Diskusijas starp medijiem un to pētniekiem (pagājuša nedēļā tās atkal uzplaiksnīja par mediju izvērtējumu 8.Saeimas vēlēšanu kampaņā un ir atrodamas www.politika.lv) man atgādina pasaciņu par kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Visi, kas tika saskaitīti/pieskaitīti/pārskaitīti, apvainojās uz skaitītāju. Taču tad, kad vajadzēja zināt, cik ir dzīvnieku uz kuģīša, bija itin priecīgi, ka kazlēns prot skaitīt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pasaciņas absurds ir tas, ka uz kuģīša drīkstēja būt 10 pasažieru (tieši tik, cik tālu kazlēns bija iemācījies skaitīt), un kuģītim bija noteikts pasažieru skaits, nevis to kopējais svars. Tātad – tikai pasaciņā dzīvniekus varēja glābt kazlēna skaitītprasme, bet dzīvē kuģītis droši vien “noietu pa burbuli”.

Sorosa fondam - Latvija un Sabiedrībai par atklātību “Delna” 8. Saeimas kampaņas un mediju vērtēšanā pievienojies vēl viens partneris “Observer Latvija”. Tātad – skaitītāju bija vairāk, turklāt “Observer” pirms kampaņas tika pieteikts kā pieredzējusi organizācija.

Publiskotie pārskati “8.Saeimas vēlēšanas. Partiju publicitātes kvalitatīvā analīze” un “Iespējamās slēptās reklāmas gadījumu analīze medijos pirms 8.Saeimas vēlēšanām” ir visai slikti sagatavoti, jo tajos nav pietiekami plaši un skaidri aprakstīta metodoloģija, tāpēc rodas šaubas par pētījumu ticamību un drošumu. Tekstus veido datu apraksti, ko papildina tabulās apkopoti skaitļi un skaitļu prezentācijas diagrammās. Pa vidam atrodams arī kāds pašu pētnieku spriedums par atklātajām lietām. Secinājumi nav argumentēti, vai to vispār nav.

Man ir patiesi žēl, ka Latvijā, kur mediju pētniecībai nav valsts atbalsta, šiem pētījumiem izlietotie resursi nav kvalitatīvāk izmantoti. Izbrīna arī ignorance pret profesionāliem sociologiem, kādus starp projekta realizētājiem neatradu. Domāju, ka viņu palīdzība būtu labi noderējusi, lai autori labāk šķirtu kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes, slēptās reklāmas identificēšanā un analizē atteiktos no visai primitīviem paņēmieniem un lietotu, piemēram, diskursa analīzi, viennozīmīgi un precīzi definētu analīzes kritērijus (piemēram, slēptās reklāmas pazīmes), nelietotu raksturojumus, kas savstarpēji pārklājas (piemēram, “tēmas” paralēli ar tādiem raksturojumiem kā “skandāls”, “partiju programmas”). Kopumā – nodrošinātu profesionālu pētījumu dizainu.

Iespējams, ka pētījumu uztverei traucē arī to ambiciozais publiskais pieteikums. Lasītāji no pētījumiem gaidīja vairāk nekā tie gatavojās atklāt. Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, ne visi Aijas Cālītes un Ingus Bērziņa pārmetumi būtu adresējami “Observer”. Tas nemaz nav taisījies pētīt to, ko tajos meklē lasītāji, kas tāpēc ir kritiski noskaņoti pret darba rezultātu. Toties to, ko citi neatrod, Sorosa fonda–Latvija sabiedriskās politikas programmas stipendiāts Deniss Hanovs pat cildina - “pētījums ir detalizēts Latvijas mediju darbības apskats priekšvēlēšanu kampaņas laikā” un secina, ka tas “parāda, ka Latvijas sabiedrībā, neatkarīgi no tās etniskajiem segmentiem, ir izteikti zema interese par tematiem, kas veido pilsoniskās sabiedrības saturu”. Nesaprotu, kā var tikt pie tāda secinājuma, ja pētījums ir par mediju saturu, nevis Latvijas iedzīvotāju interesēm!

Pētījuma ievadā uzstādījums ir daudz pieticīgāks – “noteikt, cik daudz un kā uz Saeimu kandidējošās partijas tika atspoguļotas medijos priekšvēlēšanu laikā”. Iespējams, ka cilvēki, kas izvēlējās “Observer”, no tā gaidīja, ko vairāk vai ko citu. Bet tā ir viņu pašu vaina, jo “Observer” darbojas “biznesa izlūkošanas un komunikāciju novērtēšanas jomā” un savā mājas lapā (www.observer.lv) sola palīdzību prognozēt konkurentu darbības stratēģiju, biznesa vides izmaiņas un organizācijas komunikācijas efektivitāti. Tur atrodamas arī visai filozofiskas atziņas, ka “Zināšanas ir spēks. Lai kontrolētu zināšanas, nepieciešama jauna pieeja mūsdienu informācijas sakārtošanā. Spējot ātri un prasmīgi atrast būtisku informāciju, Jūs gūsiet pārsvaru pār saviem konkurentiem”.

Vai tāds būtu pētījuma pasūtītāju, kuru vārdus, starp citu, nekur neatradu, mērķis? (Pētījuma pārskatā gan var izlasīt, ka tas ir daļa no projekta “Atklāti par 8. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm”.)

Žurnālisti līdzīgi kā skolotāji (un arī augstskolas pasniedzēji!) visai sāpīgi uztver kritiku par savi, jo ir pieraduši, ka paši ir vēstītāji un jūtas gudrāki par savu auditoriju, kaut vai tāpēc vien, ka tā neiebilst un neatbild. Tāpēc, protams, ka viņus nevar pārliecināt pētījumi, kas paši cieš no tām parādībām, ko inkriminē žurnālistikai - neprofesionalitātes un/vai ieinteresētības ietekmi uz saturu un notikumu un problēmu aplūkošanu ārpus konteksta vai to tiešu reproducēšanu (princips – redzu govi, rakstu “govs”).

Pētījuma “Iespējamās slēptās reklāmas gadījumu analīze medijos pirms 8.Saeimas vēlēšanām” autori rekomendācijās raksta, ka ““ierindas” žurnālistu pašapziņas un profesionalitātes pieaugums var būt garants tālākai kvalitatīvai mediju attīstībai”.

Jautājums tikai – ko žurnālisti un publika sapratīs ar “tālāku kvalitatīvu mediju attīstību”?

Un vēl viens jautājums – vai žurnālisti sevi identificē kā “ierindniekus”?

Bez šīm atbildēm nekādu parādību, izpausmju utt. skaitīšana žurnālistikai labumu nedos. Bet, lai atbildētu, tiešām vajadzīga pašapziņa.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form