Ģenerālprokurors Jānis Maizītis intervijā Dinai Gailītei un Jānim Plepam.

Mazāk nekā divi mēneši palikuši līdz ģenerālprokurora Jāņa Maizīša otrā pilnvaru termiņa beigām - 11. maijam. Kas notiks dienu pēc tam, ir Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Saeimas ziņā - Ivaram Bičkovičam ir jāizvirza kandidāts, bet parlamentam tas vai nu jāapstiprina, vai arī jānoraida.

Vai J. Maizītis turpinās darbu, vai arī par ģenerālprokuroru kļūs kāda cita persona - to joprojām var tikai minēt, jo Augstākās tiesas priekšsēdētājs par savu lēmumu sabiedrību ir nolēmis informēt marta beigās, savukārt Saeimā debates pagaidām risinās vien kuluāros. Skaidrs ir tikai viens - pats ģenerālprokurors ir gatavs turpināt darbu un to, kā pats atzīst, plašsaziņas līdzekļu spiests, paziņoja jau šī gada sākumā.

"Jurista Vārds", izstāvējis garu "rindu" uz interviju pie J. Maizīša, centās neuzdot kolēģu žurnālistu jau vairākkārt iztirzātos jautājumus par skaļajām krimināllietām, tā vietā koncentrējoties uz juristiem sistēmiski interesanto ģenerālprokurora izvirzīšanas procedūru un prokuratūras darbu krīzes laikos. Nelaidām garām arī iespēju apjautāties par J. Maizīša studijām doktorantūrā.

Pēdējā laikā jūs esat daudz intervēts, tajā skaitā par konkrētām krimināllietām. Lai lieki neatkārtotos, mēs uzdosim vienkāršu jautājumu: ko desmit līdz šim ģenerālprokurora amatā nostrādātajos gados uzskatāt par lielāko sasniegumu un kas nav izdevies?

Par nozīmīgu sasniegumu uzskatu Kriminālprocesa likuma pieņemšanu 2005. gadā, ko es personīgi aktīvi atbalstīju un kur visās koncepcijas un likumprojekta darba grupās piedalījās prokuratūras pārstāvji. Kaut arī šim likumam, tāpat kā jebkuram citam ir arī trūkumi, tas tomēr ir noteicis jaunus cilvēktiesību standartus kriminālprocesā, atrisinājis pirmstiesas izmeklēšanas termiņu problēmu un devis citas pozitīvas pārmaiņas.

Otrs panākums ir tas, ka kādu brīdi - kad atalgojums šeit bija pieņemamā līmenī - izdevās saasināt konkurenci uz prokuroru amata vietām, un tas noteikti atstāja pozitīvu iespaidu uz iestādes darbu kopumā.

Vēl viens neapšaubāms panākums bija prokuratūras uzdrošināšanās un arī spēja ķerties klāt lietām, par kuru esamību vai izmeklēšanu pirms desmit gadiem neviens pat nevarēja iedomāties. Šādus kriminālprocesus nemāca nevienā augstskolā, un tos virzīt ļauj pašu prokuroru uzkrātā pieredze.

Arī savas kļūdas es jau publiski esmu nosaucis. Viena no tām - sākotnēji neveiksmīga kadru politika - gan prokuroru, gan virsprokuroru izvēlē. Šobrīd šie cilvēki pie mums vairs nestrādā.

Savukārt tad, kad prokuratūrā veidojās konkurence, es tikos ar visiem kandidātiem personīgi un viņiem prasīju, cik pārdomāts ir lēmums kļūt par prokuroru un vai konkrētais cilvēks ir drošs, ka varēs būt godīgs šajā darbā? Es arī brīdināju, ka mēs paši būsim pirmie, kas izķers negodīgos prokurorus. Šādas pārrunas bija svarīgas arī man personīgi, lai es būtu drošs, ka viņi saprot morāles normas, pēc kurām jāvadās, un lai gadījumā, kad atklātos kāds pārkāpums, es varētu teikt: piedod, bet es tevi jau biju brīdinājis.

Man ir prieks, ka ar tiem jaunajiem kolēģiem, ar kuriem es šādi biju runājis, vismaz pagaidām mums nav bijis problēmu.

