Ivars Ījabs, 'Rīgas laiks': Asinis pa degunu
Foto: DELFI

"Man ir grūti noticēt, ka šādā situācijā atrodas valstis, kuras tieši tagad vēlas pievienoties Eiropas Savienībai vai iestāties eirozonā. Tas ir tas pats, kas sacīt: "Paskatieties, cik skaista māja. Jā, pašlaik tā deg, bet mums vienalga tā ir jānopērk!"" ironizē Nobela prēmijas laureāts ekonomists Edmunds Felpss. Diena.lv, 27. maijā.

Ir virkne mulsinošu jautājumu, kurus Latvijas politikas sakarā reizēm mēdz uzdot ārzemju žurnālisti. Atbildes uz tiem var skaidrot visās velnu vai eņģeļu mēlēs – tā arī nekad negūstot pārliecību, ka sarunas biedrs sacīto patiešām ir sapratis. Tā nu reizēm nākas secināt, ka Fjodora Tjutčeva pazīstamās dzejas rindas par valsti, ko nav iespējams izprast ar prātu, neattiecas vienīgi uz Krieviju.

Pēdējā laikā daudzi jautājumi ir saistīti ar gaidāmo eiro ieviešanu. Viens no tiem ir šāds: vai ir prātīgi Latvijai iekļauties eirozonā tieši šobrīd, kad grieķiem, spāņiem un itāļiem klājas tik grūti un pati eirozonas pastāvēšana ir zem jautājuma zīmes? Vai tā rīkoties nav, maigi sakot, pārgalvīgi? Un ej nu iestāsti vaicātājam, ka šādās kategorijās pie mums neviens nedomā. Vispirms, eirozona pie mums ir nepieciešama tādēļ, lai būtu uz ko iet, nevis tādēļ, ka tā būtu kaut kas neapšaubāmi labs. Tas ir gluži tāpat kā ar Kristoferu Robinu un viņa draugiem, kuriem Ziemeļpola atrašanās vieta nemaz nebija tik svarīga – galvenais, lai būtu iemesls iet ekspedīcijā. Savukārt par Itālijā vai Spānijā notiekošo Latvijas pilsoņiem ir visai aptuvens priekšstats, tādēļ arī notikumi tādās tālās zemēs nevienu īsti neuztrauc. Turklāt vairums pilsoņu neskaidri nojauš, ka pat šajās nestabilajās eirozonas valstīs ļaudis par spīti krīzei caurmērā tomēr dzīvo labāk nekā latvieši. Tādēļ argumentam "ar jums var notikt kā Grieķijā" pie mums ir visai savdabīgs skanējums. Kā saka, nobiedējāt ezi ar, paši zināt, ko.

Cits ziņkārīgu ārzemnieku jautājums skan: ja jau jums aptaujās tik maz cilvēku vēlas eiro, tad kādēļ cilvēki neprotestē, neiet ielās, nededzina mašīnas? Te nu nākas atgādināt, ka attieksmes paušana un rīcība pie mums ir divas dažādas lietas, tādēļ gaidīt kādus masu protestus eiro sakarā Latvijā ir visai naivi. Vispirms, Latvijā ir ļoti augsta valsts varas leģitimitāte tajā nozīmē, ka cilvēki lielākoties uztver valsts prasības kā sev saistošas un neizbēgamas. Neviens, izņemot varbūt saujiņu ekstrēmistu, patiesībā nemaz nevar iedomāties nekādas reālas alternatīvas pašreizējai valsts iekārtai. Tiesa, nevarētu teikt, ka valsts īpaši attaisno savu pavalstnieku cerības uz laimīgu dzīvi – naudas nav, politiķi melo un zog, radi un kaimiņi laižas lapās uz ārzemēm. Bet tas vēl nenozīmē, ka būtu iemesls sagaidīt no šodienas Latvijas iedzīvotājiem kādu atklātu vēršanos pret valsti. Valsts ir kā pamāte Pelnrušķītei – tā mūs nedara laimīgus, bet tai piemīt neapšaubāma autoritāte.

