Tālāk rakstā minēts: “18.gadsimtā celta piecstāvu noliktava 40 gadus stāvējusi tukša, pārvēršoties par graustu. Tāpēc aģentūra nolēmusi namu restaurēt, ieguldot remontā 310 000 latu un nodot to bērnu kultūras centra izveidošanai. Kā pastāstīja VNĪA ģenerāldirektors Jānis Motte, pasākums uzskatāms par labdarības akciju, domājot par jauno paaudzi.”
Nomas līgums noslēgts uz 20 gadiem, nomas maksa noteikta zemāka par tirgus cenu. Lai gan aģentūrai piedāvāts ēku pārdot vai nodot komercstruktūrām, J.Motte sacīja, ka priekšroka dota bērnu centra ierīkošanai.”
Jāatgādina, ka 1999.gada ziemā sākās notikumi, kuru dēļ amatus zaudēja bijusī VNĪA vadība – proti, mediji ziņoja par vairākiem gadījumiem, kad VNĪA bija piešķīrusi dzīvokļus cilvēkiem, kam tie nepienācās, iznomājusi ēkas toreizējās vadības biznesa partneriem, utml. Krimināllieta tiek skatīta vēl pašlaik.
Drīz kopš šiem notikumiem būs pagājuši apaļi pieci gadi. Nekas publiski par bērnu kultūras centra aktivitātēm Vecrīgā nav dzirdēts. “Delfi Versijas” noskaidroja, ka šāds klusums nav bez pamata – paziņojums par VNĪA labdarības akciju izrādījās vien tāds krīzes menedžmenta izgājiens bez reālām sekām.
Papētot VNĪA lietvedības arhīva materiālus, noskaidrojās, ka bērnu kultūras atbalstīšanas entuziaste māksliniece Ināra Liepa jau pirms 1999.gada ilgstoši bija centusies Aldaru ielas 10 māju izveidot par kaut ko bērniem noderīgu – sākotnēji SIA “Rīdze”, pēc tam pašvaldības SIA “Paija – 1”, visbeidzot s/o “Bērnu kultūras atbalsta fonds” veidā.
Līdz pat 1999.gada sākumam nekādu īpašu labvēlību Liepa no VNĪA un tās priekšteča Valsts īpašumu fonda nebija sagaidījusi – Aldaru 10 lieta sastāv praktiski tikai no sarakstes par nomas maksas parādiem. VNĪA kļūst negaidīti atsaucīga 1999.gada sākumā, kad, kā jau minēts, rodas nepieciešamība pēc krīzes menedžmenta. 5.martā Motte nosūta Fondam garantijas vēstuli, ka “pēc remonta, ko veic VNĪA par saviem līdzekļiem, augšējo stāvu nomnieks būs Latvijas Bērnu kultūras atbalsta fonds”. 10.martā top “Dienas” rakstā minētais nomas līgums uz 20 gadiem par nomas maksu 1,35 lati par kvadrātmetru, kas Vecrīgas apstākļos patiesi uzskatāms par reālām rūpēm par bērnu kultūru. Maijā tiek rīkots konkurss par ēkas renovāciju, kurā izraugās firmu “Arka AH”...
Nākotnes aina tiek zīmēta jauka. Dokumenti liecina, ka pēc renovācijas ēkas 1.stāvā būs kūku kafejnīca bērniem “Sala”, 2.stāvā mākslas galerija bērniem, 3.stāvā Leļļu un rotaļlietu muzejs, 4.stāvā UNICEF Latvijas birojs... Ja šis projekts būtu realizēts, prestižā vietā Vecrīgas centrā atrastos ēka, kas patiesi kalpotu bērnu vajadzībām.
Situācija radikāli mainās jau pēc trim mēnešiem – VNĪA konstatē, ka Fonds joprojām nav kārtīgs nomas maksātājs (kāds tas un tā priekšteči, starp citu, nebija jau četrus gadus), un nolemj, ka tādam neuzticamam partnerim nekāda labdarība nepienākas. Tiek pieņemts VNĪA lēmums par būvdarbu pārtraukšanu. Taču arī šis lēmums, kas VNĪA budžetā ietaupa vairāk nekā 300 tūkstošus latu, kuri būtu tikuši Aldaru ielas 10 renovācijai, nespēj glābt Mottes krēslu. Septembra vidū par VNĪA šefu kļūst Kalvis Bricis, un jau 23.spetembrī VNĪA Līgumu komisija nolemj iesniegt tiesā prasību par nomas maksas piedzīšanu no Fonda un ierosināt izskatīt lēmumu par objekta iekļaušanu atsavināmo sarakstā.
2000.gada 11.maijā izsolē māju Aldaru ielā 10 nopērk SIA “MID Baltic Realty” par 118 tūkstošiem latu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
