Līdz Saeimas vēlēšanām palicis pusgads. Ivars Godmanis “Delfi Versijās” pagājušajā nedēļā visai pamatoti runā par to, ka šodienas Latvijā trūkst veselīgas demokrātijas un pilsoniskuma, un tas var novest pie bēdīgām sekām. Viens no jēdzieniem, kas bieži atkārtojas Godmaņa rakstā ir mediji. Kā mediju pārstāvis, vēlos šo polemiku izvērst.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lai cik abstrakti tas neizklausītos, manuprāt, vietā ir parunāt par dažādiem pasaules redzējumiem. Godmanis ir eksaktu zinātņu pārstāvis. Viņš sabiedrību redz determinējamu ar procentiem, un tāpēc no viņa raksta izriet (nedaudz vulgarizēšu), ka risinājums mūsu sabiedrības problēmām būtu, ja tik un tik procentu iedzīvotāju būtu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju biedri. Tikmēr emocionālie iemesli, kāpēc sabiedrība atsakās veidot veselīgu pilsonību, Godmanim nešķiet pietiekami būtiski analizēšanai.

Man kā humanitāra pasaules redzējuma pārstāvim savukārt liekas, ka (atkal nedaudz vulgarizēšu) pēc “Jūrmalgeitas” vairs vispār nav iespējams bez smīna runāt par kaut kādu vēlamo sabiedrības procentuālo līdzdalību partijās un sabiedriskajās organizācijās, jo šajā valstī, citējot Vonnegūtu, viss ir “f...ked up beyond all recognation”.

Sabiedrības un varas elites attiecībām varētu piemērot līdzību ar pieviltu laulāto. Ja reiz tev izdevies iegūt neapstrīdamus pierādījumus par neuzticību, tad nākamajās reizēs tu jebkuras šaubas tulkosi par labu ļaunākajam. Kopš “Jūrmalgeitas” virtuves publiskošanas, politiskajai elitei jārēķinās, ka vēlētāji neticēs nevienam to vārdam.

Minēšu piemērus. Pagājušajā nedēļā, Pirmajai partijai un “Jaunajam Laikam” apmainoties ar savstarpējām “laipnībām”, medijos nonāca ziņas par to, ka ar JL saistītā Mārtiņa Grestes uzņēmumam tikusi JL pārraudzītās Ekonomikas ministrijas dalītā Eiropas fondu nauda, bet savukārt ar LPP saistītām pašvaldībām LPP pārraudzītās Satiksmes ministrijas autoceļu labošanas nauda.

Vēl pirms mēneša pilsoniskā sabiedrība šo informāciju uztvertu ar vieglu plecu paraustīšanu. Sak, gan jau tur viss ir godīgi, tikai konkurenti piesienas, lai pirmsvēlēšanu laikā izzīstu kompromatus.

Turpretī tagad ir citādi. Tagad neviens nedos ne pieci, ka kāds JL pietuvināts lietu bīdītājs nav ar Gresti pa telefonu runājis apmēram tā “tur, bļā, tam vislielākajam kretīnam, bļā, piķis netiks, jo to dosim tev par ziedojumu partijas kasē”. Tāpat neviens nevarēs nopurināt aizdomas, ka Jēkabpils mēram Salcēvičam kāds cits milušs pa telefonu ir teicis apmēram tā “tur, bļā, tam vislielākajam kretīnam no tās un tās pašvaldības, bļā, piķis netiks, jo dosim to tev par to, ka laikus praties pieslieties baķkam Šleseram, bļā”.

Kāda var būt runa par pilsonisko sabiedrību, ja vēlētājam un nodokļu maksātājam, kam šo sabiedrību būtu teorētiski jāveido, jau sen vairs nav, par ko vēlēt? Ja vienīgā reakcija, ieraugot kārtējo varas struktūru lēmumu, ir hrestomātiskā Staņislavska frāze “Neticu!” Mans mērķis, rakstot šīs rindas, nav tikt ierindotam absolūtu nihilistu listē, un, protams, ka subjektīvisma deva ir apzināti sabiezināta. Neuzticība starp sabiedrību un varu ir mijiedarbīga, un tieši tikpat lielu kritikas devu kā politiskajiem spēkiem var veltīt vaimanātājiem interneta diskusijās, kuri tā vietā, lai savu enerģiju veltītu rūpēm par savas ģimenes labklājību, līdz bezjēgai maļ par to, kā viņi ienīst šo zaglīgo valsti un lepojas, ka nemaksā tai nodokļus.

Taču es nevēlos arī pieņemt medijos pēdējā desmitgadē tik populāro uzskatu, ka no tā sauktajām labējām partijām jāizvēlas saudzējamais “mazākais ļaunums”, jo pretējā gadījumā vēlēšanās var uzvarēt vienas vai otras puses radikāļi. Protams, ka radikāļi ir bīstami. Man riebj šie bērnībā kariņu līdz galam neizspēlējušies puišeļi, kuri gūst orgasmu no iespējas kaut kur pamaršēt ar karogiem un lāpām, bet, ja viņiem nejaušības pēc būtu jāvada valsts, starp viņiem neatrastos neviena cilvēka, kam būtu mazākā nojēga par to, kas šībrīža inflācijas sakarā jādara ar obligāto rezervju normu komercbankām. Ne mazāk man riebj uz tankiem atbraukušo iekarotāju pēcteči, kas tagad, ciniski smīnot, līmē lapeles ar Brīvības pieminekli galvaskausu kaudzē. Abi ir pār vienu kārti metami.

Tomēr vēlreiz atkārtoju – lai kā Godmanim priekšvēlēšanu laikā to gribētos, nav iespējama nekāda veselīga “pilsoniska līdzdalība” ar sevi diskreditējušajām labējām partijām, kas piedalījās visās prihvatizācijās, trīs miljonu zagšanās, mottveidīgo dzīvokļu dalīšanās, kempmajeros, un joprojām ar vērienu turpina spļaut sejā brīvas konkurences un taisnīguma principiem, kruķījot jūraslīčus, jaunrīgas attīstības uzņēmumus un tamlīdzīgus projektus.

Vismaz “Delfi” sola, ka atlikušajos sešos mēnešos no sirds mēģinās darīt vienīgo, ko džentlmenis var esošajos apstākļos izvēlēties – būt pret visiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form