Otrs jautājums, kas pagaidām ir tikai daļēji paveikts, ir prokuroru kvalifikācijas problēma. Mums ir labi kvantitatīvie darba rādītāji, bet par kvalitāti to vēl nevar teikt. Jāsaprot, ka lielāko daļu no mūsu ikdienas darba veido kriminālprocesi par ļoti vienkāršiem noziedzīgiem nodarījumiem. Taču ļoti gribētos palielināt sarežģītu ekonomisku noziegumu atklāšanas un izmeklēšanas skaitu. Vispirms šādas lietas iestrēgst izmeklēšanas iestādēs, bet arī prokuratūrā ir maz kolēģu, kas ir spējīgi un motivēti ar tām strādāt. Šobrīd diemžēl mums ir zudušas arī materiālās iespējas stimulēt darbiniekus. Ja par prēmiju lietderību tiesu sistēmā tiešām var šaubīties, tad pilnībā aizliegt piemaksas gan, manuprāt, nebija pamata, jo šobrīd mums nav iespēju motivēt darbam cilvēkus, kam ir lielāka darba intensitāte nekā viņu kolēģiem citos viena līmeņa amatos. Attieksme pret dažādas sarežģītības pakāpes darbu šobrīd ir nepamatoti nonivelēta.

Algu sakarā vēl kāds jautājums. Pagājušā gada rudenī tika apspriesta iespēja tiesnešu un līdz ar to arī prokuroru algas iekļaut valsts vienotajā atalgojuma sistēmā, tomēr ideja sastapās ar aktīvu tiesu varas pretestību. Kā jūs to vērtējat?

Es pret to aktīvi iebildu gan valdības sēdē, gan Augstākās tiesas plēnumā, kur par to sprieda. Pirmkārt, jāuzsver, ka vienmēr esmu atbalstījis prokuroru algas procentuālu piesaisti tiesnešu algām, jo tā ir viena no garantijām, ka mūsu iestāde darbojas nevis izpildvaras, bet tiesu varas ietvaros. Otrkārt, runājot par pašu tiesnešu algu iekļaušanu vienotajā sistēmā, - es to noteikti uzskatītu par nepareizu soli saistībā ar valsts varas zaru sadalījumu. Arī atalgojums ir viens no veidiem, kā norādīt uz varas robežām, kas stingri noteiktas Satversmē. Nav iespējams vienotā sistēmā iekļaut izpildvaras un tiesu varas amatpersonu algas, jo nevar salīdzināt nedz šo varu funkcijas, nedz ierēdņa un tiesneša atbildības līmeni.

Šobrīd kandidāta izvirzīšana ģenerālprokurora amatam ir uzticēta vienpersoniski Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Grūti atrast citu tāda līmeņa amatpersonu Latvijā, kuru nominētu viens cilvēks. Kā vērtējat šādu kārtību? Vai saite starp ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju līdz ar to nav pārāk īsa? Par paša Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvēli, piemēram, lemj Augstākās tiesas plēnums.

Tieši šis jautājums ir viens no iemesliem, kura dēļ es pats izlēmu spert tik neordināru soli un paziņot par gatavību kandidēt uz nākamo termiņu. Procesa rezultātā - faktā, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs izvirza ģenerālprokurora amata kandidātu, - es nesaskatu problēmu.

Man jautājumus rada šī procesa sākums - kā viņš nonāk pie sava lēmuma, vai viņš runā ar vairākiem kandidātiem, vai viņa priekšstatos vispār ir vairāki kandidāti? Varbūt kandidātus varētu apspriest Augstākās tiesas plēnumā? Varbūt - topošajā Tieslietu padomē? Tā būtu profesionāla vide, kur varētu labi izvērtēt profesionālos kritērijus.

Ir arī tāda institūcija kā ģenerālprokurora padome. Protams, būtu jocīgi, ja prokurori paši izvēlētos sev priekšnieku. Bet varbūt šī padome varētu dot atzinumu vai vērtējumu par iespējamiem pretendentiem.

