"Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās un sarunājās ar SIA "Alīna" valdes priekšsēdētāju, vienu no ievērojamākajiem Latvijas uzņēmējiem Pēteri Šmidre.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
V. Krustiņš: – Mēs labprāt runājam ar speciālistiem dažādās nozarēs, un jūs noteikti esat viens no zinošākajiem telekomunikāciju un attiecīgo mediju biznesā. Televīzija un radio Latvijā skan un tiek raidīti no visvisādiem kanāliem. Vai tas ir labi, ka tā sadrumstalo reklāmas tirgu, izmētā žurnālistu kadrus? Dzirdēju, ka ar jūsu palīdzību gribot šeit "palaist" arī radio sadarbībā ar "Eho Moskvi" – tas taču būs vēl viens stiprs konkurents vietējiem?

P. Šmidre: – Cerēsim, bet par to pāragri spriest, viss joprojām notiek pārrunu līmenī.

– Lai nu kā, bet informatīvās nodroses ziņā Latvijas TV un Latvijas radio droši vien vēl ilgi saglabās vadošas pozīcijas?

– Jā, bet viss ir saistībā ar jūsu teikto par to, ka spēki ir izkliedēti. Nav tādas TV stacijas, nav tāda radio, kas spētu sakoncentrēt kādu superkomandu. Tas ir ne gluži tāpēc, ka pietrūkst žurnālistu, – ir cilvēki, kuri var profesionāli veidot programmas. Kopējais resurss ir mazs. Ja mums vienu raidījumu veido pāris cilvēku, tad Maskavas studijās – desmitreiz lielāks kolektīvs.

Attiecībā uz mani kā speciālistu – nav jau tā, ka es neorientētos un nesaprastu, bet mediju lietās daudzi droši vien būs gudrāki par mani. Mēs tomēr esam pirmkārt inženieru un tehnoloģiju uzņēmums, kas nodarbojas ar satura izplatīšanu pa kabeli, ēteru un vēl citos veidos. Ja jūs sakāt, ka šis tirgus nupat jau būs pārplūdināts, man liekas, ka tas pats notiek jebkurā jomā. Vispirms parādās kāds virziens, niša, sfēra. Tajā sāk darboties pionieri, celmlauži – viens, otrs, trešais, kamēr jau beigās sanāk vairāki desmiti. Tad tirgus ir noklāts un pamazām sākas konsolidācija. Tur mākslīgi daudz neko nevar regulēt, vienīgi, ja valsts izdomā sniegt atbalstu kādiem, pēc valdības domām, attīstāmiem uzņēmumiem. Latvijā neesmu pieredzējis valdības sarosīšanos atbalstīt kādu vietējo uzņēmumu, lai tas būtu stiprs un konkurētspējīgs. Radio droši vien notiks, kā es stāstīju, – ne katrs atsevišķi raidīs, bet konsolidēsies grupās. Zigmaram Liepiņam būs SWH grupa, Uģim Polim izveidosies kaut kas līdzīgs un paliks – nezinu – kādi četri pieci tādi uzņēmumi ar vairākām stacijām katrs. Televīzijā ir mazliet citādi, jo ir jāizņem raidīšanas licence uz noteiktu frekvenci. Tie, kas tiktāl tikuši, ir ļoti labā situācijā – pagaidām. Viņiem ir ēters. Un tagad es pāreju pie digitālās televīzijas, ko Latvijā pēc ES uzstādījuma apņēmušies ieviest ne vēlāk kā 2012. gadā. Līdz ar tās parādīšanos no trim četriem spēlētājiem šajā mediju un reklāmas tirgū skaits pieaugs līdz divdesmit. Tā būs konkurences vide arī radio. Un tā teorētiski ir galvenā problēma, kādēļ ar digitālās TV ieviešanu neveicas tik naigi. Mums būtu interesanti nodarboties ar šo tehnisko jauninājumu, kaut gan kā abonenttelevīzijai mums, "Baltcom", pēc būtības viss ir, lai neko citu nepasāktu. Citām televīzijām savukārt tas nemaz nav interesanti, jo kāpēc "audzēt" konkurenci digitālās TV izskatā, daudzkāršot kanālu skaitu?

