Pagājušajā nedēļā tāda kārtējā apšaude bija par Latvijas preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodeksu, kuru parakstīja vairāki mediju vadītāji. Šajā reizē žurnālisti un redaktori ar savām problēmām jau bija tik ļoti aizrāvušies, ka par auditoriju (vai tā vispār saprot, par ko ir runa?!) nelikās ne zinis. Paša kodeksa tekstu atradu “Rīgas Balsī”, bet ne “Diena”, ne “Neatkarīgā Rīta Avīze” pat neinformēja savus lasītājus, kur būtu izlasāmi žurnālistikas ētikas kodeksi, kurus laikraksti piemin un komentē**. Pie viena vēl notika arī papildus apšaudīte par/pret “Delnu” un tās veikto pētījumu par slēpto reklāmu pirms pašvaldību vēlēšanām.
Kopumā – apšaudes mācības bija neveiksmīgas, jo, šķita, paši žurnālisti un redaktori pat nezina, kur ir mērķis un kā pa to trāpīt.
Žēl, ka tik daudz “bliezienu pa tukšo”. Un nevis iztērētās munīcijas dēļ, bet tāpēc, ka Latvijas žurnālistikā sen jau vajadzēja sākt noskaidrot daudzas lietas, kas ļautu šai profesionālajai brālībai būt godīgai gan pret sevi, gan arī pret saviem lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem. Varbūt mūsu laikā vārds “godīgs” skan dīvaini un vēl viens žurnālistikai būtisks vārds “patiess” – vēl dīvaināk. Bet tā nu ir žurnālistikas jēgas un kultūras specifika. Ja žurnālistika nenodrošina informāciju, kura ir derīga tāpēc, ka ir patiesa un precīza, tad nav vērts tērēt laiku un naudu un klausīties radio, skatīties televīziju un lasīt presi. Tas nav tikai naivs ideāls, bet nosacījums veiksmīgam mediju biznesam.
No žurnālistu spriedumiem par kārtējo ētikas kodeksu bija izlobāmas daudzas interesantas, kaut arī visai absurdas idejas:
a)tie, kas kaut ko izdarījuši nepareizi, nedrīkst sev rakstīt noteikumus, kurus paši agrāk nebija ievērojuši;
b)pašsaprotami noteikumi nav jāfiksē, jo tos profesionāli žurnālisti tāpat zina (vai patiesi Latvijā kāds, kas tā vai citādāk bijis saistīts ar darbībām, ko sauc par korupciju, pirms tam nebija dzirdējis par bausli - tev nebūs zagt?);
c)ja ētikas kodeksā nav pieminēti visi pasaules ētikas kodeksos atrodamie formulējumi, bet tikai daži no Zviedrijas ētikas kodeksiem pārņemti, tad mediju videi nav cerību kļūt kvalitatīvākai;
d)vienas un tās pašas parādības iespējams skaidrot ne tikai dažādi tāpēc, ka ir dažādi izskaidrojumi, bet tāpēc, ka katram medijam ir sev izdevīgāki skaidrojumi... utt. ***
Dīvaini ir likumi mūsu medijlendā, turklāt to rakstītāji ir tikai žurnālisti un redaktori, bet plašai publikai labākajā gadījumā ir atvēlētas tiesības tos lasīt. Viens no pamatlikumiem – medijiem ir tiesības un pienākums caurspīdināt visus un visu, sev saglabājot tiesības no auditorijas prasīt uzticību bez papildus informācijas sniegšanas par sevi un saviem īpašniekiem, akciju pārdošanu, mediju koncentrāciju utt. (Iedomājieties banku, kurai jāuzticas tikai tāpēc, ka tā klaigā un apsaukā citas bankas!)
Tomēr visā šajā notikumā ir arī viens būtisks ieguvums – konkrēti cilvēki ir uzņēmušies atbildību un šī atbildība ir fiksēta Latvijas preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodeksā, ko parakstīja “Čas” galvenā redaktore Ksenija Zogorovska, “Rīgas Balss” galvenā redaktore Anita Daukšte, “Sporta Avīzes” galvenais redaktors Armands Puče, “Jaunās Avīzes” politikas nodaļas vadītājs Normunds Grostiņš, “Dienas Biznesa” (RB) galvenais redaktors Juris Paiders, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” galvenais redaktors Aldis Bērziņš, Radio KNZ direktore Gunta Līdaka un Ludmila Nukneviča no laikraksta “Respublika”. Astoņi žurnālistikā un sabiedrībā pazīstami cilvēki ir uzņēmušies atbildību, ka viņu pārstāvētie mediji sekos šim ētikas kodeksam.
Iespējams – nākošajā mācību apšaudē viņi kļūs par mērķiem saviem kolēģiem. Bet tā kā kolēģi uz kolēģiem parasti nešauj, tad ... viņi paliks dzīvi un varēs komentēt savu žurnālistu darbību ētiskumu un atbilstību pašu akceptētajam kodeksam. Un tas nemaz nav tik maz! Padomiskās kolektīvās atbildības vietā (atbild visi un neviens!) Latvijā blakus “Dienas” un vēl citu mediju ētikas kodeksiem, par kuriem tik daudz dzirdēts, bet kuri netiek izvilkti tajās reizēs, kad žurnālisti pieļāvuši pārkāpumus, parādījies vēl viens, zem kura pat ir paraksti. Tātad – nākamajā reizē varētu pat izvairīties no īsās apšaudes, un katrs medijs un katrs žurnālists savas darbības izskaidrotu vismaz no sava ētikas kodeksa puses. Ja tas būs nepietiekams, tad to varētu papildināt.
Tā visā pasaulē žurnālisti rīkojas jau no gadsimta sākuma – mācās no savām kļūdām un pēc tam fiksē ieteikumus un noteikumus, lai citās reizēs citi varētu izvairīties no vecām kļūdām.
* Mediju īpašnieku, redaktoru un žurnālistu ilgota valsts pie Baltijas jūras. Mediju blīvums uz 1 iedzīvotāju – 2 rīta avīzes (Viena Pareiza un Otra Nepareiza vai Viena Nepareiza un Otra Pareiza), 10 sieviešu žurnālu un 1 lokāla avīze. Televīziju katrs iedzīvotājs skatās vidēji 25 stundas diennaktī, no kurām 24 stundas ir reklāmas pauzes.
** Šī un arī Latvijas Žurnālistu savienības ētikas kodeksa teksts atrodams - www.e-studija.lv.
*** Vēl daudz citu ideju var atrast 15.maija “Dienā” un 16. maija “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”.