Tas atvieglotu Augstākās tiesas priekšsēdētājam lēmuma pieņemšanas procesu, sabiedrībai būtu arī skaidrs, pa kādām dzīslām pie viņa ir nonākusi lēmumam nepieciešamā informācija. Loģiski, ja sarunas par kandidāta izvēli notiktu profesionālā vidē, jo politiķiem iespēju izteikties garantē Saeimas lēmums par ģenerālprokurora apstiprināšanu.

Otrs iemesls, kādēļ esmu bijis pietiekami aktīvs, ir termiņu jautājums. Manas pilnvaras beidzas 11. maijā. Kas notiks nākamajā dienā?

Nekur nav normatīvi regulēts, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir jāizvirza kandidāts un cik ilgā laikā Saeimai ir jālemj par tā apstiprināšanu. Tomēr likuma loģika, manuprāt, ir vērsta uz to, ka jau 12. maijā valstī ir ģenerālprokurors. Nevis dažas dienas vēlāk vai vasaras vidū, vai, vēl trakāk, - septembrī vai oktobrī. Šī iestāde tomēr risina pārāk nopietnus jautājumus, lai paliktu bez vadības vai ar pagaidu pienākumu izpildītāju, kurš nekad nebūs pietiekami aktīvs lēmumu pieņemšanā, jo zinās, ka nebūs pastāvīgi šajā darbā.

Arī likumdevējs ir domājis līdzīgi, ko varam spriest pēc analoģijas. Gadījumā, ja ģenerālprokurors pats izlemj aiziet no šī darba, likums nosaka, ka viņam ir pienākums nostrādāt vēl trīs mēnešus pēc atlūgumu. Tas ir laiks, kurā var atrast jaunu ģenerālprokuroru.

Jebkurā gadījumā - pēc iespējas ātrāk ir nepieciešama skaidrība. To var apliecināt arī mani kolēģi, kuri šobrīd, protams, domā, kā tālāk attīstīsies prokuratūras darbs un vai būs atbalsts noteiktiem procesiem.

Kāda bija izvēles kārtība tad, kad jūs pats pirmo reizi kandidējāt uz ģenerālprokurora amatu? Vai jutāt, ka ir kāds redzams vai neredzams konkurss uz šo vietu?

To es ļoti labi atceros - 2000. gada 1. februārī mani uz sarunu uzaicināja toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, kuram noteikti toreiz bija vairāki kandidāti uz ģenerālprokurora amatu, un es nebiju pirmais. Viņš man vaicāja, vai es esmu ar mieru būt starp šiem kandidātiem, par kuriem viņš domās. Kad Saeima nenobalsoja par Augstākās tiesas tiesnesi Ilgaru Zigfrīdu Šepteri, Guļāna kungs man zvanīja uz Cēsīm un aicināja piekrist virzīšanai uz Saeimu.

Jūs šobrīd esat paudis gatavību kandidēt uz trešo pilnvaru termiņu. Attiecībā uz valsts kontrolieri Satversmē pat tika izdarīti grozījumi, lai nepieļautu šādu situāciju. Vai tas ir pareizi - vienam cilvēkam trīs termiņus pēc kārtas būt ģenerālprokurora amatā?

 2005. gadā es pats teicu, ka divi termiņi šajā darbā ir pietiekami. Toreiz man likās, ka ilgāk es vienkārši neizturēšu. Arī runājot par virsprokuroriem, esmu teicis, ka cilvēkam vienā amatā nevajadzētu strādāt ilgāk par desmit gadiem.

No otras puses, 1990. gadā pieņemtajā Prokuratūras likumā ģenerālprokurora pilnvaras bija septiņi gadi, arī Augstākās tiesas priekšsēdētāju amatā ievēlē uz septiņiem gadiem. Divi termiņi - 14 gadi, kas ir daudz ilgāk nekā ģenerālprokurora divu termiņu pilnvaras.

Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kā cilvēks pats subjektīvi jūtas. Šobrīd es esmu gatavs trešo reizi kandidēt uz šo amatu. Tam ir vairāki cēloņi un iemesli. Viens no galvenajiem: prokuratūra šobrīd turpina izmeklēt vairākas tādas lietas, kur prokuroriem nepieciešams skaidrs vadības atbalsts. Kolēģi ir man skaidri un gaiši pauduši bažas, ka viņu darbs daudzējādā ziņā varētu būt  atkarīgs no tā, kas turpmāk ieņems šo amatu.

Par kuriem kriminālprocesiem jūs runājat?

Jūs taču saprotat, ka šīs lietas nav par zādzību nelielā apmērā lielveikalā vai automašīnas atkārtotu vadīšanu alkohola reibumā atkārtoti gada laikā. Šāda līmeņa kriminālprocesos viss notiks neatkarīgi no tā, kurš vadīs prokuratūru.

Otrs iemesls, kādēļ es kandidēju, ir prokuratūras budžeta samazinājums par ceturto daļu pagājušajā gadā. Algas saruka par 30 procentiem. Lai vadītu prokuratūru šādos apstākļos, lai ar minimāliem resursiem tomēr sasniegtu darba mērķus, ir jābūt nopietnām priekšzināšanām par iestādi, kurā strādā gandrīz 1000 cilvēku.

Jāatzīst arī, ka pieņemt lēmumu mani faktiski mudināja žurnālisti, kuri jau kopš pagājušā gada nogales jebkurā intervijā man uzdeva šo jautājumu, līdz es kādu brīdi laipoju ar atbildēm un pat sāku vairīties no preses. Tad man sāka pārmest neizlēmīgumu, līdz es beidzot teicu, ka 2010. gada janvārī es pieņemšu lēmumu un par to paziņošu.

Man arī pašam sev bija jāatbild - vai esmu gatavs turpināt darbu. Kaut kādā brīdī man vienkārši bija jāpozicionējas, kaut arī tas varbūt beigu beigās iznāca tā, ka es piesakos uz amata vietu, kur parasti nepiesakās, bet uzaicina.

Tālākais notiks tā, kā to lems Bičkoviča kungs.

Brīdī, kad kādai amatpersonai ir tiesības vienpersoniski lemt par otras amatpersonas izvēli, nozīmīgi var būt arī ļoti subjektīvi momenti. Zināms risks sabiedrības acīs parādījās 2009. gada rudenī, kad Ministru prezidents jautāja par veidu, kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs ieguvis Latvijas Republikas pilsonību, un jums tur savā ziņā bija jāpieņem lēmums. Vai jūs tajā brīdī ietekmēja fakts, ka Bičkoviča kungam pēc tam būs jālemj par jūsu atkārtotu virzīšanu uz ģenerālprokurora amatu?

Nekādā ziņā nē. Pirmkārt, jāapzinās, ka šādus lēmumus ģenerālprokurors nepieņem viens pats. Pirmais, kas gatavo lēmuma projektu, ir attiecīgā departamenta prokurors, kuram tas tiek uzdots. Viņš nāk ar konkrētu pozīciju, un tad mēs to apspriedām. Kad es kaut ko parakstu, tas ir viedoklis, pie kura es nonāku, uzklausot reizēm dažādus viedokļus. Protams, galu galā tā ir mana pozīcija, mans viedoklis, bet tie lēmumi jau neveidojas nejauši. Visa pamatā ir juridisks vērtējums par prokuratūras funkcijām, ko var un ko nevar prokuratūra. Otrkārt, atbildi premjeram parakstīju septembra mēnesī. Tobrīd es vēl nedomāju par kādiem neordināriem soļiem, kā tas notika decembrī un janvārī, ne arī kāds mani uzrunāja par tālākiem nākotnes plāniem. Es tajā brīdī mierīgi strādāju un pildīju savus pienākumus.

Atgriežoties pie jautājuma par prokuratūras samazināto budžetu. Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis "Jurista Vārda" rīkotajā diskusijā par tiesu varu 3. martā teica, ka šajos krīzes laikos katrai iestādei, arī tieslietu sistēmai, ir jādomā par to, ko tā var izdarīt labāk vai kas tās darbā ir maināms, lai šajā situācijā savas funkcijas veiktu efektīvāk. Jūs intervijas laikā minējāt, ka prokuratūras finansējums ir samazināts par ceturto daļu. Vai jūs saskatās iespējas prokuratūras struktūrā vai darba organizācijā veikt izmaiņas, lai ar mazākiem līdzekļiem veiktu likumā noteiktās funkcijas?

