Daloties iespaidos, kāda uz pašreizējās ekonomiskās situācijas fona Latvijā izskatās noziedzība, mūsu redakcijā viesojās Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieks, pulkvedis Ints Ķuzis. Viņu iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ervīns Cīrulis.
Par policijas lietām mūsu redakcijā runājuši galvenokārt ministri un ģenerāļi. Jūs esat tuvāk tiem cilvēkiem, kas dara reālu darbu, un tāpēc plašākai sabiedrībai neesat tik pazīstams. Pastāstiet mūsu lasītājiem par savu dzīves un darba gājumu.


Esmu tukumnieks, dzimis 1962. gadā. Skolas gaitas sāku Kandavas internātskolā, vidējo izglītību ieguvu Jelgavā. Jau skolas laikā biju aktīvs sportists un, kā daudzi citi, arī komjaunietis. Tad mani iesauca armijā, dienēju Ukrainā, Hersonas apgabalā. Laiks starp skolas beigšanu un iesaukumu armijā bija gana īss; tā kā šajā laikā nekādu profesiju nebiju apguvis, atgriežoties no dienesta, man nebija īstas pārliecības par to, ko darīšu turpmāk. Kā jau visiem pirms iesaukšanas armijā, man bija jānodod pase milicijā. Devos uz milicijas pasu galdu; tie mani nosūtīja pie Tukuma milicijas nodaļas priekšnieka uz pārrunām. Viņš man saka: ''Klau, vai negribi nākt strādāt uz miliciju?'' No sākuma tā kā saminstinājos, bet tad, visu apdomājis, nospriedu - kādēļ gan ne? Tas bija 1982. gada decembris. Sāku strādāt Tukuma rajona milicijas dežūrdaļā.


Pēc gada iestājos milicijas skolā Rīgā, kur mācījos par kriminālizmeklēšanas inspektoru. 1985. gadā vidējo milicijas skolu pabeidzu, un man piešķīra leitnanta pakāpi. Tad nāca piedāvājums stāties Minskas augstākajā milicijas skolā, kuru arī sekmīgi pabeidzu 1991. gadā, iegūstot augstāko juridisko izglītību tiesību zinātnēs. Paralēli strādāju un jau 1989. gadā kļuvu par Tukuma kriminālizmeklēšanas priekšnieku. Tas bija laiks, kad Latvija atguva valstisko neatkarību, un katram milicijas darbiniekam bija jāizdara izvēle, kurā pusē nostāties. Mana personiskā izvēle nebija grūta - Latvijas policijas mundieri uzvilku ar goda un lepnuma sajūtu.


1996. gadā kļuvu par Tukuma policijas priekšnieku. Pēc trim gadiem man piedāvāja darbu Rīgā - par Rīgas kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieku. Tā es nokļuvu Rīgā. Būtībā tas bija ļoti smags lēmums, jo Tukumā man it kā bija viss: gan ģimene, gan dzīvesvieta, gan labi atalgots darbs un autoritāte iedzīvotāju vidū. Amata maiņa bija pat sava veida pazeminājums, tomēr savu izšķiršanos nenožēloju. Stagnācija ir viens no neredzamākajiem spokiem dzīvē, ko mēs nejūtam, - viss ir it kā kārtībā, un nekādas pārmaiņas nav vajadzīgas, tomēr vienlaikus ar šādu skatu uz dzīvi cilvēks apstājas savā attīstībā. 2003. gadā kļuvu par Rīgas kriminālpolicijas priekšnieku, vēlāk pēc Valsts policijas struktūras reorganizācijas - par Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieku. 2005. gadā Latvijas Policijas akadēmijā ieguvu maģistra grādu tiesību zinātnēs.


Laikam jau detektīvromānus nelasāt? Vai arī katra jūsu darba diena ir kā detektīvromāns?