E. Līcītis: - Bet skatītāji labprāt vēlētos lielākas izvēles iespējas, vairāk kanālu, programmu.

- Vai daudz esat pieredzējuši, ka kaut kas notiek "pēc skatītāju pieprasījuma"? Protams, viņiem tas būtu interesanti. Pilsētās jau gan ir liela nodrošinātība ar daudzkanālu televīziju, cilvēki pat nepamanīs, ka tiem pievienojas vēl citi, digitālās TV kanāli. Ārpilsētā, laukos ir satelīttelevīzija, bet ne visur. Daudzviet pat tradicionālie kanāli ir ne visai labi sasniedzami. Digitālā televīzija "noklātu" visu Latviju ar līdz pat 50 - 60 skatāmiem kanāliem. Tas ir apmēram tikpat, cik pilsētnieks, kabeļtelevīzijas abonents, šodien redz savā ekrānā.

V. Krustiņš: - Ja ir ES prasība ieviest digitālo televīziju, ja skatītāji nereti sūkstās, ka "nav ko skatīties", vai tad valdība nepieliek nekādus pūliņus šajā virzienā un nesniedz atbalstu?

- Ir sarakstītas un gadiem šurpu turpu mētātas koncepcijas par digitālās TV ieviešanu. Tagad mēs, "Baltcom", kopā ar televīzijām esam snieguši savu projektu, notiek pārrunas, bet viss ir tā sašūpojies, ka grūti pat šobrīd pateikt, uz kuru pusi šūpojas.

- Jā, nav mums "Digitalizācijas ministrijas"?

- Oi, tam esmu kategoriski pret. Ziniet, kāpēc mums vismaz sportā ir puslīdz normāli panākumi, salīdzinot ar ekonomiku un citām lietām? Tāpēc, ka nav sporta ministra! Nesen gan futbolā zaudējām Lihtenšteinai, bet vismaz spēlējām ar viņiem. Salīdzinot ar situāciju digitalizācijā, tas ir izrāviens! Es nezinu, cik daudz vai maz par digitālās TV ieviešanu zina mūsu satiksmes ministrs Šlesers, bet viņam ir tie gājieni pateikt - tagad būs tā un šitā - un tas viss arī notiek. Iespējams, digitālā televīzija "trāpīsies" tādā veidā viņam pa rokai, un principā Šlesers tā varētu darīt...

- ...Šlesers - kurš gan cits!

- Jā, tieši tā, un, lai gan tamdēļ automātiski izraisīsies liels troksnis, bet varbūt vismaz kaut kas notiks. Viņš periodiski uzņemas un kaut ko apsola, lai nu tālāk iet, kā iedams.

E. Līcītis: - Ko varētu redzēt digitālās TV kanālos - vai tie būtu adaptētie vai autorraidījumi, vai latviešiem būtu savs sporta, mūzikas, ziņu kanāls vai programmas, kur augu dienu pavāri mācītu gatavot ēdienu?

- Saturu vajadzētu noteikt Nacionālajai radio un TV padomei, mūs vairāk interesē inženiertehniskā puse. Taču mēs esam domājuši, kas varētu būt pamatpaketes piedāvājumā. Manuprāt, pēc iespējas jāatbalsta vietējie satura ražotāji, mūsu pašu pārraides. Un televīzijas, palaižot jaunus kanālus, pamazām veic priekšdarbus šajā ziņā. Protams, adaptētiem kanāliem ir vieglāk, saņemot atbalstu no ārpuses, augstas kvalitātes gatavus materiālus. Tikai jautājums, kam dotu priekšroku skatītājs.

- Ko šajā kontekstā nozīmē Ruperta Mērdoka ienākšana vietējā tirgū, nopērkot LNT un TV5 televīzijas? Jūs teicāt, ka ar laiku visi konsolidējas - Mērdoks varbūt visus "konsolidēs", ieskaitot Latvijas TV. Ja jau cilvēki dzīrušies privatizēt veco latviešu filmu kolekciju, tikpat labi var pieprasīt privatizēt Zaķusalas TV ar visu ēku.

- Pieteikties var. Atdos vai ne, tas ir cits jautājums. Attiecībā uz Rupertu Mērdoku, manuprāt, piemērojama standartizācija, kas saucas tīkla paplašināšana. Bizness, kas ir plūstošs ūdens, ir ar interesi palielināt tirgu. Līdz ar to es nesaskatu nekādus īpašus, tālejošus Mērdoka plānus Latvijā vai Baltijā. Televīziju pārdošana notika, tā ir globalizācija, bet Eiropā pietiekami nopietni strādā Konkurences padome, lai nepieļautu jelkādas nozares nonākšanu vienās rokās un monopolu. No otras puses, valstij būtu cieši jāskatās līdzi, vai tai paliek savi mediji vai to vairs nav. Man ne visai patika, ka mēs palikām bez daudzmaz nacionāla mobilo sakaru operatora. Tas nav gluži bizness vien. Tas skar arī valsts iekšlietas - to pašu drošību, piemēram. Es uzskatu, ka valstī vajadzētu veidot un paturēt savus spēcīgus ekonomiskos veidojumus. Lai kāda būtu valsts, tas zināmā mērā būtu saimniecisks kodols.

- Tas būtu tas, ko sauc par attīstīt ražošanu?

- Nav svarīgi - tiklab tie var būt pakalpojumu vai citi uzņēmumi. Jebkas. Man liekas, ka mūsu politiķiem priekšstats par šīm lietām ir mazliet citāds. Viņi raujas prom no tā, lai tik viņus neturētu par atkarīgiem no kaut kādiem lieliem ekonomiskiem spēkiem. Bet, ziniet, būt atkarīgiem vai neatkarīgiem - tas ir pašu politiķu un partiju nostājas un sirdsapziņas jautājums, ar varu neviens nevar cilvēku iebāzt maisā un aizsiet galu ciet. Turpretī valstī, kurā nav stipru, eksportspējīgu, pasaulē konkurējošu uzņēmumu, ir sajūta, ka kaut kas nav īsti lāgā. Ne tikai sajūtas, visas runāšanas par inflācijām, par to, ka imports daudzkārt pārsniedz eksportu, lielā mērā ir sakarā tieši ar to, ka valdības rokās nav nekādu instrumentu šo lietu regulēšanai, ietekmēšanai. Mēs daudz ko neesam spējīgi paši saražot, ko cilvēki ir gatavi patērēt.

- Ā, jūs esat valsts protekcionisma politikas piekritējs.

- Tā es neteiktu, bet ar ko nodarbojas jebkuras citas valsts vēstniecība, lai kurā pasaules malā tā atrastos? Ikvienā tikšanās reizē pirmie jautājumi vedina domāt par stingru atbalstu un tirgus meklējumiem saviem nacionālajiem uzņēmējiem. Es nezinu, vai tas saucams par protekcionismu vai par valstisku ieinteresētību, bet tas ir diplomātu, politiķu galvenais uzdevums.

V. Krustiņš: - Jā, mums būtu jānoskaidro, kāda ir mūsu Ārlietu ministrijas nostāja, kad Eiropas lielās "vecās" valstis sliecas vispirms savienībā aizstāvēt un pārstāvēt savas intereses, citas pabīdot malā.

- Tas nav tikai Latvijas jautājums - pretrunas ES starp lielām un mazām valstīm. Acīmredzot vajag stingrāk sevi pieteikt un pastāvēt. Pamēģiniet Lietuvā kāds no malas dabūt kādu licenci - tas būs ļoti apgrūtinoši ienācējiem.