Jau pagājušajā gadā mēs apvienojām desmit prokuratūras iestādes - Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē tika apvienotas pilsētas un rajona prokuratūras. Tur, kur bija divas prokuratūras iestādes, ir palikusi tikai viena. Ar šo reformu novērsām zināmu neloģisku situāciju pagātnē: šajās vietās jau iepriekš bija apvienotas pilsētas un rajona tiesas, pilsētas un rajona policijas iestādes, tikai prokuratūras bija palikušas divas.

Tāpat apvienotas atsevišķas nodaļas citās prokuratūras iestādēs, arī Ģenerālprokuratūrā. Mēs esam arī diskutējuši par atsevišķu specializēto prokuratūru kompetenci, kas gan nav izlemts līdz galam. Jautājums ir par to, ciktāl specializētās prokuratūras pilnvaras ir visā valsts teritorijā. Specializēto prokuratūru prokurori strādā Rīgā, bet viņu darbības teritorija ir visa valsts. Tas ir saistīts ar prokuroru pārvietošanos, ar komandējumiem, braukšanu uz tiesu. Tas arī nav vienkāršs jautājums, jo saistīts ar daudz ko citu, arī prokuroru sadzīves apstākļiem.

Tie ir tie virzieni, kur es vēl redzu darāmas lietas. Par prokuratūras struktūru var diskutēt, taču - tur, kur ir tiesa, tur ir jābūt arī prokuratūrai. Tā ka jautājums ir par to, cik prokurori šajās prokuratūrās ir nepieciešami. Protams, par prokuroru slodzēm var runāt.

Vai gadījumā iepriekš nav izskanējis ierosinājums likvidēt rajonu prokuratūras un atstāt tikai tiesu apgabalu prokuratūras?

Drīzāk diskusija ir bijusi par apgabala prokuratūru likvidāciju. Daudzus noziedzīgus nodarījumus var izmeklēt rajonu prokuratūras, un tad ir jautājums, kāpēc ir nepieciešamas apgabalu prokuratūras. Taču mēs nevaram atteikties no šā posma, jo ir apgabaltiesas kā tiesu instances attiecīgo apgabalu centros. Līdz ar to ir nepieciešami prokurori, kas uz vietas strādā ar lietām apelācijas instancē. Tāpat arī kriminālprocesā apgabali ir nākamā pārsūdzības iespēja rajona prokuroru lēmumiem. Apgabalu prokuratūras pilda arī šīs kriminālprocesuālās pārsūdzības funkcijas. Jautājums gan ir par to, cik daudz apgabalu prokuratūrās ir tieši prokurori, kas izmeklē krimināllietas. Mēs līdz galam šo jautājumu vēl neesam izanalizējuši. Tas ir lielā mērā ir saistīts ar tiesu sistēmas reformu nākotnē, proti, kāda būs Augstākās tiesas struktūra. Būs vai nebūs izmaiņas, tiks saglabātas tiesu palātas vai arī Augstākā tiesa būs tikai kasācijas instance. Tādā ziņā prokuratūras struktūra ir diezgan loģiska - kāda ir tiesu sistēma, tāda arī prokuratūras struktūra. Un ir nepareizi veikt pārmaiņas tikai pārmaiņu pēc.

Tur, kur veidojas ekonomija, ir vērts veikt pārmaiņas. Pagājušajā gadā mēs runājām par atsevišķu prokuratūras iestāžu apvienošanu, taču tas netika izdarīts, jo izrādījās, ka beigās var ieekonomēt tikai vienu amatu. Taču viss pārējais, veidlapu pārrakstīšana, visas tehniskās lietas, kas ir saistītas ar apvienošanu, kopsummā nedod nekādu ekonomiju.

Šobrīd galvenais pārmaiņu kritērijs varētu būt, lai prokurori pēc iespējas mazāk pārvietotos pa Latviju komandējumos.

