Jo, raugi, iestudējuma galvenais varonis komisārs Sesks visu laiku kaļ plānus, kā sagūstīt Slinkuma maisu – to pašu mums labi zināmo būvmateriālu veikala "K-rauta" reklāmas tēlu. Līdz ar to nebūs melots, ja teikšu, ka "Atpūta lamatās" ir 50 minūšu reklāmas klips dzīvajā ēterā. Te arī sākas problēmas, jo, runājot reklāmas vārdiem, slinkums nav joks, slinkums ir nopietni. Un pilnīgi nopietns ir jautājums – vai reklāma var būt māksla un otrādi.
Pieņemsim to par pašsaprotamu, ka teātris ir māksla un teātra balvai izvirzītajām izrādēm būtu jābūt kaut kādam sakaram ar mākslu. Bet te pēkšņi uz augsto teātra balvu pretendē reklāma. Kaut kā tā nesmuki sanāk, jo mums taču visiem ir skaidrs, ka māksla – "tas ir labi", bet reklāma – "tas ir slikti". Vai arī - māksla liek mums domāt, bet laba reklāma ir tā, kas ļauj mums nedomāt, lai būtu vieglāk izvēlēties ko pirkt. Loģiski un skaisti.
Es būtu gatavs tam visam piekrist tikai ar vienu nosacījumu, ka ar vārdu "reklāma" mēs saprotam lielveikalu izpārdošanu kampaņas, prostatas ārstēšanas brīnumlīdzekļu, biksīšu ieliktnīšu, veļas pulveru utml. reklāmas, jo, piemēram, veļas pulveri savās reklāmās vislabāk mazgā tieši mūsu smadzenes. Saprotams, ka vairumam cilvēku reklāma asociējas ar minētajām nenormālajām parādībām, jo 90% no tā, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam, pieder pie šiem stulbuma džungļiem. Skumji, bet fakts.
Diemžēl vai par laimi mūsdienu reklāma ar to nebeidzas. Jo arī reklāma var būt skaista, gaumīga, provocējoša ,asprātīga, skandaloza un jutekliska - tāda, kas rauj rīkli pušu, kutina nervus, liek raudāt, un, starp citu, liek arī domāt. Tāpat kā ir "mākslas darbi", kas liek domāt tikai par vienu – kā tādu štruntu vispār varēja uztaisīt.
Un arī tie, kas taisa reklāmu un taisa mākslu ir ļoti tuvi savās izpausmēs. Gan vieni, gan otri radoši mokās, dzer nervu zāles, alu, šņabi, gudri runā, pārdzīvo neveiksmes un priecājas kā mazi bērni, ja tiek uzslavēti un novērtēti. Un kā vieniem tā otriem gadās ikdienišķā idiotisma izpausmes.
Protams, var jau teikt, ka reklāmas mērķis ir tikai viens – likt cilvēkiem pirkt pēc iespējas vairāk un par lielāku naudu, jo laba reklāma ir tā, kas veicina pārdošanas apjomu. Proti, reklāmai jāpelna nauda. Bet arī tie, kas taisa mākslu ļoti cer, ka teātra zāles būs pilnas, gleznas nonāks privātkolekcijās, grāmatas lasīs un cilvēki nāks un klausīsies mūziku. Un … atstās kasē naudu.
Taču, ja reklāmists vai mākslinieks ir godīgi pret sevi un cilvēkiem, kuriem viņi vēlas, ko teikt un rādīt, tad viņi nekad neko nedarīs tikai naudas dēļ, jo svarīgāks būs pats stāsts un nevis tukši veikalu plaukti vai pārpildītas halles. Bet, ja stāsts ir labs, cilvēki būs gatavi "balsot" par to arī ar savu maciņu. Ļoti vienkārša loģika. Kaut gan jāatzīst, ka arī par nekam nederīgiem stāstiem cilvēki ir gatavi maksāt, bet tas jau ir cits stāsts.
Par izrādi jeb reklāmu, jeb mākslu, jeb visu kopā. Manuprāt, "Atpūta lamatās" ir labs piemērs tam, kā reklāma pārvar kādu grūti pamanāmu robežu un kļūst par mākslas darbu. Vai arī tieši otrādi. Māksla pārtop reklāmā. Kā nu kuram labāk patīk. Galvenais, vai skatoties izrādi pa vidu starp zāli un skatītāju ir notikums. Un, kas par to ka, Slinkuma maiss ir "K-rauta" reklāmas tēls. Mani tas netraucē. Izrādes laikā man neviens nebāžas virsū ar paziņojumiem, ka šis ir ļoti labs urbis cīņai ar slinkumu, kurš noteikti jāpērk veikalā "K-rauta". Un, ja izrādi skatās cilvēks, kurš neko nezin nedz par kādu tur veikalu un tā reklāmām, viņam vispār nerodas jautājums, ko īsti viņš skatās -mākslas darbu vai reklāmu. Tāpat kā tūristam, kurš pirmo reizi ierauga Siksta kapellas gleznojumus, absolūti neinteresē, vai tas ir Mediči dzimtas pasūtījuma darbs vai nav. Viņam tā ir Mikelandželo talanta izpausme un notikums. Bet, paldies arī Mediči, jo, ja nebūtu viņa, iespējams, būtu savādāk un galīgi nemaz nav zināms vai labāk.
Un nav nekā slikta, ja arī viens būvmateriālu veikals veic pasūtījumu izrādei, neuzspiežot savus spēles noteikumus. Tas ir tikai apsveicami un pierāda, ka robežas starp mākslu, reklāmu un naudu ir tikai mūsu galvās un atkarīgas no tā, kas ir mūsu galvās.
P.S. Reiz kādā vakarā, braucot no Rīgas uz Liepāju, pie Saldus debesīs pamanīju varavīksni. Lielu un skaistu. Autobraucēji stājās ceļa malā, kāpā laukā priecājās un ar saviem digitālajiem aparātiem ņēmās bildēt šo dabas parādību, kuru, kā stāsta, Dievs savulaik devis cilvēkiem par zīmi, ka nekad vairs nesūtīs zemei plūdus. Man patika gan varavīksne, gan cilvēku patiesās emocijas. Vienīgi interesanti, ja varavīksne būtu nevis Dieva pirksts, bet gan kādas pazīstamas krāsu firmas logo projekcija debesīs vai seksuālo minoritāšu reklāmas kampaņa, vai arī tad mūsu prieks būtu tikpat neviltots? Tāds dīvains jautājums.