Valsts parāda līmenim ir tendence pieaugt, it īpaši krīzes periodos, tāpēc izaugsmes periodi ir jāizmanto, lai parāda slogu mazinātu. Latvija ir viena no valstīm ar salīdzinoši zemu valsts parādu, kas ir devis iespēju pārvarēt gan globālo finanšu krīzi 2008. gadā, gan plaši īstenot valsts atbalsta pasākumus pandēmijas laikā. Pašlaik vēl pāragri ķerties pie parāda mazināšanas, jo nav skaidras pandēmijas tālākās ekonomiskās sekas un priekšā ir vairāki izaicinoši gadi. Tomēr, redzot ekonomikas atkopšanos, parāda kāpināšana jāaptur, neļaujot pietuvoties 60% parāda līmenim.
ES valstu suverēno parādu krīzi pieredzējām jau 2008. gadā. Iemesls - Māstrihtas parāda griestu sistemātiska neievērošana vairākās ES valstīs. Pēc krīzes skarbās mācības tika ieviesti budžeta deficīta griesti un stingra budžeta deficīta saskaņošanas procedūra ar Eiropas Komisiju.
Šobrīd Covid-19 krīzes dēļ fiskālie ierobežojumi daļēji netiek piemēroti, bet tas neattiecas uz parāda griestiem, kur sarkanā līnija vēl joprojām ir 60% no IKP. Tomēr tas nenozīmē valdības visatļautību, veidojot budžetu pēc principa "gāzi grīdā". Katrai valstij ir pašai jāizvērtē, vai politiski ir iespējams un ekonomiski nepieciešams ievērot fiskālo disciplīnu. Fiskālās disciplīnas padomes mandāts - rekomendēt valdībai, kādā veidā rīkoties.
Vienkāršojot komplicēto valsts parāda ilgtspējas konceptu, varam teikt, ka valsts parādu varam uzskatīt par ilgtspējīgu, ja tā stabilizēšana ir ekonomiski un politiski realizējama, vienlaikus saglabājot ekonomikas potenciālo izaugsmi apmierinošā līmenī1.
Katras valsts valdība izvēlas tādu valsts parāda politiku, kas ir ne tikai ekonomiski pamatota, bet arī atbilst iekšzemes politiskajai situācijai. Bieži vien politiķi palielina budžeta deficītu, jo tas palīdz iegūt īslaicīgu vēlētāju atbalstu un saglabāt politisko stabilitāti, it īpaši priekšvēlēšanu periodos. Mēģinot uzturēt politisko popularitāti uz pieaugoša deficīta un parāda līmeņa rēķina, nākotnes paaudzēm tiek samazināta rīcības telpa gan attīstībai, gan jaunu ekonomikas satricinājumu mīkstināšanai.
Krīzes situācijā augsts valsts parāds ir problēma. Piemērām, 2008.gada krīzes laikā Grieķija, būdama Eirozonas dalībvalsts, nevarēja aizņemties finanšu tirgos, jo privātais sektors neuzticējās Grieķijas valdības spējai apkalpot parādu. Grieķija bija spiesta lūgt staptautisko institūciju atbalstu uz "drakoniskiem" nosacījumiem. Principā katra valsts ar augstu parādu var piedzīvot līdzīgas problēmas krīzes apstākļos. Tomēr politiķi biežāk rūpējas par īstermiņa riskiem un neuztraucas par nākotnes spēju apkalpot/atdot parādus.
Valsts parāda vadībā izšķiroša loma ir valsts starptautiskajai ekonomiskai un politiskai reputācijai, ko pazīstam kā kredītreitingu. Parasti neatkarīgās reitingu aģentūras analizē vairākus politiskus, sociālus un ekonomiskus aspektus, no kuriem vadoties, nosaka pašreizējo kredītreitingu un nākotnes perspektīvas. Atbildīga fiskālā politika, budžeta deficīta un valsts parāda apmērs lielā mērā nosaka valsts iespējas aizņemties uz izdevīgiem nosacījumiem.
Latvija pašlaik var izmantot labākās iespējas, pateicoties augstam kredītreitinga aģentūru novērtējumam, piemēram, aģentūra Moody's Latvijai piešķīrusi augstāko novērtējumu A3, aģentūra S&P Global A+, bet aģentūra Fitch Latviju ierindoja A-, kategorijā. Visas aģentūras vienoti uzskata, ka Latvijas nākotnes vērtējums ir stabils. Tas ir pozitīvs rezultāts vairāku gadu Latvijas atbildīgajai fiskālai politikai, kas arī ir rezultējies vēsturiski zemās valsts parāda apkalpošanas izmaksās. Tomēr labo fiskālo reputāciju var ātri sabojāt ar bezatbildīgiem lēmumiem un pārmērīgu budžeta deficītu.
Protams, globāli skatoties, visās valstīs situācija nav vienāda, var runāt gan par reģionālām īpatnībām, gan valstu vēsturisko globālo ietekmi.
Daļēji parādu līmeni nosaka valstu mentalitāte: ES Dienvidu valstis ir uzkrājušas lielākus parādus (Grieķija, Itālija, Kipra, Spānija, Francija), salīdzinot ar Ziemeļvalstīm (Dānija, Somija, Zviedrija, Igaunija, Nīderlande, Luksemburga). Piemēram, Igaunija 2008.gadā ne tikai pārvarēja krīzi ar pašu spēkiem, bet arī piedāvāja aizdevumu Latvijai (!). Arī tagad Igaunijai ir rekordzems valsts parāds (18% no IKP).
Bagātas valstis ar milzīgiem resursiem (piemēram, ASV) bauda tirgus uzticību, neskatoties uz ļoti augsto parāda līmeni, jo maz ticams, ka šāda valsts var bankrotēt. Ir valstis ar lielāku parādu, bet citām priekšrocībām (stabila ekonomikas izaugsme, zemi politiski riski, augstas investīcijas, inovāciju stimulēšana, straujš tehnoloģiskais progress, utt.). Šādās valstīs (piemēram, Vācija) parāda līmenis ir augstāks, salīdzinot ar Latviju, bet arī kredītreitings ir augstāks.
Savukārt Latvijā ir salīdzinoši zema konkurētspēja, produktivitāte, inovāciju līmenis un zema eksporta daļa ar augstu pievienoto vērtību, kas negarantē strauju izaugsmi, tādēļ fiskālai politikai ir izšķiroša loma. Latvijas ekonomika ir arī salīdzinoši maza, līdz ar to tā ir vairāk pakļauta ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem. Šī iemesla dēļ Latvijai būtu vēlams ievērojami nepārsniegt parāda līmeni 50% no IKP. Mēs nevaram atļauties tādu parāda līmeni, kādu to var atļauties lielās un vairāk attīstītās valstis ar vēsturiski uzticamu reputāciju. Piedevām, inflācijas palielināšanās tendences signalizē par aizvien pieaugošo varbūtību procenta likmju kāpumam, kas automātiski nozīmē valsts parāda apkalpošanas izmaksu pieaugumu.
Lai gan pašlaik dzīvojam fiskālās stimulēšanas periodā, šis laiks ir jāizmanto ekonomikas transformācijai, kas nesīs augļus nākamajām paaudzēm, nevis atstās tām papildus parādu slogu. Parāda ierobežojumi sniedz potenciālu iespēju pārvarēt vismaz vēl vienu nākotnes krīzi ar pašu spēkiem.
1 IMF POLICY PAPER REVIEW OF THE DEBT SUSTAINABILITY FRAMEWORK FOR MARKET ACCESS COUNTRIES PPEA2021003.pdf