Kas sagatavo un virza prokuratūras budžeta pieprasījumus?

Prokuratūra ir vienota, centralizēta, trīspakāpju iestāde. Prokuratūrai ir atsevišķs budžets. Mēs paši sastādām savu budžeta pieprasījumu. Tas tiek saskaņots ar Finanšu ministriju, un tad sākas tie cīniņi par to, cik daudz prokuratūrai jāpiešķir. Tad mēs paši ejam un runājam.

Ģenerālprokuroram ir tiesības piedalīties valdības sēdēs, ziņot un izteikties par prokuratūras budžetu. Es vienmēr pats arī eju un runāju par tām nepieciešamībām, kas ir aktuālās. Vai valdība ņem to vērā vai neņem - tas jau ir cits jautājums.

Visvairāk par prokuratūras funkcijām tiek runāts kriminālprocesa kontekstā. Taču, ja mēs paraugāmies Prokuratūras likumā, diezgan daudz prokuratūras funkciju ir saistītas ar objektīvās likumības nodrošināšanu, piemēram, prokuroru protesti par prettiesiskiem valsts pārvaldes iestāžu lēmumiem. Vai šodienas apstākļos, kad ir izveidotas administratīvās tiesas un tiesībsarga birojs, šīs prokuratūras funkcijas ir aktuālas? Cik aktīvi prokuratūra izmanto un plāno izmantot šīs funkcijas?

Tas ir Prokuratūras likuma 16. pants, kas paredz prokuratūras pienākumu iesaistīties valsts un personas tiesību aizsardzībā. Ģenerālprokurors vai virsprokurors var nozīmēt pārbaudi, nepaskaidrojot iemeslus, kāpēc tas tiek darīts. Es teikšu atklāti, tā ir vēl sociālisma palieka Prokuratūras likumā. Lai gan - kā to ņem. Kādam ir jābūt, kas aizstāv vismaz valsts un to personu intereses, kas nevar pašas sevi aizsargāt. Taču Prokuratūras likums vēl joprojām dod diezgan plašas pilnvaras rīkoties, īpaši virsprokuroriem un ģenerālprokuroram. Mēs cenšamies pēc iespējas saprātīgi to izmantot. Par šīm prokuratūras kompetencēm vēl joprojām var diskutēt, jo tur ir jautājums par kritērijiem, kurās situācijās šī kompetence tiek izmantota un kurās situācijās - ne.

Šeit patiešām ir iespējama dublēšanās, īpaši pēc administratīvo tiesu izveidošanās. Prokuratūras likums ir rakstīts tad, kad nebija ne administratīvo tiesu, ne tiesībsarga. Mēs ik pa brīdim esam paši par to runājuši. Taču mēs esam baidījušies ķerties Prokuratūras likumam paši klāt, atklāti sakot, tikai tāpēc, ka mums ir bažas par to, ka papildus tam likumā tiks iegrozīts, ka Latvijā prokuratūra varētu nebūt tiesu varas institūcija. Par visiem citiem jautājumiem var diskutēt. Taču prokuratūra kā tiesu varas institūcija ir pamats, kuram ir jābūt un kas ir jāsaglabā Prokuratūras likumā.

Jūs negribētu, lai prokuratūra nonāktu hierarhiskā valdības padotībā?

Eiropas Padome ir pieņēmusi rekomendācijas par prokuratūras lomu krimināltiesību sistēmā. Ir iespējami divi varianti - prokuratūra kā izpildvaras iestāde un prokuratūra kā tiesu varas iestāde. "Vecajās" demokrātijās lielākoties prokuratūra ir izpildvaras sastāvā. Tur ģenerālprokuroru ieceļ vai nu tieslietu ministrs, vai valdība.

