Latvijas Republikas Satversmes 100.pants: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”
Pagājušajā ceturtdienā Stokholmas apgabaltiesa piespriedusi pazīstamā Zviedrijas laikraksta “Aftonbladet” interneta versijas atbildīgajam redaktoram nosacītu cietumsodu un naudas sodu par lasītāju diskusijās minētām nacionālās minoritātes aizskarošajām piezīmēm. Paziņojot, ka tiesas spriedums ir “sitiens brīvu cilvēku brīvām debatēm internetā”, “Aftonbladet” slēdza savu diskusiju lapu tūliņ pēc sprieduma nolasīšanas. Par to sestdien ziņoja “Neatkarīgā Rīta avīze”, vienlaikus norādot, ka Latvijā “internetā valda nesodāmības eiforija”. Tālāk sekos pārdomas, vai DELFI (“TvNet”, “Apollo”, “diena.lv”, ...) drīzumā piemeklēs “Aftonbladet” liktenis.

Vēl pirms gada vai pusotra Latvijas interneta mediju vidē, iespējams, nebija īstas skaidrības par to, kam viņi tādi vajadzīgi un, ja var runāt par jelkādu satura politiku, tā tika veidota pēc principa – ja reiz cilvēkiem ir datori, tad nu viņi varēs sekot līdzi informācijas plūsmai arī tā. Pērnā gada straujā attīstība visu salika pa plauktiņiem – domāju, ka nu mūsu niša ir publiskās diskusijas tradīcijas izveidošana, kopšana un attīstīšana.

Ar publiskās diskusijas tradīciju jāsaprot interneta mediju piedāvātā interaktivitāte, proti, iespēja plašai sabiedrībai bez īpašiem šķēršļiem reaģēt uz jaunumiem valsts pārvaldei būtiskos jautājumos, tendencēm tautsaimniecībā, notikumiem šovbiznesā un kultūras jomā, kā arī vēl citiem neskaitāmiem tematiem.

Manuprāt, minētās diskusiju tradīcijas dēļ mēs – interneta portāli - esam pašlaik visdinamiskāk augošie mediji Latvijā. Būtībā informācijas plūsma mums un drukātajos medijos ir viena un tā pati, taču sabiedrība izvēlas lasīt mūs, tādēļ, ka šeit viņiem ir iespējams izteikties, skaidroties, uzklausīt, tikt pārliecinātam par vairākuma domu pareizību, vai tieši otrādi – kliedēt vairākuma maldus un stereotipus.

Ciniskajiem sociologiem un politologiem vienmēr paticis vērtēt, cik grūti Latvijā izveidot pilsonisku sabiedrību, kas uzraudzīs ievēlēto varu, jo cilvēkiem netiekot piedāvātas iespējas apspriest valsts pārvaldes jautājumus, iesaistīties dialogā ar varas pārstāvjiem. Re, kur ir tās iespējas! Internets tās sniedz galvu reibinošā apjomā.

Tagad iedomājaties, vai šī straujā interneta diskusiju popularitāte būtu iespējama, ja mēs radītu dažādus šķēršļus un ierobežojumus saviem lasītājiem, pirms tiem tikt pie iespējas diskutēt? Jā – mēs varētu likt reģistrēties, norādīt lasītāju interneta protokola adreses, veikt citus preventīvus pasākumus, padarot sarežģītāku iespēju paust viedokļus interneta portālos.

Uzdrošinos prognozēt, ka tai brīdī mēs teju pilnībā zaudētu to statusu, ko pašlaik esam ieguvuši. Kāpēc lasīt ziņas portālā, ja tās var izlasīt ziņu aģentūrās, laikrakstos, dzirdēt radio, redzēt TV? Kam būtu vajadzīgi portāli, ja zudušas auditorijas iespējas reaģēt uz ziņām – norādīt uz kļūdainu informāciju, sniegt vērtējumu amatpersonu teiktajam, kliedēt citu lasītāju stereotipus, sniedzot autentiskākus faktus, pārliecināties par savu uzskatu neatbilstību vairākuma uzskatiem...

Protams, mēs varētu savākt izcilu profesionālu žurnālistu komandu un konkurēt ar tradicionālajiem medijiem informācijas kvalitātes ziņā, bet tas jau atgādina stāstu no “Tūkstoš un vienas nakts pasākām” par cilvēkiem, kas apdzīvo zemi, kura pilna ar derīgiem izrakteņiem, bet neprot tos izmantot. Agri vai vēlu uzrastos Sinbads, kas vestu viņus pie prāta.

Protams, tai pat laikā mēs esam ieinteresēti, lai šī virtuālā diskusija būtu konstruktīva un pieklājīga. Tāpēc DELFI kopš pērnā pavasara veikuši virkni pasākumu. Pirmkārt, esam radījuši “tautas forumu” “Ziepju kaste”, kurā cenzūras latiņa ir nedaudz zemāka, tādējādi, “atslogojot” nacionālo ziņu un komentāru rubriku konstruktīvākiem diskutētājiem.

Otrkārt, profilakses nolūkos atslēguši uz laiku pieeju tiem lietotājiem, kas bija īpaši rupji. Te noteikti jāatzīmē, ka atslēgtās IP adreses gaisināja stereotipu, ka rupjības internetā raksta tikai pusaudži – starp atslēgtajām adresēm gaidīto skolu datorklašu vietā bija pazīstamu banku, pašvaldību, radiostaciju, telekomunikāciju kompāniju serveri.