Lasu gan, bet, salīdzinot detektīvromānus un reālo dzīvi, jāatzīst, ka romānos viss ir pārāk sarežģīti. Dzīvē notiek daudz vienkāršāk. Brīžiem šī vienkāršība izmeklētājus pat traucē. Izmeklētāji, šķetinot pavedienus, pārlieku bieži mēģina versijas sarežģīt. Protams, ir arī viltīgi izplānoti un ar grūtībām atklājami noziegumi, tomēr pārsvarā atrisinājums izrādās bezgala vienkāršs.


Ticamākais, jūs runājat par sadzīviskiem noziegumiem. Tomēr pastāv arī starptautiski koordinēta noziedzība. Krievijā amnestēti daudzi bīstami noziedznieki, un par to uztraucas ne tikai pašā Krievijā. Vai šie noziedznieki nevērš skatienus arī rietumu virzienā?


Pārrobežu noziedzības palielināšanās risku, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, iespējams, līdz galam neesam novērtējuši joprojām. Katru gadu veicam prognozes, kas mūs sagaida turpmākajā gadā, lai policija būtu gatava paredzamajām tendencēm noziedzības vidē. Arī 2004. gadā, kad pievienojāmies Eiropai, tika veikta stratēģiskā analīze. Tolaik Rietumeiropā bija izplatīta banku un valūtas maiņas punktu aplaupīšana, un šādi noziegumi parādījās arī pie mums. Jau iepriekš apzinājām kontingentu, kuri šādus noziegumus varētu veikt Latvijā, un tas mums deva priekšrocības noziegumu atklāšanā.


Latvijas austrumos ir reāla valsts robeža, un tas ir šķērslis noziedznieku migrācijai. Noziedznieki Latvijā ieplūst galvenokārt no rietumiem, pārsvarā no postsociālisma valstīm - Polijas, Rumānijas, Lietuvas, kur ir līdzīga ekonomiskā situācija. Vienlaikus rietumu virzienā dodas mūsu pašu "bāleliņi", kas rietumos laupa bankas, zog mašīnas. Latvijā ir vairāki ļoti profesionāli autozagļi, pēc kuriem ir pieprasījums citās Eiropas valstīs.


Nez vai, plānojot nākamā gada noziedzības tendences, policija iepriekš varēja paredzēt tādu ekonomisko situāciju, kādā nu esam...



Protams, nē. Bijām gatavojušies, ka šogad palielināsies krāpšanās ar nekustamajiem īpašumiem, tomēr tādu ekonomisko krīzi paredzēt, šķiet, nevarēja neviens. Līdz ar pārmaiņām ekonomiskajā situācijā, mainījusies arī situācija noziedzības vidē. Noziedzības izpausmes veidi atspoguļo sociālekonomisko situāciju valstī kopumā. Gada sākumā iezīmējās problēmas, kas saistītas ar inflāciju, ražošanas līmeņa kritumu, strādājošo atlaišanu no darbavietām. Jau šā gada pirmajā ceturksnī manījām, ka strauji palielinās mantiska rakstura noziegumi, galvenokārt zādzības.


Cilvēki, kas jau agrāk izdarījuši noziegumus vai ir tendēti tos veikt, atrodas pastāvīgā policijas redzeslokā. Vēl pirms dažiem gadiem vairāki it kā profesionāli zagļi atteicās no likumpārkāpumu izdarīšanas, jo šiem cilvēkiem bija alternatīva nopelnīt labu naudu godīgā ceļā. Zinu vairākus gadījumus, kad zagļi labāk izvēlējās mazkvalificētu darbu celtniecībā, saņemot 1500 latus mēnesī, nekā riskēja nokļūt atkal cietumā. Tā vienubrīd noziedzības līmenis pat pazeminājās. Tagadējā situācija darba tirgū diemžēl atkal veicina noziedzības pieaugumu.


Negribētu piekrist augstu amatpersonu agrāk sacītajam, ka juvelierizstrādājumu zādzības, lombardu aplaupīšanas ir tieši saistītas ar smago ekonomisko situāciju. Neticu, ka tādi noziegumi izdarīti, jo cilvēkam nav bijis ko ēst. Vai mēģināsit apgalvot, ka pensionāri stājušies uz noziedzības takas un sākuši zagt zeltlietas, lai varētu nomaksāt komunālos maksājumus?