Taču es uzskatu, ka Latvija vēl joprojām nav gatava šādam modelim. Es negribu pārmest nevienam tieslietu ministram, tomēr tieslietu ministrs ir politiķis. Viņš ir ļoti politiski orientēts, un viņam tādam ir jābūt Latvijas politiskajā sistēmā ar koalīcijas valdībām. Viņš pārstāv vienas partijas intereses. Diemžēl politiķi problēmas un pārkāpumus, īpaši priekšvēlēšanu periodos, redz savos politiskajos pretiniekos, bet savējie visbiežāk ir savējie. Mēs jau esam pieredzējuši visdažādākos iesniegumus. Konkrēts politiķis pasaka, ka ir griezies prokuratūrā ar iesniegumu, kas plašsaziņas līdzekļos tiek pasniegts kā notikums. Bet beigās no tiem iesniegumiem čiks vien sanāk. Problēmas un juridiskā pamata nav bijis, taču politiski svarīgs ir pats fakts: iesniegums prokuratūrā.

Laikam jau ir diezgan populāri rakstīt iesniegumus prokuratūrai par dažādiem noziegumiem, valsts izsaimniekošanu un citiem aktuāliem jautājumiem. Kāda ir prokuratūras noslodze ar šādiem iesniegumiem?

Sūdzību ir ļoti daudz. Tāpat kā citās iestādēs ir objektīvas sūdzības un sērijveida sūdzētāji, kurus pazīst gan tiesās, gan prokuratūrā un policijā. Tāpat ir sastopama sūdzēšanās tāpēc, ka likums paredz iespēju sūdzēties. Saņemot konkrēto sūdzību, prokuratūra jau vērtē, vai tās izskatīšana ir prokuratūras funkcijās. Daļā sūdzību mēs esam tikai pārsūtītāji - saņemtās sūdzības pēc kompetences pārsūtām KNAB vai policijai, paskaidrojot, ka iesniegumā lūgtais neatbilst prokuratūras funkcijām. Sūdzību skaits ir ļoti liels, un nav nekādu pazīmju, ka sūdzību skaits varētu būtiski samazināties. Taču te atkal ir jautājums par iespējamu kompetences pārklāšanos.

Šeit atkal var pieminēt Prokuratūras likuma 15. pantu, kas paredz prokuratūras funkcijas attiecībā uz ieslodzījuma vietām. Ir bijusi diskusija par to. Prokuratūra var konstatēt, ka kaut kas neatbilst noteikumiem, bet nevar reaģēt. Prokurors nevar nodrošināt notiesātā ēdināšanu vai turēšanas apstākļus. Tas ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņā. Taču šī funkciju dublēšanās daļēji pastāv, un ieslodzītie to veiksmīgi izmanto.

Šobrīd arvien vairāk tiek meklēti risinājumi, lai atslogotu tiesu sistēmu. Vai jūs redzat arī prokuratūras iespējas samazināt garos lietu izskatīšanas termiņus?

Ir divi veidi, kā mēģināt saīsināt lietu izskatīšanas termiņus. Pirmkārt, palielināt tiesnešu skaitu, bet tas nenotiks. Otrs ceļš ir procesuālie risinājumi. Garantējot tos standartus, ko noteic Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, bet diskutējot arvien vairāk un dziļāk par procesuālajiem jautājumiem. Jebkurā procesā - vai tas būtu kriminālprocess, vai civilprocess un administratīvais process.

Kriminālprocesa pilnveidošanu es saskatu tā vienkāršošanā. Jau pirmajā Kriminālprocesa likuma koncepcijā bija paredzēta birokrātijas novēršana. Mani kolēģi, kas dara praktisko darbu, piekritīs, ka tomēr arī jaunais Kriminālprocesa likums lielā mērā joprojām ir birokrātisks. Ir lietas, par kurām vēl ir iespējams diskutēt. Taču par šīm lietām tāpat kā par prokuratūras funkcijām ir jābūt juridiskai diskusijai.

Ir priekšlikums nerosināt kriminālprocesus par maznozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kas ir maznozīmīgi noziedzīgi nodarījumi jūsu skatījumā?

Ir lietas, kur mēs nevajadzīgi uzsākam kriminālprocesu. Latvijā ir kriminalizēta zādzība no lielveikala par latu vai septiņdesmit santīmiem, taču ir ļoti grūti novilkt šo materiālo robežu un jo īpaši šajos ekonomiskajos apstākļos. Varbūt nodarījumu līdz trim vai diviem latiem nevajadzētu izskatīt kriminālprocesa kārtībā. Šajos gadījumos kriminālprocesu vajadzētu aizstāt ar administratīvo pārkāpumu lietvedību, tikai atkārtotības gadījumā personu sodot krimināltiesiski.