- Robežlīgumam ar Krieviju tikšot drīzumā pielikti pēdējie zīmogi un tad mums arī veikšoties tirdzniecībā un sadarbībā. Vai jūs, uzņēmējs, tamdēļ skatāties cerīgāk, jo Kaļužnija kungs apsolījis gandrīz vai piena upes gar ķīseļa krastiem.

- Ekonomiskās attiecības starp Krieviju un Latviju ir atkarīgas no biznesa un konkrētiem cilvēkiem, kas gribētu tajā darboties. Sadarbība notiek un ir notikusi, neraugoties, vai robežlīgums ir apzieģelēts vai nav. Tāpat, šķiet, vismaz valdošās koalīcijas partijas daudz vēlētāju balsu klāt vis nedabūs, izziņojot, ka visas durvis atvērtas tirdzniecībai ar Krieviju. Ar to jārēķinās.

- Turklāt vēl cerības uz "labo" prezidentu vai premjerministru, mazākais, rosīgo Krievijas virzienā Šleseru. Bet laikam gan šīs ilūzijas jāmet pie malas.

- Tas bija īpaši raksturīgi pirmajos neatkarības gados, kad pietika norādīt uz kādu personu - re, kur ir tas, kurš visu atrisinās. Tas nāca kā iemantots no padomju laikiem, kad neko nevajadzēja domāt, jo kāds jūsu vietā jau izdomājis. Un no rīta līdz vakaram stāstīja, cik visi pateicīgi un laimīgi. Inerces moments saglabājies, kad liekas - šitā valdība vēl nepadarīja mani laimīgu, bet nāks cita, tā gan aplaimos. Brīnumi nenotiek. Katram jābūt atbildīgam pašam par savu rīcību un sevi. Protams, pie varas nokļūst labāki, sliktāki spēki, bet uz vēlēšanām bieži vien iet ar apziņu "iegriezt" kādam, nobalsot par sliktu, lai izgāztu, pēc vēlētāja domām, vēl sliktāku. Nu izrāvās "Jaunais laiks". Nobalsoja ne jau par viņiem, bet pret tiem, kas iepriekš valdīja. Labi, jaunie laiki godīgāki. Viennozīmīgi - jā. Bet tāpat nevar izkustēt, un tagad viņi pazemināti slikto kategorijā.

- Tad - lai viss iet savu gaitu, mums atliek netraucēt?

- Nē, es saku - atbildībai jābūt. Arī par to, par ko es balsoju. Obligāti jābūt.

- Vai jums, uzņēmējiem, ir pietiekami ietekmīga organizācija, kuras teiktajā valdība vismaz ieklausītos?

- Darbojamies Telekomunikāciju asociācijā, kura ir diezgan efektīva un kurā ieklausās gan. Mēs, piemēram, ieteicām pāriet uz telefonu astoņzīmju numuriem un daudzas citas profesionālas lietas. Aicina darba grupās ministrijās un piedalīties Saeimas komisiju sēdēs.

E. Līcītis: - Tur nav obligāti jābūt oligarham?

- (Smejas.) Nē, kaut kā iztiekam un kaut ko panākam.

- Ko pats televīzijā skatāties, ko izlasāt avīzēs, grāmatās?

- Televīzijai man ir laiks pirms gulētiešanas, tad pārsvarā izskatu, vai nav kas interesants "Discovery Channel". Mana sieva to sauc par "Miega balsi", tas nozīmē, ka ir jau ļoti vēls. Pārlaižu acis ziņām un noskatos svarīgākās sporta spēles. Tagad lasu grāmatas par helikoptera vadītprasmēm. Man ir atgūti senču īpašumi tālu Daugavpils rajonā pie ezeriem, lai turp nokļūtu, esmu iegādājies helikopteru. Pats vēl nepilotēju, bet gribētos gan. No šīs nedēļas sāku praktiskās apmācības kā pilots. Šāds pārvietošanās veids ietaupa lielu daļu dārgā laika.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form