Nē, to es nemēģināšu apgalvot. Ļoti bīstams simptoms ir tas, ka laupīšanas bieži prasa cilvēku upurus. Noziedzība kļūst nervozāka un nežēlīgāka. Arī zādzība nakts vidū, apzogot veikalu vai lombardu, protams, ir noziegums, tomēr tad fiziski necieš cilvēki. Sabiedriski bīstamāka neapšaubāmi ir laupīšana, ja laupījuma iegūšanai tiek likvidēti jebkuri šķēršļi, kaut vai tā būtu cilvēka dzīvība. Noziedzība vienlaikus kļūst neprofesionālāka.


Vai uz noziedzības ceļa šobrīd atkārtoti stājušies cilvēki, kuriem jau ir krimināla pieredze, vai arī ekonomiskā situācija zagt un laupīt spiedusi jaunus cilvēkus, kuri iepriekš Krimināllikumu nav pārkāpuši?


Recidīvistu ir apmēram 30 - 40%. Tomēr tāda statistika attiecas uz pilnīgi visiem noziegumiem, arī uz ceļu satiksmes negadījumiem, noziegumiem, kas izdarīti neuzmanības dēļ. Domāju - ja atsevišķi apkopotu datus par mantiskiem noziegumiem, skaitlis būtu lielāks. Lielu daļu zādzību un laupīšanu veic narkomāni: apmēram trešdaļa no aizturētajiem noziegumus izdarījuši, jo vajadzējis kārtējai devai. Ja noziedzības profesionalitātes līmenis kļūst zemāks - no vienas puses, policijai ir vieglāk atklāt noziegumus, bet, no otras, noziedzība kļūst sabiedriski bīstamāka.


Labi ja 5% izdarīto noziegumu varam uzskatīt par profesionāli plānotiem un izpildītiem. Lielākā daļa ir veikti brutāli. Kādreiz bija profesionāli kramplauži, kas prata iekļūt dzīvoklī klusi un nemanāmi, nesabojājot slēdzeni, tagad zagļi durvis izsit, atslēgas salauž. Noziegumi parasti notiek pa dienu, kad cilvēki ir darbā. Tādēļ ļoti būtiska ir uzticamu kaimiņu palīdzība, kuri nav vienaldzīgi par to, kas notiek viņiem blakus. Visā pasaulē ir pazīstama kustība ''Kaimiņu aizsardzība''. Ne tikai Vācijā, Anglijā, arī Igaunijā ģimenes, dodoties izbraukumā uz ilgāku laiku, atstāj mājas atslēgas kaimiņiem, kuri dzīvokli pieskata, un tāda izpalīdzēšana ir abpusēja. Pašreizējā situācijā, kad pieaug noziedzība, bet policistu skaits tiek samazināts, šis veids, kā iedzīvotājiem pašiem sevi sargāt, kļūst arvien aktuālāks.


Bruņotu laupīšanu noziedznieki bieži veic, nodarot miesas bojājumus cilvēkiem, kas bijuši notikuma aculiecinieki. Ar cilvēku izrīkojas kā ar jebkuru šķērsli, kas traucē nozieguma īstenošanu, un tādas tendences ir ļoti bīstamas.


Jebkurš detektīvromāns var sākties un arī veiksmīgi beigties tikai tad, ja nozieguma vietā atrasti lietiskie pierādījumi. Vai mūsdienu policijai pietiek resursu pierādījumu sagādāšanai?


Jūs aizskārāt ļoti svarīgu jautājumu. Iepriekšējā kriminālprocesa darbības laikā mēs uz aizdomu pamata varējām cilvēku aizturēt un pēc tam nostiprināt pierādījumus; bet tagad mums jau sākotnēji ir jāsavāc pierādījumi, lai cilvēku varētu aizturēt. Tāpēc policija maina izmeklēšanas taktiku.