Tā nu par galveno politiskās līdzdalības formu Latvijā ir kļuvusi činkstēšana. Pasūdzēties par savu skarbo likteni vienmēr ir patīkami, jo vairāk tādēļ, ka no tā neizriet nekādi pienākumi rīkoties. Reizēm, ja paveicas, varam pasūdzēties arī aptauju firmu intervētājiem. Mēdz uzskatīt, ka aptaujas sniedz kādu "objektīvu" sabiedriskās domas ainu: tās ir kā sava veida termometrs sabiedrības padusē, kurš izmēra tās attiecīgā brīža noskaņojumu. Taču patiesībā arī aptauju pamatā ir liels daudzums komunikatīvu aktu, kuros subjektīvs intervētājs sastopas ar subjektīvu respondentu. Tādēļ nav izslēgts, ka izteikti negatīvais vērtējums, kādu itin bieži dzirdam no Latvijas iedzīvotājiem dažādās aptaujās, ir saistīts ne tik daudz ar kādu objektīvu attieksmi, cik ar vēlmi pačinkstēt uz pleca kādam, kuru šķietami interesē tavs viedoklis, kuram nav vienalga, kurš varbūt par tavu sāpi pastāstīs kādam "tur augšā".

Šīs latviskās īpatnības būtu jāņem vērā tiem, kuri, kā Edmunds Felpss, vēlas saprast Latvijas attieksmi pret eirozonu. Tās nebūt nav viegli uztveramas. Tomēr tikai tās spēj izskaidrot, kādēļ par spīti it kā racionāliem argumentiem pret dalību eirozonā Latvija neatlaidīgi un pašaizliedzīgi virzās uz to, kaut vai asinis pa degunu. Felpss, līdzīgi daudziem citiem ekonomistiem, nav īpaši jūtīgs pret politikas "nacionālajām īpatnībām". Viņš iedomājas Latviju kā tādu miniatūru ASV, kur politikā toni nosaka makroekonomiski apsvērumi, valūtas riski un reitingu aģentūras. Taču Latvijas politikā darbojas cita racionalitāte. Vispirms, dalība eirozonā pie mums ir ģeopolitisks faktors – ne tik daudz faktiski, cik mentāli. Vēlmē tikt vaļā no Austrumu kaimiņa biedējošās ēnas mēs visdrīzāk stātos eirozonā arī tad, ja tā nesolītu pilnīgi nekādus ekonomiskus ieguvumus. Otrkārt, cilvēkiem, kuri šodien iesaka Latvijai atteikties no plāna iestāties eirozonā, acīmredzot ir ļoti vāja nojausma par Latvijas politisko kapacitāti.

Eiro kā mērķis jau vismaz četru gadu garumā ir piešķīris jēgu un kopsakaru veselai virknei pārvaldes aktivitāšu. Latvijai taču nav nekāda cita stratēģiska redzējuma, uz kura pamata varētu koordinēt valsts pārvaldes darbu (tikai, lūdzu, nestāstiet par Nacionālās attīstības plānu, citādi būs jāraud). Eiro kā mērķis tīri labi ieviesa kaut kādu jēgu un kārtību entropijas pārņemtajā sistēmā. Tagad, pusgadu pirms iestāšanās, atteikšanās no šī plāna nozīmētu totālu haosu – lielākoties jau galvās. Visbeidzot, eirozona patiesībā ir lielisks instruments, ar kuru Latvijas politiskā šķira sev sasaista rokas un apņemas nākotnē nedarīt kliedzošas muļķības. Latvija, līdzīgi Odisejam, kurš, peldēdams garām sirēnu salai, lika sevi piesiet pie kuģa masta, līdz ar dalību eirozonā uzņemas saistības pieturēties pie civilizētas uzvedības normām. Tā vienmēr ir pareizi rīkoties tiem, kuriem ir hroniskas grūtības pašiem atbildēt par sevi. Tieši tas, nevis eiro aizstāvju solītie ekonomiskie labumi arī ir galvenais eiro pozitīvais pienesums Latvijas turpmākajai attīstībai.

Tags

Eiro ieviešana

Comment Form