vēl ciniskāk un ne tik kautrīgi – tev norādīs, ka tādējādi (praideru gadījumā) tu vienkārši vēlies izcelties ar lētu popularitāti, paskraidot izkrāsojies pa Doma laukumu praidā, vai (homofobu gadījumā) - nespēdams tikt galā ar sava stulbuma un slinkuma radītām problēmām, tu atrodi ārējo ienaidnieku – okupantus, žīdus, pederastus, Briseli, Bušu, Sorosu...
Ja kāds tev tā pateiks, ja kāds tā aizvainos tavu principiālo cīņu par augstajiem principiem, tad tu viņu momentā nodēvēsi par stulbo, iesīkstējušo homofobu, kura dēļ tu visu mūžu esi juties diskriminēts un pārdiskriminēts, vai izvirtušo intelbeņķi, pediņu aizstāvi, kuru dēļ arī viss ir tik slikti (Vajadzīgo pasvītrot.) Remarks piebilstu, ka vēl viss ir tik slikti arī velosipēdistu dēļ.
Piektais gads, Tīreļpurvs, Bermontiāde, Baigais gads, holokausts, Afganistāna, Atmoda – tas viss ir sen beidzies. Dvīņu torņi un Šarmelšeiha pagaidām ir tālu. Vidējais rietumu civilizācijas pārstāvis, ja vien viņš nav ekstrēmi talantīgs kā Larss fon Trīrs, ekstrēmi bagāts kā Ričards Brensons, ekstrēmi gudrs kā Umberto Eko (kurš, starp citu, savā esejā par fašismu mūsdienu ideālo politkorektumu dēvē par vienu no fašisma formām, kas lielā mērā sasaucas ar šī raksta tematiku) vai ekstrēmi nabags kā Latvijas pensionārs/medmāsa./policists, mirst nost aiz garlaicības.
Pat rakstniekiem vairs nav par ko rakstīt, jo patiesas ciešanas un globālas kaislības nav pieredzētas gadu desmitiem. Velbekam, Palanjukam, Beigbederam, Bankovskim un veselai plejādei citu nākas izzīst no pirksta visneiedomājamākās bērnības traumas ar pedofīliem, narkomānijas pieredzes un tamlīdzīgas motivācijas, lai tikai galvenais varonis nonāktu līdz slepkavībai vai kādai kaut cik nopietni ņemamai traģēdijai.
Bet, ja nu nevajag traģēdiju? Ja nu mēs saliktu svaru kausos, kas ir labāk – veltīt laiku tam, lai izlasītu kādu labu grāmatu, vai veltīt laiku tam, lai uzbudinātos kādā protesta gājienā Vecrīgā?
Mūsu portāla redakcijas telpās kopš pagājušās nedēļas vidus piestiprināts pie sienas liels uzraksts “SODOMĪTI – MŪSU MAIZĪTE”. Katru reizi, kad ejam tam garām, plati nosmaidām. Tā mēs ar krietnu skumjas ironijas devu paši sev atgādinām, ka visa pēdējās pusotras nedēļas jezga mūs interesē tikai vienā kontekstā: proti, “praida rakstu” sērijas dēļ pamatīgi cēlās portāla apmeklējums, palielinājās eksponēto reklāmas laukumu skaits, un attiecīgi mūsu biznesam veicās vēl labāk. Būšu skarbs, diemžēl uz auditorijas stulbuma rēķina. Ja kādu pašlaik aizvainoju, droši varat turpmāk šo portālu vairs neapmeklēt!
Lai nesanāk kā žurnālistam Lato Lapsam, kuru pagājušonedēļ lamāja par to, ka visus nokritizējis, bet nav skaidri paudis savu nostāju, vēl pavisam īss nobeigums.
Kāda “Delfi” lasītāja atsauksmēs uztraucās, ko teikt savai trīsgadīgajai meitai, kas, televizoru saskatījusies, prasa, kas tie tādi geji. Man arī ir trīsgadīga meita. Ja viņa man uzdotu šādu jautājumu, es atbildētu, ka tie ir “onkuļi, kas dzīvo kopā ar citiem onkuļiem tāpat kā mēs ar mammu, bet tā darīt ir slikti”. Tāpat man uz šādu jautājumu bērnībā atbildēja mana māte. Tāpat simtiem gadu saviem bērniem, tikai lietojot citu leksiku, ir atbildējuši mani senči un senču senči. Un ar to šī tēma, ticiet man, vienmēr ir arī bijusi izsmelta. Bez praidiem un bez jēlību pilniem eksaltētiem aicinājumiem glābt nācijas morāli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