Daudzas ekspertīzes policijai bieži vien nav pa kabatai. Piemēram, policijā ir vairāki iesniegumi par to, ka saimnieks jūtas apkrāpts par nekvalitatīvi veiktu būvniecību. Lai veiktu būvniecības ekspertīzi, noskaidrotu, vai celtniecībā tiešām izmantoti tie materiāli, kas ir fiksēti līgumā, jāveic kompleksa būvniecības ekspertīze, bet tā maksā desmitus tūkstošus latu. Lētas nav arī DNS ekspertīzes, tomēr par tām vēl kaut kā spējam norēķināties. Dažas ekspertīzes īpaši svarīgās lietās mēs lūdzam veikt kaimiņvalstu dienestus. Protams, šāds tehniskais nodrošinājums policijai ir ļoti būtisks noziegumu atklāšanā, tomēr... Uzskatīsim, ka ekonomiskās situācijas dēļ policijas problēmas neviens nedzird. Šobrīd varbūt šķiet, ka daudzas policijas vajadzības ir otršķirīgas, tomēr jau tuvākajā laikā var izrādīties, ka prasība pēc mūsdienīgas aparatūras nav bijusi nekāda greznība, bet gan nepieciešamība noziegumu atklāšanai.


Vai varat pateikt, cik lieli līdzekļi naudas izteiksmē policijai nepieciešami, lai iegādātos ekspertīzēm nepieciešamo aparatūru, ko varētu uzskatīt par mūsdienīgu? Droši vien nebūtu pareizi sodīties par to, ka policija nevar atklāt noziegumus, ja tās rīcībā nav atbilstoši tehniskie resursi.


Precīzu skaitli nenosaukšu, bet mūsdienīga aparatūra, bez šaubām, maksā ļoti dārgi. Noziedznieks notikuma vietā atstāj ļoti daudz bioloģisku pēdu, policijai būtībā šos pierādījumus atliek vien kvalificēti savākt. Šepat kaimiņos Igaunijā izmeklētājs noziegumu bieži vien var atklāt, pat neizejot no kabineta, jo dators apstrādā biometriskos datus, policijai ir iespēja operatīvi veikt DNS analīzes, odoroloģisko jeb smaržas ekspertīzi, datorizēti sastādīt nozieguma izdarīšanas ainu. Pēc tam, izsaucot vainīgo uz nopratināšanu, izmeklētājam, iespējams, pat lāga vairs nav ko vaicāt. Latvijas policijai tādā ziņā ir pat priekšrocības, jo mūsu darbinieki nav zaudējuši kontaktus ar reāliem lieciniekiem un aizdomās turamajiem un nav atrofējuši spējas ar cilvēkiem runāt, lai noziegumu atklātu.


Šābrīža ekonomiskajā situācijā mēs visi jūtam, ka noziedzība krasi pieaug, tomēr neatkarīgi no sabiedrības labklājības līmeņa noziedzība diemžēl ir pastāvējusi un pastāvēs arī turpmāk.


Noziegumu atklāšanu veicina arī policijas aģentūra jeb informatori. Vai pašlaik ir kāda iespēja ieinteresēt cilvēkus sniegt informāciju, un vai darbs ar aģentūru nekļūst problemātiskāks?


Par laimi, ziņotāji ir dažādi. Ne visi aģenti informāciju sniedz tikai naudas dēļ. Daļa par plānotu vai jau izdarītu noziegumu policijai ziņo - varbūt izklausīsies nedaudz patētiski - pilsoniska pienākuma vadīti. Daži, paši nonākot problēmās ar likumu, gatavi stāstīt jebko un sniegt jebkuru informāciju gan par paša izdarītajiem noziegumiem, gan to, ko darījuši citi. Trešā kategorija ir cilvēki, kas strādā vienīgi par atlīdzību - viņi sazinās ar policiju, izklāsta, ka var ziņot par izdarīta nozieguma apstākļiem, vainīgajām personām, norādīt, kur atrodas nozieguma izdarīšanas rīki, bet - par to informators gribētu tādu un tādu summu. Ekonomiskā situācija valstī, protams, neveicina plašāku sadarbību ar ziņotājiem, tomēr mēģinām izmantot tos resursus un taktiku, kas policijai pieejama noziegumu atklāšanā.


