Irēna Kucina: Karantīnas un pašizolācijas neievērošana – ar brīdinājumu un maigu uzraudzību ir krietni par maz
Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Mūsu valstī ir noteikts ārkārtas stāvoklis, kā mērķis ir ierobežot Covid-19 pandēmiju, tātad – pasargāt mūsu cilvēkus. Ministru kabinets savā 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 (kas vēlāk vairākkārt grozīts,
aktuālo versiju skatīt www.likumi.lv) ir noteicis konkrētus un saistošus pasākumus visām fiziskām un juridiskām personām. Šie pasākumi nav vēlamības vai aicinājuma izteiksmes formā. Šajā gadījumā valsts mums nelūdz, bet uzliek pienākumu visus šajā rīkojumā noteiktos ierobežojumus ievērot.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iespējams, visiem vēl nav pašsaprotami režīmi, kuros jāatrodas, un kādi pienākumi jāievēro personām, kuras inficējušās ar Covid-19 vai kurām zināmu laiku pašizolācijā jānovēro sava veselība, un kāda ir šo personu administratīvā un pat kriminālā atbildība par tiem noteiktu pienākumu neievērošanu. Tādēļ tas šeit īsumā tiks paskaidrots.

Karantīnā esošās personas un to pienākumi

Personām, kuras jau ir saslimušas ar Covid-19 (tie ir cilvēki, kuriem laboratoriskā izmeklējumā ir apstiprināta Covid-19 diagnoze), ir jāatrodas karantīnā.Karantīna nozīmē, ja vien nav nepieciešama hospitalizācija, šīm personām ir stingrs pienākums uzturēties TIKAI dzīvesvietā (konkrētā mājoklī) un turklāt ģimenes vai cita ārsta uzraudzībā. Izolāciju drīkst pārtraukt tikai ar ārstējošā ārsta atļauju. Tātad tā ir stingra izolācija. Nekāda pašdarbība attiecībā uz slimības ārstēšanu vai izolācijas neievērošanu, vai pārtraukšanu nav pieļaujama.

Pašizolācijā esošās personas un viņu pienākumi

Pašizolācijas režīms ir noteikts divām personu grupām. Pirmkārt, tās ir personas, kuras atgriezušās no kādas ārvalsts. Otrkārt, tās ir kontaktpersonas, kuras ir bijušas tiešā vai netiešā kontaktā ar infekciozu personu vai uzturējies epidēmijas perēklī. Tātad tie ir tie cilvēki, kurus Slimību profilakses un kontroles centrs ir noteicis kā Covid-19 infekcijas slimības kontaktpersonas. Personām, kurām jāatrodas pašizolācijā, noteikti jāievēro šādi pienākumi:

1) jāveic pašizolēšanās dzīvesvietā (konkrētā mājoklī) un jābūt pieejamam saziņai un sadarbībai ar ģimenes ārstu un citām ārstniecības personām;

2) uzturēties savā dzīvesvietā (mājoklī) un nedoties uz darbu, sabiedriskām vietām,vietām, kur uzturas liels skaits cilvēku, iespēju robežās neizmantot sabiedrisko transportu (izņēmums pieļaujams personām, kuras tikko ir atbraukušas no ārvalsts, lai nekavējoties un tieši dotos uz savu dzīvesvietu, kur pašizolēties);

3) pirmās nepieciešamības preču vai pārtikas iegādei izmantot piegādi mājās, tuvinieku vai sociālā dienesta palīdzību u. c. Ja nav citu risinājumu, veikalu var apmeklēt tikai ar medicīnisko masku stundās, kad veikalā ir mazāk cilvēku, un ievērojot divu metru distanci no citiem veikala apmeklētājiem un pārdevējiem, kā arī ievērojot roku un klepus higiēnu;

4) 14 dienas novērot savu veselības stāvokli. Neatkarīgi no simptomiem divas reizes dienā (no rīta un vakarā) mērīt ķermeņa temperatūru;

5) nekavējoties jāzvana pa tālruni 113 vai 8303, ja parādās kādas akūtas elpošanas ceļu infekcijas pazīmes (klepus, paaugstināta ķermeņa temperatūra (drudzis), elpas trūkums);

6) nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, samazinot tiešus kontaktus ar citiem cilvēkiem.

Ko tas praktiski nozīmē tiem, kuri atrodas pašizolācijā? Atšķirībā no karantīnā esošām personām pašizolācijā esošas personas izņēmuma kārtā, ievērojot maksimālu piesardzību, var īslaicīgi atstāt savu dzīvesvietu (mājokli). Piemēram, lai vienatnē atrastos svaigā gaisā, lai apmeklētu veikalu vai aptieku ar medicīnisko masku stundās, kad tur ir mazāk cilvēku,ievērojot divu metru distanci un higiēnu. Taču pašizolācijā esoša persona nedrīkst, piemēram,atrasties publiskā vietā (piemēram, restorānā) vai spēlēt futbolu komandā. Tas ir pārkāpums,par ko viņa tiks saukta pie atbildības.

Administratīvā un kriminālā atbildība par karantīnas un pašizolācijas noteikumu pārkāpšanu

Administratīvās atbildības regulējums pašlaik vēl tiek regulēts ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām. Ārkārtas situācijas gadījumā būtiskākais ir Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176. 2 pants, kas noteic, ka par ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu uzliek naudassodu līdz 350 eiro.

