Pēc klasiskā teiciena – ja pateikts “A”, tad jāsaka arī “B” , Einara Repšes “B” mani pārsteidza gan ar savu straujumu pēc “A” (ekspromta LB preses konferencē par korupciju utt.), gan arī ar savu nesagatavotību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Paziņojuma publiskošanas brīdis – Latvijas neatkarības atjaunošanas desmitgade bija teorētiski labi izvēlēts laiks, lai uzspodrinātu atmiņas par Repši, Atmodu un zīmētu pareizākas un labākas Latvijas politiskās attīstības vīzijas. Bet galīgi netika ņemti vērā Latvijas mediju paradumi un notikumi, ar kuriem jau bija aizņemti cilvēku prāti. Rīgas pastāvēšanas 800 gadi medijos un dzīvē aizņēma daudz vairāk vietas nekā Latvijas neatkarīgas atjaunošanas 10 gadi, atraktīvus stāstus medijiem gādāja Bojāru ģimene ar Pēteri I un kārtējo traci sociāldemokrātu raibajās rindās.

Arī pats Einars Repše vēl joprojām profesionāli nav sagatavots savam iespējamajam jaunajam ampluā – politiķa un partijas vadītāja. Sarunā ar Baibu Strautmani “Mūsu cilvēkā” Einars Repše neizskatījās ne atraisīts, ne pārliecinošs, un ik pa brīdim radās sajūta, ka žurnālistes jautājumi viņam vienkārši “krīt uz nerviem” . Protams, Einaru Repši šajā situāciju varēja saprast, jo šis bija, ja ne pirmais, tad noteikti viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad viņš bija “spiests ciest” žurnālista jautājumus žurnālistikai pilnīgi normālā stilā bez pateicības par to, ka atrasts laiks un iespēja atbildēt uz jautājumiem, kas Latvijā interesē ļoti daudzus cilvēkus.

LTV otrajā programmā kopā ar krievu mediju žurnālistiem Einaram Repšem klājās jau mazliet labāk, jo žurnālisti atļāva viņam izmantot ērtāku formātu “jautājums – atbilde – nākamais jautājums” un nebombardēja ar papildus jautājumiem.

Pavisam labi un raiti viņam šodien jau ir veicies intervijā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, kurā ir toleranti jautājumi un nekādas papildus prašņāšanas, kas būtu visai loģiska, ieklausoties Einara Repšes atbildēs. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc netiek nosaukti domubiedri, seko atbilde – “Lai prese viņiem nekluptu virsū un nesaplosītu gabalos. Sabiedrības interese par šiem cilvēkiem ir milzīga, bet visam savs laiks.”

Interesenta ideja, kas tiek izteikta sabiedrībā, kas pretendē saukties par demokrātisku un kurai vajadzētu būt visai tālu no tā vēstures posma, kad partijas veidoja ekonomiski un politiski priviliģētas grupas vai arī tās tapa nelegālos apstākļos un to mērķis bija iestāties par politiskās sistēmas maiņu valstī.

Par to, ka šī partija tiek veidota/veidojas nevis pēc principiem, kas raksturīgi partiju attīstībai demokrātiskā sabiedrībā, bet drīzāk gan pēc riskanta biznesa projekta principiem, diskusijas neraisa ne mediji, ne politiķi. Gan medijiem, gan politiķiem interesantāk likās apcerēt Einara Repšes pieprasīto honorāru. Tas ir diezgan likumsakarīgi, jo iztaujātie politiķi, baņķieri utt. maigāk vai skarbāk varēja pateikt “Fui!” Repšem, izvairoties no šīs problēmas novērtējuma plašākā kontekstā.

Bet plašāks konteksts tiem, kas sevi pieskaita pie ekonomiskās un politiskās elites, nebūtu patīkams. Jo šī nav pirmā partija, kas Latvijā rastos pēc ekonomisko un politisko vajadzību nevis demokrātijas principiem. Piemēram, “Jaunā partija” taču bija tieši tāds pats projekts! Un mērķi un vajadzības bija līdzīgi – sadalīt risku un nelikt visu naudu vēlēšanu kampaņā uz vecajām partijām, kā arī ar nostalģiskām atmiņām un neskaidriem solījumiem “piezvejot” jaunas balsis. Tāpēc iepriekšējo projektu menedžeriem nevajadzētu apvainoties, ka viņi saņēma mazākus honorārus, un to piesegt ar pārmetumiem, ka “cilvēks nevar būt politikā, ja viņš nemīl cilvēkus” (Jānis Krūmiņš) utt. Viņu vērtība vienkārši bija zemāka. Var jau to saukt par cinismu, bet tas ir normāls pragmatisms biznesā.

Protams, ka politiķiem, izmantojot medijus, ir ērti sataisīt troksni par “to miljonu”, jo miljons dolāru plašas publikas izpratnē ir patiešām ļoti, ļoti liela nauda. Bet tā nemaz nav tik liela, ja to salāgo ar Einara Repšes pašreizējiem augstajiem un stabilajiem ienākumiem LB un risku pēc iespējamā projekta izgāšanās neatrast adekvāti apmaksātu darbu. Ja viņš patiešām samaksās arī nodokļus pēc valsts iecerētajiem principiem, kas nākotnē būtu pielāgojami autoratlīdzībai, tad summa patiesi nebūs nemaz tik pievilcīgi apaļa.

Liekulīgi pārmest Einaram Repšem to, ka viņš atklāti deklarē tos pašus principus, kurus realizē pašreizējie politiķi. Politikā Latvijā valda tirgus principi, un tā turklāt vairāk līdzinās nevis supermārketam, bet provinces bodei, kur pircējam ( vēlētājam) nākas izvēlēties nevis to, ko viņš gribētu, bet to, ko bodnieks (partijas, vēlēšanu apvienībās utt.) salicis plauktos.

Galu galā Einara Repšes pateiktas “B” nekādu lielāku skaidrību par iespējamo jauno partiju nav nesis. Domājams, ka tai ir jau pietiekami daudz apsolītas naudas, bet vēl joprojām nav programmas un kampaņas organizācijas speciālistu un citu profesionāļu, kas neļautu Repšem būt tādam, kāds viņš sev patīk, bet veicinātu viņa tēlu, kas būtu tīkams arī tiem, kas nedzīvo jaukās atmiņās par Atmodas laiku un kuriem trūkst ticības, ka viens spēcīga rakstura godīgs vīrs ar stingru roku noliks Latviju uz pareizā ceļa.

Neatkarīgi no tā, kas izveidosies - SIA, a/s, nevalstiska organizācija vai partija, kas pulcinās darba cilvēkus, kas “jau tā ir iedzīti strupceļā, viņi knapi savelk galus kopā” un kas veidos to sabiedrības atbalstu, par kuru Einars Repše saka, ka “tagad katru dienu pārliecinos, ka atbalsts ir milzīgs” ( no intervijas “NRA”), mediju loma nemainās.

Ja sabiedrības atbalsts Einaram Repšem ir milzīgs un medijos pašlaik vairāk ir politiķu un nevis publikas spriedumi, tad jāsecina, ka valstī ir sākusi veidoties liela nelegāla organizācija un vajadzētu sākt iztaujāt SAB. Ja notiek tikai kārtējā politisko partiju pārstrukturalizācija pirms vēlēšanām, tad vajadzētu pētīt, kas un kāpēc pārkārtojas, lai vēlētāji varētu izdarīt saprātīgas izvēles.

Un jautājumi patiešām nav jāmeklē pat uz ielas. Atliek lasīt tikai avīzes. Piemēram, “Dienas” un “NRA” reklāmas laukumos nopublicēto a/s DATI valdes paziņojumu, ka kompānija ir “politiski neitrāla un neiesaistās politiskajā darbībā” un “nesponsorē politiskās partijas”, ko parakstījis arī valdes priekšsēdētājs V.Lokenbaks. Domājams, ka tas ir tas pats Valdis Lokenbahs, kas tiek minēts kā viens no partijas finansētājiem un par kuru NRA 24. augustā teikts “gatavs ziedot pats un arī DATI”.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form