Krieviski rakstošajā presē lasīts, ka policija iesēdina tikai krievus. Vai tādām prātulām ir arī kāds segums?


Nav gan. Noziedzniekus pēc tautības nešķirojam. Tomēr jāatzīst, ka Latvijas noziedzības vidē joprojām pastāv liela Krievijas noziedzības ietekme un turienes attiecīgās struktūras pārrauga, kas notiek Latvijas noziedzības vidē. Latvijas noziedzība joprojām ir finansiāli atkarīga no Krievijas noziedzīgajiem grupējumiem, kas kontrolē narkotiku, ieroču, degvielas kontrabandas ieplūšanu Latvijā un zagtu vērtību nonākšanu Krievijā.


Zagtās mašīnas no Latvijas bieži nonāk Krievijā, kur ir daudz plašāks nelegālais tirgus. Latvijā nezog mašīnas, lai tās nogādātu teiksim, Vācijā. Gluži otrādi: Vācijā zagtas mašīnas caur Latviju nogādā Krievijā.


Mūsu austrumu kaimiņzemē joprojām ir tā saucamās kriminālās autoritātes, kas ne tikai vēro noziedzības procesus Latvijā un citviet Eiropā, bet arī izšķir strīdus, ja tādi radušies Latvijas un citu Eiropas noziedzīgu grupējumu starpā. Konfliktu risināšanai Krievijas noziedzības līderi būtībā ir kā tiesneši, kuru spriedums turklāt nav pārsūdzams.


Vai jūsu minētā kontrabandas plūsma no Krievijas nebija akmentiņš muitnieku un robežsardzes dārziņā?


Diemžēl kontrabanda pastāv visā pasaulē. Kā narkotikas nokļūst ASV? Pamatā caur Meksiku, ar kuru ASV izveidojusi ar īpašām drošības sistēmām aprīkotu robežu. Diemžēl nevar ignorēt arī faktus, ka tā saucamajās Grebņevas un Terehovas lietās par kukuļņemšanu aizturēti un nu jau apsūdzēti vairāki desmiti muitnieku un robežsargu. Iespējams, ka būtu nepieciešama muitas un robežsardzes darbinieku rotācija, lai viņi nesaaugtu ar vietējo noziedzības vidi - pierobežā likumpārkāpēji un likumsargi bieži vien ir radi, kaimiņi, skolasbiedri. Tomēr atkal atduramies pret ekonomisko faktoru - valstij nav iespēju nodrošināt muitniekiem un robežsargiem un viņu ģimenēm dzīvesvietu pie attiecīgajiem robežpunktiem.


Presē vairākkārt pieminēts, ka līdz ar noziedznieku autoritāšu atbrīvošanu, kuri bija notiesāti 90. gados un tagad ir atbrīvoti, mainījusies situācija noziedzības vidē. Vai tas atbilst patiesībai?


Domāju, ka tas tomēr ir mīts, jo ekonomiskā situācija tagad ir citāda. Brutālā reketa laiks ir pagājis - noziedznieki vairs neiekasē ''meslus'' no tirdzniecības kiosku īpašniekiem tikai tādēļ, ka viņi nodarbojas ar komerciju un gūst peļņu. Tomēr rekets atgriežas, turklāt ar tām pašām naudas izspiešanas metodēm. Joprojām cilvēkus nolaupa, ved uz mežu, tur gūstā, sakropļo un spīdzina. Tikai naudas pieprasīšanas iemesli parasti ir reālu parādu atgūšana. Krimināllikumā paredzētā patvarība nu jau robežojas ar izspiešanu 90. gadu stilā. Domāju, ka šādu noziegumu skaits turpmāk strauji pieaugs, un kriminālpolicija to atzinusi par bīstamāko prognozi nākamajam gadam.