Arī kriminālatbildība nav izslēgta, piemēram, saskaņā ar Krimināllikuma 225. 1 pantu par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts varai vai pārvaldības kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Par šādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.

Steidzīgi nepieciešami administratīvo atbildību un uzraudzību spēcinoši pasākumi

Patlaban minētais administratīvais sods ir piemērojams nediferencējot gan attiecībā uz personām, kuras atrodas karantīnā, gan arī personām, kuras atrodas pašizolācijā, kā arī soda apmēra noteikšanā ir pieļaujama zināma amplitūda. Administratīvās lietvedības uzsākšana nebūt nenozīmē, ka automātiski tiks piemērots maksimālais naudas sods 350 eiro vai ka personai vispār tiks piemērots administratīvais sods. Policija pieņem lēmumu tikai pēc visu apstākļu noskaidrošanas. Un jāsaka, ka šis ir arī vienotas prakses un izpratnes jautājumus, bet šobrīd ārkārtas situācijas ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanai tāda vēl tikai veidojas.

Taču augot Covid-19 saslimušo skaitam, atbraukušo cilvēku skaitam, kontaktpersonu skaitam, kad Covid-19 transmisiju sabiedrībā vairs nav iespējams izsekot, tomēr ir nepieciešami bargāki sodi. Mēs šeit nerunājam par nelielu ātruma pārsniegšanu, par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas vai neatļautā vietā, kur ar brīdinājumu, iespējams, varētu arī pietikt. Mēs runājam par ikviena pienākumu rūpēties un būt atbildīgam par savu un sabiedrības veselību un par šo pienākumu neievērošanu.

Taču ir vēl viens ne mazāk būtisks jautājums – kā uzraudzīt cilvēkus, kuriem jāatrodas karantīnā vai pašizolācijā? Lielākā daļa šos režīmus, protams, ievēro. Tas ir ļoti labi. Taču viņu vidū atrodas arī bezatbildīgi cilvēki, kuri apdraud mūs visus. Šobrīd policija dara visu,kas ir viņu spēkos un esošo resursu ietvaros, strādājot gan preventīvi, gan reaģējot uz iedzīvotāju izsaukumiem saistībā ar iespējamiem karantīnas vai pašizolāciju noteikumu pārkāpumiem. Taču nepieciešama mērķtiecīga un efektīva ārkārtas situācijas laikā valsts noteikto pienākumu uzraudzības politika. Sabiedrības informēšana, aicinājums, lūgums, masveida akcijas palikt mājās, paļaušanās – tas viss ir labi, bet vēl nav pietiekami situācijā,kad slimības transmisija vairs nav izsekojama.

Citas valstis, samērā ātri reaģējot uz radušos situāciju, ir noteikušas gana bargus administratīvos sodus un skaidru formulu šo personu uzraudzībai. Minēšu tikai dažus piemērus. Polijā par karantīnas režīma neievērošanu uzliek naudas sodu līdz 6 670 eiro,Beļģijā līdz 4 000 eiro, Igaunijā līdz 2 000 eiro, Horvātijā līdz 1 095 eiro, Lietuvā līdz 560 eiro (taču tieši šobrīd Lietuva pārskata administratīvo atbildību ar mērķi palielināt naudassoda apmēru). Faktisko uzraudzību šajās valstīs veic policija. Piemēram, Igaunijā policija fiziski uzrauga personas atrašanos dzīvesvietās, kā arī telefoniski. Singapūrā policija arī ar videozvanu uzrauga personas atrašanos dzīvesvietās. Ja cilvēks neatbild uz videozvanu, tad tas jau ir sodāms pārkāpums.

Attiecībā uz kriminālatbildību šobrīd valstīs pastāv samērā atšķirīgs regulējums, tostarp attiecībā uz brīvības atņemšanas regulējumu. Piemēram, Horvātijā un Lietuvā, tāpat kā Latvijā, ir iespējama brīvības atņemšanas līdz trim gadiem, Portugālē un Vācijā – līdz diviem gadiem, Austrālijā – līdz sešiem gadiem. Itālijā ikviens, kurš neievēro izolēšanos un kurš var nodarīt kaitējumu citiem, var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu līdz trīs gadiem, savukārt, ja šis cits cilvēks ir vecāka gadagājuma cilvēks vai neaizsargāta persona, līdz pat 21 gadam cietumā.

Latvijas gadījumā primāri un nekavējoties būtu jāpārskata administratīvā atbildība, nosakot bargus soda mērus karantīnas un pašizolācijas režīma pārkāpējiem. Vienlaikus būtu ieviešami stingri, konkrēti un efektīvi personu, kurām jāatrodas karantīnā vai pašizolācijā, uzraudzības pasākumi. Šiem pasākumiem arī jāizdala nepieciešamie finanšu līdzekļi. Savukārt kriminālatbildības regulējums šobrīd varētu būt atbilstošs, taču, kur nepieciešams, to vajadzētu iedarbināt arī praktiski.

Domāju, valstij nav jākļūst policejiskai, kā aksiomu paredzot, ka būs jāsoda cilvēki. Taču, ja būs cilvēki, kuri nav gatavi sadarboties un stingri ievērot valsts visas sabiedrības labā noteiktos pasākumus, valstij jārīkojas stingri, rūpējoties par mūsu visu veselību.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Lietuva Ministru kabinets Slimību profilakses un kontroles centrs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form