Varbūt IZM un Augstākajai izglītības padomei (AIP) ir grūti izsekot, cik daudz datorspeciālistu un citu inženieru trūcīgā Latvija par savu nodokļu maksātāju naudu katru gadu sagatavo Eiropai un Amerikai, bet to, cik daudz jauno pedagogu sāk strādāt izglītības iestādēs gan būtu iespējams saskaitīt. Pirms šī skolas gada sākuma trūka 352 skolotāju Rīgas skolās un 275 skolotāju lauku rajonu skolās (“Neatkarīgā Rīta Avīze”, 2001. gada 31. augusts).
Tas nozīmē, ka Latvijā no gada gadā par valsts naudu iegūtais skolotāju diploms vairumam ir labs atspēriens, lai pēc tam katrs par savu naudu mācītos, piemēram, par grāmatvedi, sāktu strādāt firmās par sekretārēm, biroju menedžerēm utt. Saprotami, ka augstskolu beidzēji nevēlas strādāt izglītībā, kur salīdzinājumā ar privāto biznesu vēl joprojām ir zems atalgojums, bet grūti saprast problēmas risināšanas metodi – skolotāju trūkumu censties pārmākt ar lielu valsts finansēto studiju vietu skaitu salīdzinājumā pret citām jomām.
Valsts adekvāti nereaģē arī uz savu nodokļu maksātāju vēlmēm iegūt izglītības, kas dod labas darba iespējas intelektuālā servisa tirgū, kas raksturīgs informācijas sabiedrībai, kuru Latvijā visvairāk piesauc informācijas tehnoloģiju firmu pārstāvji un šo firmu interešu lobētāji valdībā. Starp citu, viņu centieni ir bijuši ļoti veiksmīgi, jo datorzinātnēs valsts apmaksāto studiju vietu skaits ir strauji pieaudzis. Sekojot IZM loģikai - “ja skolās trūkst skolotāju, tad valstij tie vairāk jāgatavo”, datorzinātnē valsts apmaksāto studiju vietu skaitam nākamajā gadā vēl ir jāturpina augt, jo Latvijas skolās pirms šī mācību gada sākuma trūka 34 informātikas skolotāji.
“Skolotāju izglītība un izglītības zinātne” augstskolām ir kā zelta dzīsla, jo no 16 valsts augstskolām šī studiju joma ir deviņās, tajā skaitā arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Interesants ir skolotāju izglītotāju “pirmais piecinieks”: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola – 925, Liepājas Pedagoģijas akadēmija – 644, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija – 606, Latvijas Universitāte – 590, Daugavpils Pedagoģiskā universitāte - 488 budžeta finansētas studiju vietas.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, kam IZM visvairāk uztic skolotāju kadru gatavošanu ( un atbilstoši piešķir arī naudu!) ir tā, ko tautā sauc par “Stabiņa augstskola” un kas regulāri medijos parādās, pateicoties savām interesantajām finansu darbībām, neakreditētajām programmām un nesen arī nelikumīgajiem diplomiem.
Līdz šim neesmu ne dzirdējusi, ne redzējusi argumentētus Izglītības un zinātnes ministrijas un Augstākās izglītības padomes izskaidrojumus, kā un kāpēc augstskolām tiek piešķirts budžeta finansējums N studiju vietām. Pēc savas pieredzes varu piedāvāt dažas hipotēzes.
1. Valsts budžeta līdzekļu piešķiršanā augstākajai izglītībai vēl joprojām dominē padomju laika tradīcijas un nevis orientācija uz tautsaimniecības attīstības prognozēm un cilvēku interesēm.
2. IZM ar valsts budžeta līdzekļu sadalījumu bezjēdzīgi cenšas atražot pašu izglītības industriju.
3. Valsts naudas sadali un pārdali nosaka nevis mērķtiecīga izglītības politika, bet atsevišķu augstskolu un studiju programmu interešu lobēšana AIP un IZM.
4. Ar valsts budžeta palīdzību tiek realizēta “sociālā palīdzība” tām valsts augstskolām un to realizētajām programmām, kas ar savu kvalitāti nevar konkurēt izglītības tirgū par maksas studentiem.
Turpinot pašreizējo politiku valsts finansējuma piešķiršanā augstākajai izglītībai, Latvija nekad nekļūs par valsti, kuras bagātību veidos un vairos izglītota sabiedrība. Augstākās izglītības padomes sacerētie cipariņi, kurus var saukt par ieteikumiem, un Izglītības un zinātnes ministrijas akceptētie cipariņi, kam jau ir reāls spēks un vara, tam nedod nekādu pamatu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