DELFI portālā pieejams paziņojums lasītājiem “Komentāri portālā”, kurā jebkurš lasītājs var iepazīties ar “spēles noteikumiem”, kādus mēs nosakām saviem lietotājiem: Nedrīkst aizskart personas godu un cieņu, aicināt uz rasu naidu, lietot rupjības... DELFI vairākas reizes dienā pārskata iesūtītos komentārus un izdzēš tos, kas, mūsuprāt, neatbilst prasībām, ko esam lūguši ievērot. Līdzīgi lasītāju atsauksmes administrē arī mūsu kolēģi citos portālos.

Arī pazīstamā portāla www.bbc.com pārstāvis, ar kuru man bija iespēja dalīties pieredzē pērnā gada nogalē, aprakstīja tādu pašu modeli. Liels bija mans prieks, uzzinot, ka BBC rīkojas tieši tāpat kā mēs – netiek prasītas nekādas lietotāju adrešu reģistrācijas vai tamlīdzīgas interaktivitātes dinamiku bremzējošas darbības – cenzēšana arī tur notiek tikai pēc tam, kad lietotājs jau ir iesūtījis savu atsauksmi.

Līdz šim es domāju: www.bbc.com prakse liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Nu “Aftonbladet” bēdīgā pieredze liek kļūt piesardzīgākam.

Neapšaubāmi – rupjās atsauksmes traucē konstruktīvām diskusijām interneta portālos. Rupjības traucē nopietniem un tolerantiem cilvēkiem apmainīties viedokļiem interneta portālos un tās var radīt potenciālos reklāmdevējos neizpratni par patieso portālu auditoriju. Ja nemaldos, Rūzvelts esot teicis: “Lieli prāti apspriež idejas, vidēji prāti – notikumus, bet mazi prāti – cilvēkus.” Tāpēc arī mēs – interneta mediji – visiem spēkiem rūpēsimies par to, lai diskusiju telpā nebūtu rupjības, godu un cieņu aizskarošas atsauksmes, aicinājumi uz vardarbību.

Tomēr, paredzot, ka “Aftonbladet” precedents kļūs par “iedvesmojošu” piemēru cimperlīgām Latvijas amatpersonām mēģināt izrēķināties ar “tautas balsi”, es izsaku cerību, ka, pirmkārt, amatpersonas pratīs atšķirt veselīgu kritiku, vai politiķos vīlušās sabiedrības emocijas no patiešām godu un cieņu aizskarošiem tekstiem.

Pirms dažām nedēļām DELFI portāls saņēma Valsts policijas Izziņas pārvaldes lūgumu sniegt ziņas par interneta protokola adresēm, no kurām saņemtas atsauksmes par Valsts kontroles darbību, jo “no Valsts kontroliera saņemts iesniegums un tiks izskatīts jautājums par krimināllietas ierosināšanu”.

Pielikumā bija pievienotas DELFI lasītāju atsauksmes, kas mudināja Valsts kontrolieri vērsties policijā, skanēja šādi:

“Černajs lej ūdeni uz tām dzirnavām, no kurām graudus iegūst citi! Vai tāds Valsts kontrolieris, kas palaiž muti, mums ir vajadzīgs?”

“To mutes palaidēju un izspiedēju Černajam pilns kantoris”

“Kāda jēga kad ir bijusi no Valsts Kontroles? Pilnīgi bezjēdzīgs un nevajadzīgs kantoris, ja tas strādā tādā stilā, kā līdz šim. Citādi tas varētu strādāt, ja tajā nestrādātu viszemākās proves speciālisti un tas nebūtu politikāņu kabatas “vaukšķis”.”

DELFI redakcija tajā dienā, kad šīs atsauksmes parādījās, neuzskatīja, ka tās pārkāpj mūsu komentāru rakstīšanas noteikumus, tāpēc tās netika izdzēstas. Tāpat DELFI neuzskata, ka, lemjot par krimināllietas ierosināšanu vai atteikšanu, noteicoši būtu zināt, kas ir vainīgais, jo Kriminālprocesa kodekss pieļauj ierosināt krimināllietu arī par faktu, ne tikai pret personu.

Tāpēc, atsaucoties uz Latvijas iedzīvotāju Satversmes 100.pantā garantētās tiesības uz brīvu uzskatu paušanu, pašlaik mēs policijai esam atbildējuši, ka ziņas nesniegsim. Skatīsimies, kas notiks tālāk.

Ja Raita Černaja godu aizskar tas, ka viņu vērtē kā “viszemākās proves speciālistu” un tāpēc jāvēršas policijā, tad tas rada bažas, ka sekos simtiem analogu iesniegumu, jo katrs asāks vārds internetā tiks traktēts kā krimināli sodāms pārdarījums. Un tā nu, pārdomājot, kad man būs jāiet “Aftonbladet” redaktora pēdās, es smīkņāju: Interesanti, ja nebūtu DELFI, vai valsts amatpersonas joprojām domātu, ka tauta tās bezgalīgi mīl un vēl viņām visu to labāko?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!