Ne tik kaislīgi, bet kopumā varu pievienoties citēto rindu autoram Askoldam Rodinam. Parasti televīzijās patiešām netranslē pašu “ražošanas sapulces”. Un Latvijas Televīzijas problēmu un šī konkrētā gadījuma parādīšanā un analīzē arī es no visiem Latvijas žurnālistiem vēlētos “nopietnu žurnālistu darbu”. Bet Latvija ar savu LTV jau nav parasta vieta, un ar saucieniem pēc “nopietna žurnālistu darba” Latvijas mediju ziņās netikt, jo tas nav nekāds jaunums.
Tāpēc nevajadzētu noniecināt “realitātes šova” efektivitāti un ieguvumus. Latvijas Televīzijas žurnālisti ir panākuši, ka NRTP jauna/cita ģenerāldirektora meklējumos rēķināsies arī ar viņu viedokļiem. Tas nozīmē, ka viņi uzņemsies atbildību ne tikai par savu tiešo priekšniecību, bet arī par Latvijas Televīzijas nākotni. Un viņu izvēlei var uzticēties vairāk nekā Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP). LTV žurnālisti riskēs gan ar savu profesionālo prestižu, gan labklājību, gan arī katrs pats ar savu vārdu. NRTP locekļiem nav šādu risku. Vairums no viņiem sabiedrībā vispār nav pazīstami. Dažiem darbs NRTP ir tramplīns turpmākajai karjerai, citiem – partijas biedru humānā palīdzība.
Taču, priecājoties, ka Latvijas žurnālistikas vidē ir parādījusies pilsoniska domāšana, tomēr jāatzīst, ka sabiedrība, pat ļoti, ļoti rūpīgi lasot presi, klausoties radio un skatoties televīziju, zinošāka par savas televīzijas (LTV pēc likuma ir sabiedriska raidorganizācija!) problēmām nekļuva. Domāju, ka daļa Latvijas iedzīvotāju pat nepamanīja, ka LTV kaut kas notiek, jo krievu valodā iznākošā prese par to saviem lasītājiem nemaz nestāstīja kā par svarīgu Latvijas notikumu. (Starp citu, zīme, kam vajadzētu rosināt pārdomas gan LTV, gan NRTP, ja jau runājam par sabiedrisko televīziju un nodokļu maksātāju naudu.)
Atgriežoties pie “realitātes šovu” idejas, jāsaka, tajos dalībniekiem uzdod daudz skarbākus, tiešākus un arī interesantākus (!) jautājumus nekā tos, uz kuriem nācās atbildēt LTV žurnālistiem, Rolandam Tjarvem un NRTP locekļiem.
Medijos visu laiku runā par partiju ietekmi uz NRTP locekļu lēmumiem, bet paši partiju vadoņi un biedri, spriežot pēc atbildēm žurnālistiem, zina tikpat daudz kā jebkurš avīžu lasītājs (Kristiāna Lībane, LETA, 14.02.).
NRTP locekļus ar jautājumiem žurnālisti īpaši neapgrūtināja. Izņēmumi bija tikai Ojārs Rubenis (NRTVP priekšsēdētājs) un Ilmārs Šlāpins (NRTVP loceklis, LTV kurators), kurš, kā izskatījās, vienīgais ir gatavs diskutēt par LTV problēmām.
Ojārs Rubenis LNT raidījumā “Nedēļa” pastāstīja, ka vairākkārt televīzijas ekrānos ir teicis un atkārtojis, ka uz viņu neviena partija nevienu politisko spiedienu nav izdarījusi. Ilmārs Šlāpins vienmēr ir norobežojis savus uzskatus un rīcību no Tautas partijas, kas viņu nominēja NRTP locekļa amatam.
Tātad iespējams, ka Ilmārs Latkovskis pamatīgi alojas, izteikdams spriedumu - “partiju valsts, partiju demokrātija, partiju televīzija” (Diena, 11.02.)? Un, ja viņš ir alojies, tad NRTP locekļiem un Latvijas Televīzijas darbiniekiem vajadzētu rakstīt “Dienai” vēstules, izsakot savu sašutu, argumentus utt.
Ja lēmumu par LTV ģenerāldirektora atbrīvošanu neiespaidoja Latvijas politiķi, bet tikai profesionāli un saprātīgi secinājumi par LTV menedžmentu un vadību, tas rada nevis skaidrību, bet jaunas neskaidrības. Piemēram, Ilmārs Šlāpins 13. februāra “Panorāmā” teica: “ (pauze, nopūta vai kas tml..) mēs šobrīd nerunājam par to, vai šie līgumi ir bijuši izdevīgi vai neizdevīgi. Mēs šobrīd runājam pavisam par citām lietām. Par radio un televīzijas padomes kā īpašnieku attieksmi pret uzņēmuma vadītāju”*. Par menedžmentu Ilmārs Šlāpins todien turpināja arī DELFI: “Ja NRTP būtu uzklausījusi manu priekšlikumu 2000. gada aprīlī un atbrīvojusi Rolandu Tjarvi no amata par toreiz atklātajiem pārkāpumiem uzņēmuma finansu plānošanas vadīšanā /../, tad pagājuša gada nogalē nebūtu noslēgti līgumi, kas izpārdod LTV reklāmas laiku par dempinga cenām uz trim gadiem uz priekšu, lai aizlāpītu LS 300 000 iztrūkumu LTV kasē, LTV nebūtu pārkāpusi Radio un televīzijas likumu, kas aizliedz šim uzņēmumam garantēt citas juridiskās personas saistības, un nebūtu nekādas steigas.”
Protams, arī mani moka ziņkārība, kāda ir padomes kā “īpašnieku” attieksme pret LTV un tās vadītāju? Bet tas būtu jautājums garākai diskusijai.
Atgriezīšos pie menedžmenta. NRTP tātad ir pieņēmusi aplamus lēmumus, kas sekmējuši jaunus aplamus lēmumus LTV. Bet vai tādā gadījumā NRTP ir spējīga veikt likumā noteiktās funkcijas - pārstāvēt sabiedrības intereses elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā un uzraudzīt, lai to darbībā tiktu ievērota Satversme, šis likums un citi likumi, kā arī nodrošināta vārda un informācijas brīvība? Vai NRTP būtu jāuztver tikai kā izmeklēšanas komisija ar dīvainām administratora funkcijām – pieņemt darbā un atlaist no darba sabiedrisko mediju vadītājus? Varbūt NRTP pieklātos demisionēt, dalot atbildību par likuma pārkāpumiem ar pašas atlaisto Rolandu Tjarvi?
Tiešām - žurnālistiem vajadzētu nopietni darīt savu darbu: uzdot jautājumus. Un, ja tos neuzdos prese un radio, tad tas būs jādara pašai LTV. Jauns direktors neko nemainīs lietu dabā, jo sabiedrībai vajag saprast, kas notiek ar LTV kā nozīmīgu sabiedrības saziņas līdzekli. Tā nav tikai LTV žurnālistu problēma, bet visas Latvijas problēma (skat, arī prezidente un premjers par to ir runājuši....). Samazināt cilvēkiem iespējas LTV iegūt objektīvu un analītisku informāciju pirms Saeimas vēlēšanām var arī bez īpaša politiska spiediena. Pietiks ar attiecību skaidrošanu sapulcēs, aizdomu izteikšanu, ka ziņu dienests LTV dzīvo labāk nekā citi un tml. Žurnālisti ir ļoti jūtīga tauta, kas bieži vien neprot sevi aizstāvēt. Birokrātiskā rutīnā viņus var samalt viens un divi. Vai arī – ir jau arī citi mediji, kuriem vajadzīgi pieredzējuši ziņu producenti/redaktori (piemēram, LNT nesen no darba atlaida ziņu dienesta vadītāju...).