– Nupat Lietuva svinēja valsts atjaunošanas 92. gadadienu, bet jau visai drīz – 11. martā – apritēs 20 gadu, kopš lietuvieši pirmie bijušajā Padomju Savienībā oficiāli paziņoja, ka vēlas būt neatkarīgi. Kādas atziņas jums saistās ar šiem datumiem?
– Vispirms es lepojos, ka lietuvieši bija pirmie starp bijušajām padomju republikām, kas meta izaicinājumu totalitārajam režīmam. Šodien diemžēl daudzi to ir piemirsuši. Taču mēs nevaram aizmirst kaut ko citu, kas ļāva spert soli pretī brīvībai. Tās ir mūsu saknes – Lietuvas tūkstoš gadu senā pagātne un tautas vēsturiskā atmiņa, kas lietuviešiem ļāvusi izdzīvot visās ģeopolitiskajās vētrās un grūtībās, kad tās varēja tikt apcirstas.
Protams, ir skumji, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas dzirdam šaubas, vai mēs, lietuvieši, esam cīnījušies par vienu un to pašu brīvo Lietuvu. Es saprotu, ka ar idejām un vērtībām vien nepietiek, lai apmierinātu ikdienas materiālās vajadzības. Vēl skaidrāk tas redzams laikā, kad ekonomika piedzīvo grūtības. No otras puses, ekonomiskajām un sociālajām nebūšanām nevajadzētu būt par iemeslu šaubām par valsts neatkarību. Mēs varam kritizēt valdības, partijas un politiķus, bet valsts lietderību gan nevajadzētu apšaubīt. Valsts ir vērtība, kam noteikti jābūt vietai mūsu sirdīs. Daudzreiz, kad ir bijušas apdraudētas mūsu senču vērtības – valoda, kultūra un ticība –, atmiņas par valstiskumu ir palīdzējušas mums kā nācijai tam pretoties. Arī ekonomiskās grūtības ir tikai sīkumi, salīdzinot ar pārdzīvoto okupāciju, represijām un totalitārismu. Tāpēc neatkarība un valstiskums ir vērtības, kas nav pērkamas un pārdodams ne par kādu naudu.
– Kādu iespaidu uz Lietuvas iekšpolitiku ir atstājusi ekonomiskā krīze un, kā dzird, pat recesijas draudi?
– Valsts ekonomikas glābšanas plāni ir pārvērtušies nepopulāros, bet nepieciešamos lēmumos. Mums tagad nākas ierobežot dažādus izdevumus un sociālos pabalstus, tādējādi cenšoties savilkt budžeta galus. Tas skar arī manu ģimeni.
Protams, šādi apstākļi rada šķelšanos politiķos un nevar neietekmēt valdības lēmumus. Valdības plāns izejai no krīzes balstās uz trim stingriem pīlāriem. Tie ietver valsts izdevumu samazināšanu, kredītpolitikas pārskatīšanu un divu gadu plānu jaunu darba vietu radīšanai. Tāpat Lietuvā noslēgumam tuvojas debates par stratēģiju, kuras ražošanas nozares un kuri reģioni ar investīcijām pabalstāmi vispirms.
– Nesen nomainījās seima Ārlietu komitejas priekšsēdētājs, bet jautājumi, kas skar attiecības ar Krieviju, ir palikuši.
– Ar vienpusīgām vēlmēm, lai panāktu kvalitatīvas pārmaiņas attiecībās ar Krieviju, nepietiek. Svarīgi ir panākt, lai divpusējo attiecību darba kārtību nediktētu tikai Krievija puse vien. Taču tas nenozīmē, ka var iztikt bez dialoga ar šo valsti. Par to iestājas visas politiskās partijas, uzsverot, cik svarīgi ir ievērot politisko neatkarību, tradīcijas un skatījumu uz vēsturi. Sekmīgāk attiecības ar Krieviju uz vienlīdzīga līmeņa palīdz veidot trešās puses – Eiropas Savienības – rīcībā esošie instrumenti. Tāpēc Lietuvai ir svarīgi, lai tie kļūtu efektīvāki, piemēram, sarunās par tirdzniecības un enerģētikas jautājumiem, kuros nozīme ir tieši Krievijas nostājai.
– Cik sekmīga, jūsuprāt, pašlaik ir Baltijas valstu sadarbība enerģētikas, transporta un cits projektos?
– Enerģētiskā drošība ir pats jūtīgākais punkts Baltijas valstu sadarbības darba kārtībā. Enerģētikas un transporta jautājumu atrisināšana nozīmē jaunas atomelektrostacijas celtniecību Visaginā, enerģētiskā tilta ar Zviedriju veidošanu, kā arī neapšaubāmi svarīgo "Rail Baltica" un "Via Baltica" projektu īstenošanu. Diemžēl par šiem jautājumiem jau gadiem tiek debatēts, bet to praktiskā iedzīvināšana tik ātri uz priekšu neiet. Kāpēc tā ir iznācis? Jābūt pietiekami paškritiskiem, lai atbildētu uz šo jautājumu. Katrā Baltijas valstī ir spēki, kam enerģētikas jomā ir atšķirīgas intereses, un tie nesaskata vajadzību būtiski mainīt līdzšinējo stratēģiju. Mūsu uzdevums būtu dažādās intereses tuvināt. Protams, tas ir paradokss, ka trīs Baltijas valstis – NATO un ES pilntiesīgas locekles – vēl arvien lieto padomju standartiem atbilstošas sliedes un pērk naftu un gāzi tikai no viena piegādātāja.
– Jūs esat pirmā sieviete, kas ieņem Lietuvas parlamenta spīkera amatu, kas līdz šim bijis vīriešu monopols. Ko jūsu pieredze valdībā un ārsta diploms jaunu varētu ienest lietuviešu politikā?
– Lai gan Lietuva ir parlamentāra republika, seima popularitāte tautā diemžēl ir ļoti zema. Daļai manu tautiešu parlaments saistās ar skandāliem vai politiķu mahinācijām. Tēls neapšaubāmi ir jāuzlabo, cik vien ātri iespējams, vispirms jau paaugstinot deputātu atbildību pret saviem pienākumiem un par naudu, ko viņi ikdienā iztērē. Jāmaina arī attieksme pret plenārsēžu apmeklējumiem un darbu tajās. Bet es nemēģināšu būt tikai parlamenta augstākais administrators, bet ietekmēt arī citas jomas. Līdz šim varas centrs, kas pieņēma būtiskākos lēmumus, ir bijis valdība, atvēlot parlamentam padomdevēja, retāk likumu pielabotāja funkcijas. Es uzskatu, ka parlamentam atkal ir jākļūst par reālu likumdošanas varas centru. Bet to var sasniegt divos veidos: paaugstinot likumdošanas kvalitāti un rūpīgāk izvēloties deputātu kandidātus. Laiks rādīs, vai mums tas izdosies.