Vērtējot abus diametrāli pretējos viedokļus, neizbēgami jānonāk šīs situācijas tiesisko, profesionālo un ētisko aspektu konfrontācijā. Skaidrs, ka mēs vēlamies Saeimā redzēt kvalificētus, profesionālus un godprātīgus cilvēkus, kuri koncentrējas uz valstisku lēmumu pieņemšanu un par savas karjeras tālāko gaitu var atļauties nedomāt. Tomēr – vai pabalsts būs izšķirošs faktors, piemēram, jaunu politiķu ienākšanai parlamentā? Manuprāt, ja cilvēks ir profesionāli nobriedis un tie laiki, kad katra darba intervija bija jauna iespēja, ir pagājuši, darbs parlamentā var nākt tikai par labu. Gan cilvēka reputācijai, gan redzesloka plašumam, gan atsevišķu jautājumu izpratnes dziļumam. Protams, pie nosacījuma, ka deputāts četru gadu laikā būs godprātīgi vēlējies iedziļināties un aktīvi līdzdarbojies likumu tapšanā un apspriešanā.
Ja deputāts ir ticis ievēlēts, tauta (un nevis kāds viens konkrēts darba devējs) dāvājusi šim cilvēkam savu uzticību. Un tieši šajā tautas dotajā mandātā slēpjas situācijas iespējamā risinājuma atslēga. Proti, ja deputāts savu darbu ir pildījis teicami, visticamāk, viņa vēlētāji labprāt šo deputātu redzētu parlamentā atkārtoti. Nav svarīgi, pašreizējā vai cita politiskā spēka ietvaros, bet atkārtota ievēlēšana ir "darba devēja" pozitīvs vērtējums.
Ja sniegums ir bijis nepārliecinošs, vēlētāju balsojums deputāta kandidātam varētu būt "nē" nākamajā Saeimā. Vai šādos apstākļos, kad par darbu saņemts vērtējums "vāji", pienākas pabalsts? Spriežot pēc aktivitātes līmeņa platformā "Manabalss.lv", daudzi vēlētāji uz šo jautājumu atbildējuši noliedzoši.
Gadījumā, ja ar darbinieku tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, pamatojoties uz iemesliem, kas nav saistīti ar viņa uzvedību vai darba kvalitāti, darba devējs maksā darbiniekam atbilstošu pabalstu. Līdzīgs princips ir paredzēts Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā attiecībā uz amatpersonām (darbiniekiem), ar kurām tiek izbeigtas amata (dienesta, darba) attiecības.
Ja ielūkojas vārdnīcās, "pabalsts" tiek skaidrots kā finansiāla palīdzība, kas tiek izsniegta gadījumos, kad cilvēks ir nonācis grūtībās vai ir iestājušies kādi apstākļi, kas nav bijuši no viņa atkarīgi. Iespējams, pašā šajā jēdzienā arī savā ziņā slēpjas atbilde uz jautājumu. Domājams, ka lielai daļai sabiedrības nav pieņemama situācija, ka deputātiem, kuri nav tikuši ievēlēti Saeimā, lai gan ir kandidējuši, tiek sniegta finansiāla palīdzība.
Ja deputāts pats nav vēlējies atkārtoti kandidēt, situācija ir būtiski citāda. No vienas puses, te varētu vispār nerunāt par pabalsta piešķiršanu, jo, pēc analoģijas skatoties, darbiniekiem nepiešķir pabalstu, ja viņi vēlas izbeigt darba tiesiskās attiecības. No otras puses, domājams, varētu būt pamatoti runāt par kādas kompensācijas piešķiršanu par Saeimas darbam veltīto laiku, visticamāk, to sasaistot ar Saeimā pavadīto laiku.
Attiecībā uz pabalstiem vai kādām kompensācijām deputātiem ir svarīgi atcerēties, ka viņu statuss ir atšķirīgs gan no darbinieku, gan civildienesta ierēdņu statusa, ar to nedomājot kādu "īpašāku" stāvokli sabiedrībā, bet tieši juridisko aspektu.
Tāpēc, iespējams, nav jāmeklē analoģisks regulējums, tā vietā vajadzētu koncentrēties uz deputātu darba novērtējuma kritērijiem, Saeimā nostrādāto laiku un iemesliem, kāpēc deputāts vairs nav jaunajā sasaukumā, atkarībā no tiem arī vērtējot, vai deputātiem pienāktos kāda kompensācija un kāds būtu tās noteikšanas mehānisms konkrētos gadījumos. Savukārt pirms tam būtu jādefinē, par ko tiek maksāts – vai tā ir pateicība par darbam Saeimā veltīto laiku, vai "ceļamaize" jaunu darbu sākšanai.