Pirmkārt, tas nozīmē, ka labklājības pieaugumu vairs nebauda tikai saujiņa zagļu un bezgožu, kā to gribētos domāt dažam labam, kas savu enerģiju velta nevis tam, lai meklētu apmaksātāku darbu, bet gaustos interneta forumos, ka, ja viņš, lūk, personiski nejūtotot valsts attīstību, tad tā esot tikai melīgas propagandas auglis.
Otrkārt, tas nozīmē, ka tie desmitiem tūkstošu padomju iedzīvotāju, kas par pašsaprotamu uzskatīja abonēt “Literatūru un mākslu”, “Karogu”, pirkt jaunākos dzejoļu krājumus, pašlaik izvēlas lielveikalu. Un tas ir loģiski – iespējams, ka “Literatūras un mākslas” lasīšana padomju cilvēkam aizpildīja to laiku, kuru “brīvajā pasaulē” normāli aizpildīja lielveikals.
Treškārt, noteikti jāpiezīmē, ka ir vēl viena būtiska atšķirība starp 1988. un 2005.gadu. Tie, kuriem naudas lielveikalam nav, neprotestē ar savākšanos Mežaparka estrādē, to protesta instruments ir biļete uz Īriju. Un arī tas parāda, ka padomju cilvēka vietā ir stājies kāds daudz racionālākus lēmumus pieņemošs.
Ceturtkārt, no abiem iepriekšējiem secinājumiem izriet jautājums, vai tas viss ir uz labu. Uz to gan es neriskētu pašlaik atbildēt.
Tādi Ziemassvētki valstī ar straujāko IKP pieaugumu Eiropā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