Tomēr vispirms ir jāveic pētījumi policijā - kādi iesniegumi tiek saņemti un kur ir tā maznozīmīguma robeža. Es atceros, ka vienu brīdi policija bija nonākusi pie secinājuma, ka robeža ir sešpadsmit lati. Bet tas vēl bija pirmskrīzes apstākļos.

Izskatot kriminālprocesa kārtībā šādus maznozīmīgus nodarījumus, valsts iztērē milzīgus līdzekļus, bet personai tiek uzlikts naudas sods vai piespiedu darbs. Savukārt ar lielajām, sarežģītajām lietām ir vairāk un rūpīgāk jāstrādā.

Cik lielu īpatsvaru šīs maznozīmīgās lietas veido prokuratūras darbā?

Es varu pateikt, ar ko pamatā prokuratūra nodarbojas: 80 procenti lietu ir par Krimināllikuma 175. pantu (zādzības), nākamais ir Krimināllikuma 262. pants (transportlīdzekļa atkārtota vadīšana apreibinošu vielu iespaidā) un 180. pants (zādzība nelielā apmērā). Ar to ikdienā nodarbojas ierindas prokurors vai policijas izmeklētājs.

Pārējā daļa, kur ir sarežģītas slepkavības, neatklāti ekonomiskie noziegumi, prasa daudz vairāk uzmanības un laika. Ja varētu pārgrupēt spēkus, veltot tieši šiem noziegumiem lielāku uzmanību, varētu sasniegt daudz labākus rezultātus.

Uzņēmējiem varbūt nepatiks tāda ķecerība, bet es varu pateikt. Vienā no pēdējām Eiropas Savienības ģenerālprokuroru konferencēm diskusiju temats bija zādzības nelielos apmēros. Tur izskanēja doma, kuru pie mums negribēs tik vienkārši pieņemt, - arī uzņēmējam, kurš veic uzņēmējdarbību, ko var skart sīki noziedzīgi nodarījumi, ir jārēķinās, ka valsts ar visu nevar tikt galā. Uzņēmējdarbība ir jāveido tā, lai pēc iespējas mazinātu šos noziedzīgo nodarījumu risku. Tas ir jautājums par lielveikalu kontroles sistēmām un drošības dienestiem. Tam gan jābūt abpusēji efektīvam mehānismam. Valsts, protams, nekādā ziņā nevar uzvelt savas represīvās izmeklēšanas funkcijas uzņēmējiem. Taču šeit nepieciešams dialogs - ko uzņēmēji var darīt noziedzīgu nodarījumu novēršanai un kas paliek valsts ziņā. Daļēji jau tas notiek, piemēram, ir izveidoti drošības dienesti lielveikalos.

Mēs esam dzirdējuši, ka jūs esat atsācis studenta gaitas, iestājoties Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorantūrā? Kas jūs uz to mudināja?

Es teiktu, ka man vajadzēja šo soli spert ātrāk. Man ir pietiekama prakses pieredze gan izmeklētāja un prokurora, gan lielāka vai mazāka vadītāja amatos, un es jūtu, ka man objektīvi atsevišķās situācijās pietrūkst tieši akadēmisko zināšanu. Jau otro gadu to daru, lai gan studijas nav vienkārši savienot ar šo amatu.

Kāds ir jūsu izvēlētais doktora darba temats un kas būs jūsu darba zinātniskais vadītājs?

Tieši tie jautājumi, par kuriem mēs tikko runājām, - vienkāršotie kriminālprocesa pabeigšanas veidi. Šī ir tā lieta, kur es vēlos savienot problēmas, ko redzu praksē, ar citu valstu pieredzi, jo par šīm lietām gana daudz tiek runāts arī kaimiņvalstīs. Taču Latvijā šiem jautājumiem ir maz uzmanības veltīts, tā ka tā ir joma, kura būtu pētāma. Manu zinātnisko darbu vada profesore Ārija Meikališa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!