Situācija ar parādiem patlaban gruzd - aizdevējiem skaidru naudu vajag jau tagad, bet naudas šobrīd nav ne iedzīvotājiem, ne valstij.


Kas ir aizdevēji, kuri ar kriminālām metodēm izsit parādus, - fiziskas personas vai kredītfirmas, līzinga kompānijas?


Pārsvarā tie ir darījumi starp fiziskām personām, tomēr ar parādu izsišanu nodarbojas arī firmas. Patlaban, par laimi, beidzies laiks, kad kredītus izsniedza jebkura kaktu firma uz stipri nedrošiem nosacījumiem, toties uz milzu procentiem - parādi sasniedza līdz pat 1000% no aizdevuma! Pēdējā laikā veidojas dažādas slēptas firmas, piemēram, ar detektīvaģentūras izkārtni, kas nodarbojas ar parādu izsišanu. Par tādiem noziegumiem esam aizturējuši gan apsargus, gan noziedzniekus ar stāžu - tetovētus, skūtu galvu, kādus pazinām 90. gados.


Iemesli, kādēļ parādi savlaikus nav atdoti, ir dažādi. Neba visi parādnieki kredītus neatdod ļaunprātīgi - var būt arī objektīvi iemesli. Tādu situāciju risināšanai pastāv arī likumīgs regulējums, tomēr kreditori negrib iet ilgo tiesāšanās ceļu, jo naudu vajag atpakaļ tūlīt. Parādi bieži vien tiek cedēti, un it kā likumīgie parādu piedzinēji izmanto absolūti nelikumīgas metodes kredītu atgūšanai. Ja parādnieks nespēj naudu atdot uzreiz, pēc eksekūcijām viņi spiesti parakstīt jaunas parādzīmes ar vēl nežēlīgākiem procentiem. Tomēr būtiskākā atšķirība no 90. gadiem ir tā, ka izspiešanas nav vērstas pret uzņēmējdarbību, bet gan pret konkrētiem cilvēkiem par konkrētiem darījumiem. Man nav zināms neviens gadījums pēdējā laikā, kad noziedznieki pieprasītu naudu tikai tāpēc, ka cilvēks nodarbojas ar komerciju.


Sākam saskarties ar parādību, ko sauc par rēderēšanu. Tā būtībā ir ekonomiskā laupīšana. Legālos un godīgos uzņēmumos tiek iefiltrēti cilvēki, kas, slēdzot līgumus uzņēmuma vārdā, ieslēpj šajos līgumos juridiskas nianses, kas ir par pamatu uzņēmuma īpašuma atņemšanai pretējās puses labā. Protams, ''rēderētājam'' tāda līguma sagatavošanā ir sava interese. Šādas lietas policijā ir vairākas.


Gribētu vērst lasītāju uzmanību uz to, lai, slēdzot līgumus, katrs līguma pants tiktu rūpīgi izlasīts un nerastos sarežģījumi. Īpaši tas attiecas uz tā saucamajiem standartlīgumiem, kuros līguma sastādītāji iemāna tādas nianses, kas pretējo pusi nostāda pilnīgi beztiesiskā situācijā. Par nožēlu, ne katrs parakstītājs - vai tas būtu darba līgums vai līgums ar kredītiestādi - rūpīgi izlasa gari sastādītos un sīkiem burtiem nodrukātos līgumus. Krāpšanas faktu tādos gadījumos pierādīt ir gandrīz neiespējami, jo līgumi abpusēji parakstīti labprātīgi un zaudētāja argumenti ''ja es būtu līgumu izlasījis, mūžam tādu neparakstītu'' nav juridiski saistoši. Tāpēc ieteiktu līgumslēdzējiem pirms līguma parakstīšanas tā projektu rūpīgi un mierīgi izlasīt, un, ja vien iespējams, iedot to izlasīt arī kādam juristam, lai nodrošinātos pret nepatīkamiem pārsteigumiem nākotnē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit